PROLOGS
Mīļuprāt apstaigāt vecus paziņas. Veikalā nopirkt vīnu un torti. Uz ielas nopirkt puķes un tad, nastām apkrāvušamies, iet turp — uz jaunām vietām, jauniem dzīvokļiem. Es neesmu tāds, kurš ātri aizmirst savus labdarus, kad tie vairs nav vajadzīgi. Man ir labs prāts un laba atmiņa, un es neaizmirstu ne labo, ne slikto. Ek, varētu doties pie saviem garīgajiem skolotājiem — nobrāztiem teicieniem runājot — atgriezties Mekā. Tieši tagad, kad vēl joprojām jūtos kā skolnieks, lai gan matos jau dažas sirmas šķipsnas var atrast.
Tiem nebūtu svarīga mana pagātne, un es viņiem par to arī neatgādinu. Patiesībā mana būtība ir apstādināta, tas esmu es, spoguļos ieslodzītais, kadrā iemūžinātais, un tikai fotogrāfijā vēl esmu. Tie, kas nav samierinājušies ar apstādināto, manu mūžam izmisušo seju, arī ir mani īstenie draugi.
Atceros, kā ar jaudīgām optiskām ierīcēm mani no cietā diska sastinguma izvilka lēcu meistars Lēnais. Tā es uzrados viņa dzīvoklī, darbnīcā. Biju sācis kustēties, un tas bija mans vienīgais brīvais ceļš. Atceros, kā sēdēju pie Lēnā sievas un lēnām malkoju tēju, iztēlodamies skaistus putnus. Putni gan bija melnbalti. Bet mana dzīve turpinājās. Nekas nebija beidzies. Beigusies tikai mana klaiņošana pa notekām.
Lēnā dzīvoklī pie melnbaltajiem putniem es izlēmu, ka iešu skolā. Man mācības būs jāsāk no paša sākuma, jo esmu atpalicis. Optikas meistaram Lēnajam vajadzēs mani sponsorēt. Tāpēc kādu piektdienu viņš sasauca savus tuvākos draugus, un viņu sarunās izšķīrās mans liktenis. Starp viņiem atradās ģimenes draugi, dakteris Salnis un izčākstējis tieslietu zinību profesors Mesiņš, tad jau pensijā, kurš mani bargi uzlūkoja. Es nogāju citā istabā, un pukstošu sirdi gaidīju spriedumu. Vecīši ļoti strīdējās, es zinu — par mani, taču vārdus neizšķīru.
Tad viņi mani pasauca. Mesiņš bija piecēlies kājās, uz mani neskatījās, tikai lūkojās ārā pa logu. Arī pie galda sēdošie — nenāca man spiest roku, skarbi tik pateica, ka būšot jāiet skolā un lai es cenšoties būt pirmais mācībās, ne palaidnībās, citas iespējas man nebūšot. Man saskrēja asaras acīs, un es ar varu izstomīju pateikšanos, atceros, ka tai brīdī istabā slīga ēna, kļūdama garena, gar to bija gaisma, un es nu tiku izkāpis no tās ēnas.
Skolas pirmajās klasēs gāja ļoti grūti, jo es tāds lamzaks sēdēju starp sīkajiem. Reiz pat sols neizturēja, ielūza. Tad man izsniedza īpašu krēslu, vajadzēja to staipīt visur līdzi. Biju “skolnieks ar krēslu”. Mācības apguvu ātri, gada laikā nonācu līdz vidusskolai un maniem labdariem jāsarkst nebija.
Vidusskolēni bija bravūrīgi. Neiederējos arī pie viņiem. Pārāk trauksmainu dzīvi iepriekš biju izdzīvojis. Centralizētos eksāmenus tomēr nokārtoju spīdoši un turpināju mācīties biznesa skolā. Vakaros strādāju. Grūti bija, tomēr tas necik nebija sāpju ceļš, kādu biju nogājis paralēlajās pasaulēs. Es joprojām redzēju visu tikai melnbaltu. Optisko efektu un mānu dēļ biju zaudējis spēju saskatīt dzīves krāsas. Droši vien tāpēc arī biznesa skolā biju liekais. Viņu dzīrēs nepiedalījos. Taču jutos labi.
Pēcāk jau darbs. Darbs, darbs. Maz kontakta. Pēkšņi visi tik atturīgi. Kantoris melnbalts, nauda melnbalta, prieki melnbalti. Toties vecīši mājās bija priecīgi, jo es varēju atmaksāt viņiem parādu. Un finansiāli nodrošināt. Taču, kad reiz pēc liela darījuma, lielas veiksmes, gribēju vecīšiem sataisīt dzīres, vecīši bija jau miruši.
