Jāzeponkulis nav nekāds onkulis — otrs mammas brālis, turklāt jaunākais. Zigi — vecāko — mamma vienmēr saukāja par Zigēnu, bet Jāzepu par onkuli. Iespējams, gribēja manī iesēt cieņu, nopietna cilvēka cienīgu cieņu. Uz Zigēnu tas neattiecās — vienmēr skaļš, neparedzams. Jāzeponkuli joprojām labprāt saucu par onkuli — tieši tāpēc, ka nav cienīgi nopietns: man viņš bija un ir jautrais Ješka. Kopš sevi atceros, Jāzeponkulis Ješka nekad ar mani nav runājis sarauktu pieri. Vienmēr smīdinājis. Kaste viņam ir aste, puļķis — muļķis, Rūdis — Sūdis, bet pumpis, protams, pimpis. Tiekamies gan reti — viņš ir apprecējis tikpat jautru latgalieti Veroniku, kopā ar maniem četriem brālēniem lielā ģimene dzīvo tālā pierobežā. Pilsētnieks Ješka, kā viņu saukāja arī Zigēns, ir kļuvis par piensaimnieku: kādas simt govis. Un dēli kā ozoli, kuru nekad nezūdošais optimisms ir pat biedējošs.
— Ei, tā Ritiņa tev uzzvanīja? — Jāzeponkulis Jāzeps Ješka runā klausulē klusu, gandrīz slepeni.
— Kāda Ritiņa? — mulstu.
— Nemuldi! Smuka, ne? Un plika kā?
— Tu kaut ko jauc, ne?
— Viņa tev baigi piestāvētu. Spēlē mums te amatieru teātrī. Viņa baigi sasarka, būtu tu redzējis. Nezvanīšot tev nekādā gadījumā, bet gan jau nenoturēsies. Vakar aizlaida uz Rīgu.
— Labi, beidz. — Tādu joku Ješka vēl nebija uz mani izmēģinājis, lai gan viņa izdoma un azarts ir neizsīkstoši. Arī pārliecība, ka es par to jūsmoju.
— Gaidi, gaidi zvanu! — Viņš nu smejas skaļi. — Baigi laba Ritiņa, tiešām.
— Es gribēju…
— Vairs negribi? Tavā vecumā, vecīt?
— Man to jūsu veco komunistu vajag.
— Adoptēsi?
— Rīt atbraukšu, labi? Jau nākamnedēļ ieskaite.
— Krieviski taču nemāki, jaunā paaudze.
— Teici, viņš ir latvietis.
— Vairs nav, izbeidzās.
— Man tiešām ieskaite degungalā, Jāzeponkul.
— Onkulis vai kunkulis, bet aizvakar šim bija insults. Tāds mazais, ātrie atkačāja, baigi strauji atbrauca. Pēc trim stundām šis atgriezās. Bet vairs ne latvietis — tagad runā tikai krieviski.
— Izbeidz. — Man nav laika, es sāku dusmoties, bet ir jāciešas, jo man vajag, ne viņam.
— Zvēru! Pats neticētu!
— Es atbrauktu ar agro, pusastoņos no Rīgas.
— Man rīt nebūs laika tev tulkot, puikas jau arī krieviski nebumbum.
— Pabrauksit kāds pretim? Vienpadsmitos piecpadsmit.
— Es nediršos! — kaut Ješka tā saka bieži, šoreiz izklausās, ka taisnība.
— Bet tā taču nevar būt.
— Es arī tā domāju. Iedomājies, pēkšņi astoņdesmit deviņos gados no tevis izlien tavs īstais cilvēks. Un mums viņš arī liek runāt krieviski, latviski vairs pat nesaprot. Pats savu valodu vairs nesaprot. Nē, tagad iznāk, ka tā viņam ir bijusi tikai piesegvaloda, ne? — Iepriekš nekad nebiju dzirdējis Ješku domājam. — Vo, veci, te tev luga!
