Prologs
Ir Ziemassvētku laiks, salst. Stāvu svaigas bedres malā, tuvu dzeltenu smilšu drupatu valnim, kas izaudzis uz nobradāta, cieta sniega. Kad man pasaka, metu trīs saujas, arī zeme izrādās stingra, gandrīz sasalusi, skaļi nograb pret koka kasti — tur, lejā. Kāds noklepojas, atskatos — sirms vīrietis bez cepures, ar sarkanu degungalu. Garš, labi pazīstams, sarūgtināts. Viņš stāv man tuvu, zem milzīgā snuķa trīs lāsīte. Nokrīt, un tās vairs nav. Daži ir noliekuši galvu, man blakus šņukst sieviete — viņas tuklā māsa — tante Bauska. Tad Edgars, Mārtiņš un Pauls. Anna. Augusts nav atnācis, neiet nekur bez īpaša mērķa. Cepures, lakati sedz tikai sieviešu galvas, un man ir jādomā par to, kurš ir iemācījis šiem vīriešiem un puikām, ka viņiem kapos jāstāv kailu galvu? Viņi ir tik atšķirīgi no mums. Es atgriežos ar skatienu atpakaļ pie aklā cauruma zemē. Pavelku cepuri dziļāk uz ausīm, gaišas smilšu druskas birst man gar vaigiem, lejup, es zinu, te aprok manu bezrūpību. Būs citādi, metamorfoze, ir bijis nolemts.
Kad viņi ir sakārtojuši puķes un vainagus, kāds aizdedzis resnas sveces — tās man atgādina brīnumaino vakaru pie Annas — un daži jau atvadījušies (protams, ar ciešu skatienu man acīs), es pirmo reizi iedomājos, ka ardievojos no viņas uz visiem laikiem. Vēl es to nezinu, zināšana nāks vēlāk. Atvados no sevis uz visiem laikiem, mans kritiens un kalnārāpiens, kas ilga gandrīz četrus mēnešus, nu ir galā. Nobūkšķu zemē, nograbu kā sasalušās smiltis pret plānu koka sieniņu starp mani un mammuku. Pagaidām tas vēl ir tikai tukšs vārds, atmiņas pamazām sūksies tajā no malu malām, līdz kādudien, karstas vasaras dienas novakarē, negaidīti apstājoties reiz negaisā aizlūzuša vītola paēnā, viņa būs gana tālu, lai es apjēgtu. Kaut kur ierejas suns — klaidonis Džo sūta mums sveicienu. Spoža perlamutra poga ir manā kabatā, govs māj ar ragainu galvu kaila bērza zaros. Viss piepildīts. Virs mūsu galvām lokus met daži izsalkuši krauklīši, Pauls ar Edgaru stutē mani augšup, tagad es esmu stiprāka, beidzot man sāp.
