VISGARĀKĀ DIENA

MITRAJĀ JŪNIJA RĪTĀ ciemā valdīja klusums. Par Larošgijonu sauktais ciemats gandrīz divpadsmit gadsimtus bija netraucēti dzīvojis lielajā Sēnas izliekumā apmēram pusceļā starp Parīzi un Normandiju. Gadiem ilgi ciemats bija vieta, kurai ļaudis dodas cauri ceļā uz citurieni. Ciematā atradās tikai viens ievērības cienīgs objekts — pils, hercogu Larošfuko mītne. Tagad pils, kas izcēlās uz ciemata aizmugurē esošo pakalnu fona, bija kļuvusi par iemeslu Larošgijonas mierīgās dzīves plūduma beigām.
 Pelēkajā rītā pils masīvie mūri, mitrumā norasojuši, spīdēja. Bija gandrīz pulkstenis seši, un divos plašajos bruģētajos pagalmos valdīja pilnīgs miers. Aiz vārtiem, plats un tukšs, stiepās galvenais ceļš, ciemata sarkani apjumto māju logi joprojām bija aizslēģoti. Larošgijonā valdīja tāds klusums, it kā cilvēki to būtu pametuši. Tomēr klusums bija maldinošs — aiz slēģu nosegtajiem logiem ļaudis gaidīja ieskanamies zvanu.
 Pulksten sešos no rīta piecpadsmitā gadsimta Svētā Samsona baznīcā, līdzās pilij, bija jāatskan Angelus. Mierīgākos laikos tas nozīmētu vienīgi to, ka Larošgijonas iedzīvotāji pārkrustās un noskaita lūgsnu. Bet tagad Angelus nozīmēja ko vairāk par meditācijas brīdi. Tajā rītā zvana skaņas pavēstīja nakts komandanta stundu izbeigšanos un vācu okupācijas tūkstoš četri simti piecdesmit pirmās dienas sākumu.
 Larošgijonā visur bija sargkareivji. Ietinušies maskēšanās apmetņos, viņi stāvēja iekšpus abiem pils vārtiem, kontrolbūdās uz visiem ceļiem, kas veda ārā no ciemata, pakalnu kaļķakmens klintīs ierīkotajos ugunspunktos un vecā torņa drupās augstākajā pakalnā aiz pils. No turienes ar automātiskajām triecienšautenēm un ložmetējiem bruņoti kareivji varēja ieraudzīt jebko, kas pakustētos šajā okupētās Francijas visvairāk okupētajā ciematā.
 Pastorālais iespaids, kāds varētu rasties par Larošgijonu, slēpa to, ka ciemats patiesībā ir cietums; uz katru no piecsimt četrdesmit trim Larošgijonas iedzīvotājiem pašā ciematā un tā tuvākajā apkārtnē bija vairāk nekā trīs vācu karavīri. Viens no šiem karavīriem bija feldmaršals Ervins Rommels, armiju grupas B, vācu spēcīgākā grupējuma Rietumos, pavēlnieks. Viņa štābs atradās Larošgijonas pilī.
 No šejienes Otrā pasaules kara piektajā, izšķirošajā gadā apņēmības pilnais Rommels gatavojās izcīnīt savas dzīves visizmisīgāko kauju. Vairāk nekā pusmiljons viņam padotu vīru stāvēja aizsardzības pozīcijās visā krasta līnijas milzīgajā garumā — tā stiepās gandrīz astoņsimt jūdzes, no Holandes dambjiem līdz Atlantijas okeāna apskalotajiem Bretaņas pussalas liedagiem. Viņa galvenais triecienspēks, Piecpadsmitā armija, bija koncentrēta pie Padekalē — šaurākās Kanāla vietas starp Franciju un Angliju.
 Nakti pēc nakts Sabiedroto lidmašīnas bombardēja šo apvidu. Bombardēšanas nogurdinātie Piecpadsmitās armijas veterāni rūgti jokoja, ka vieta atpūtai esot Septītās armijas zonā Normandijā. Tur nebija nokritusi gandrīz neviena bumba.
 Rommela vienības bija gaidījušas mēnešiem ilgi savos betonētajos krasta nocietinājumos aiz fantastiskajiem pludmales šķēršļu džungļiem un mīnu laukiem. Bet zili pelēcīgie Angļu kanāla ūdeņi bija palikuši tukši, kuģi nerādījās. Nekas nebija noticis. Šajā padrūmajā, bet miera pilnajā svētdienas rītā Larošgijonā joprojām nevarēja vērot nekādas Sabiedroto invāzijas pazīmes. Bija 1944. gada 4. jūnijs.