Brokastlaiks
Gūtenmorgens pamodās tikai pirmdienas rītā. Pamodās no klusuma. Klusums bija tik piesātināts un aptverošs, ka bail bija acis pavērt. Varbūt pa nakti esmu zaudējis dzirdi, viņš gudroja. Tad nikni ierējās suns, un Gūtenmorgens satrūkās. Vai suns ir tuvu? Vai tas grib man uzbrukt? Biedējošā skaņa lika saspiest plakstiņus tik cieši, ka pēc mirkļa tie kā nospriegotas atsperes paši atlēca vaļā. Gūtenmorgens paskatījās visriņķī un saprata, ka neko nesaprot. Smadzenēs vibrēja jautājums “kur es esmu?”, taču tūlītēja atbilde nesekoja. Šķita, atmiņa strādā palēninātā režīmā. Labu brīdi Gūtenmorgens gulēja, neizpratnē laizdams skatienu pāri saules pielietajai istabai, līdz beidzot prātā atausa pagājušie notikumi. Stirna… sēta… akmeņu kaudze… Oi, mamma mia, ko ar mašīnu tagad darīt? Smagi pūzdams, Gūtenmorgens slējās kājās, ģērbās un visiem spēkiem centās saņemties dūšu iziet no istabas un ļauties skarbajai realitātei. Beidzot viņa roka vāri uzgūla durvju kliņķim.
Virtuvē Gūtenmorgena nāsīs iešļācās ceptu zivju aromāts, un viņš norija siekalas.
— Labrīt, saimniec! — Gūtenmorgens nevarēja izlemt, kā būtu pieklājīgāk viņu dēvēt — par Martu, par Martas kundzi vai par Lapiņas kundzi.
— Ā, nu labrīt, labrīt, pasauls gāzējiņ! Ta nu ir augšā a. Vis svētdien nopamp, es jau domāj, vai nav beigts. — Saimniece grozīja uz pannas miltos apvārtītas reņģes. No Artiš dabūj svaigs zivs. Viņš jau mums vienīgais zvejnieks palics… Nē, nu daž cit jau paretāk ieskrien, bet to i gauž maz. Šād tād burbuļ skaldītāj es nemaz neskait. Tu tak reņģits ēdīs, ko? Es jau nezin, ko tie rīdzniek ēd. Varbūt tikai smalkās zivs, lasīt, zutiš?
— Nē, nē. Reņģes būs okei. — Gūtenmorgens pašķielēja uz zeltaini brūnganajiem zivteļu sāniem. — Es iziešu nomazgāt muti.
— Sak, būs okei… Tu mazgā tepat. Re ku bļod un muts dviel. Es vēl sataisīs rolbiskvīt pie kapij.
— Vai ta vajadzēja…
— Kas ta tur i? Viens div, plītī iekšā un gatavs.
Braukot seju ar slapjiem pirkstiem, Gūtenmorgens nodomāja, ka, lai arī saimniece sākumā bija pikta, tagad burbuļo kā tīri laipns katliņš. Varbūt tie kurzemnieki nemaz nav tik atturīgi, kā par viņiem stāsta?
— Ko ta pats dar? Kau ko ģeldīg?
Pēkšņi Gūtenmorgens jutās nonācis sprukās. Lielos vilcienos viņš nojauta, ar ko nodarbojas, miglainu norādi par to sniedza iestādes nosaukums — Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojs. Tomēr izteiktas skaidrības viņam nebija, bet sava padarītā noderīgumu Gūtenmorgens spēja tikai iztēloties, turklāt ne visai pārliecinoši. Iepriekš viņš par to nebija aizdomājies, jo algu saņēma pieklājīgu, sociālo nodokli iestāde par viņu maksāja, darbs kaulus nelauza, ziemā silti, vasarā kondicionētājs strādāja nevainojami, vienmēr varēja uz kādu stundiņu vai pat ilgāk izskriet pa savām darīšanām, kādreiz arī aizšmaukt agrāk, vienu vārdu sakot, zelta dzīve, par ko gan vairāk lauzīt galvu.
Gūtenmorgens saspringti domāja. Melot negribējās, bet atzīties arī bija bīstami. Sāks vēl uzdot visādus āķīgus jautājumus.
— Bez darb es vai? — Marta bija nepacietīga.
— Ēēēē… kā lai labāk paskaidro… — Gūtenmorgens vilcinājās.
— Sak, kā i. Vienmēr sak patiesīb, tāpat nāks gaismā. Te jau ar — tu vien vārd pasak, cits desmit pieliek klāt. Klačoties dikt patīk. Ui, kā patīk. Bet es ne… priekš kam cilvēks aprunāt? Vai ta labāk paliek?
