ESAMĪBA AR REGĪNU

2002. gada 4. jūnijs

Gaisa temperatūra +22 līdz +24 °C
Pamatceļš — Paralēle — ceļš gar jauno cirtumu uz Egļu aizmuguri (lielās priedes, melnais zirgs)

Tā mēdz būt vienīgi netalantīgā prozā un tikai vēl sapnī… Taisni šodien, kad gāju uz pastkasti, ne no šā, ne no tā iešāvās prātā, ka esmu šaipusē kājām pendelējusies sazin kādus atstatumus — gan līdz Birzgales pagriezienam, gan Vecumnieku šosejai, bet šepat biežņā tūlīt aiz Briežu žoga laikam nekad neesmu iebāzusi degunu.
Un piepeši — un tieši šodien! Turklāt ne uz kādiem varoņdarbiem i netaisījāmies! Gribējās aizstaigāt tikai līdz (relatīvi jaunajam) cirtumam starp šoseju un Paralēli — un griezt ilksis atpakaļ. Bet neuztrāpījām īsto meža ceļu. Īstais galīgi aizaudzis. Un neīstais ieveda itin kā citā pasaulē. Gan šur, gan tur iemirdzējās un sāka klāties ziedošu vaivariņu sniegainie lāsumi. Skatiens pavisam nejauši ķēra priedes stumbru. De-bess! Protams, nevaru izmērīt augošas priedes diametru. Un tādu šeit ir vismaz pārdesmit. Pa visiem šiem trīsdesmit vai cik tur gadiem šajā pusē diezgan plašā apkārtnē nav šādu priežu. Ieurbušās zemē līdz pašai serdei, kaut kur augstu augšā tās galotnēm plivinās kā gigantiski izpletņi, zaudējušas zemes pievilkšanas spēku. Liktos, kas nu tur tāds, kas nebūtu redzēts simtiem un varbūt tūkstošiem reižu — mūsu zonai parasts koks un tomēr ne tikai, ne tikai koks. Kā tādas milzīgas, rudas kolonnas, kas balsta Visumu.
 Priekšā (jau acīmredzot meža ielocē, pļavā) stāv mazmazītiņa pa pusei dūmaciņa, pa pusei dūmi. Sakustas arī četrkājaina liela stāva apveidi. Kur es esmu to jau redzējusi? Visticamāk, sapnī, kurā kāds gribēja dāvināt man zirgu, kas viņam nepiederēja (un ko es nevarēju ņemt, jo nav kur zirgu turēt). Tikai sapņa zirgs bija gandrīz balts, bet šis, īstenības zirgs, ir visdrīzāk palss. Skontis, kas skrien gabaliņu pa priekšu, izrāda dzīvu interesi, un mēs (droši vien visi trīs) īsti nezinām, vai iziet uz šo saskari, ēterisko un noslēpumaino kā sapnī, vai labāk ne. Un es izšķiros par pēdējo variantu.