— Nē… nu… es vienā tādā kā pētniecības iestādē strādāju, un man ir jānoskaidro, kā ļaudis jūrmalas ciemos dzīvo. Piemēram, jūs vakar teicāt — sūnu ciems…
— Tas bij aizvakar. Nu un, ka teic? Es daudz ko var pateikt. Mēs dzīvo lāb. Nav ne vain. Paskaties, cik mums smuk vēl ceriņ zied. Rīgā jau laikam vis i brūn palikuš.
— Jā, laikam gan, — Gūtenmorgens nedroši atbildēja.
— Tāpec, ka pie mums viss notiek div nedēļs vēlāk. Cits sak, ka šeit vienmēr i tāds pat laiks kā Alūksnē. Bet nekas, mēs i pieraduš. Un paskat, visapkārt zaļum, jūr. Vai cik priecīg i, kas atbraukuš no ārzemem. Tik smuk, tik smuk, un kāc gais! Ārprāc, ārprāc…
— Jā… bet mūsu valdība, politiķi grib zināt, kāda ir patiesā situācija. Vai cilvēkiem te kā netrūkst un ko vajadzētu uzlabot.
— Tam nu gan es netic, ka viņs tas intresē. Vai ta tie no mūsu paš novad valdībs te kādreiz i bijuš? Neviens! Es pat nezin, kas tur i ievēlēts, kā viņ sauc. I nevajag a. Re, vispirms kultūrs šķūn aiztaisīj, jo te jau nav ļauž. Re, veikalniec nomīr, veikals a ciet. Kādreiz te bij vesel trīs vai pat četr. Lab, ka mums vēl i Kapars ar autoveikal. Tas gan i labs cilvēks, ar lielo burt. Sav lauk izpļāvs un liel gald ar nojum uztaisījs, kur mums sanākt, ka gribas. Un ko šim pastellē, to viš atved. Izpalīdzigs, ka bail. Var jau aizbraukt uz Rojmal, bet atkal eiriķs uz vien gal un eiriķs apakaļ. Vai ta man pensionāram naudiš priedē aug? Es labāk pagaid, kad Kapars nobrauc pie mans.
Pie vārda “Rojmala” Gūtenmorgena acu priekšā uzausa sadauzītā honda, un viņš kautrīgi atgādināja par Martas radinieku, kurš strādājot servisā. Marta sasita plaukstas.
— Ko ta uzreiz neteic! Es tak ar nevar vis atcerēties. — Viņa mudīgi piecēlās un aizgāja uz otru istabu zvanīt.
Atgriezusies virtuvē, namamāte lepni paziņoja, ka viss ir nokārtots un kuru katru mirkli meistars ar velkamvāģi būs klāt. Laikam viņa domā autoevakuatoru, pie sevis minēja Gūtenmorgens.
— Diez kas nav ar tiem autiš. Vēl tik tuv pie ceļ. Vien sun man nobrauc, tagadējs jātur ķēdē. Tā viš i… Eu, nu nāk pie gald, — aicināja Marta. — Vicos iekšā.
— Garšīgas! — Iemetis mutē pirmo reņģīti, slavēja Gūtenmorgens.
— Tu nemaz nelob, ar visām asakām ēd? — Brīnījās saimniece.
— Tik sīkas nemaz nejūt.
— Tad jau nekāds smalkais kungs laikam nees.
— Mmm… — Gūtenmorgens Martas balsī saklausīja gluži neitrālu secinājumu un klusībā sāka prātot, kas šajā gadījumā būtu labāk — iztaisīties par smalku kungu vai tomēr ne. Šķiet, laukos vairāk piederētos vienkāršība. — Kur nu smalks. Tik vien, ka no Rīgas. Bet Rīgā es piedzimu, un tur neko nevar darīt.
Viņš iemeta mutē nākamo reņģi un aplaizīja pirkstus.
Nepagāja ne stunda, kad pie mājas pierūcināja autoevakuators. Aplūkojis samīcīto spēkratu, mehāniķis nogrozīja galvu un ar vārdiem “To vajag prast” uzvilka cietušo uz platformas.
— Kad būs gatavs? — jautāja Gūtenmorgens.
— Nezin, jāskatās, — atbildēja servisa darbinieks. — Baigi daudz dārb.
— Pēc nedēļas? — minēja Gūtenmorgens.
— Varbūt pēc nedēļ, varbūt pēc div vai pat trīs. Šeit nevar noteikt, cik liel skād, var jau būt, ka sanāk ātrāk. Apskatīsies, tad sazvanīsies.
Gūtenmorgens necerēja uz drīzu zvanu, bet vēl bažīgāku viņu darīja pieredze, ka var salabot arī tādas lietas, kuras nemaz nav jālabo, un pēc tam uzrakstīs tādu rēķinu — ohoho. Viņš gribēja par to ieminēties, taču šoferis jau bija iedarbinājis motoru un brauca prom.
