Magda paziņoja saimniecei par drīzo pārvākšanos. Viss izveidojās lieliski, viņa pat nesapņoja, ka Krečmars ir tik bagāts. Viņa mājokļa gaisā tā izjuta šīs bagātības vērti un pamatīgumu. Pēc portretiem spriežot, sieva nepavisam neatgādināja dāmu ar valdonīgu seju, pietūkušām kājām un smagu raksturu, kādu Magda to iedomājās; gluži otrādi, tā, redzams, bija klusa, neuzņēmīga sieviete, no kuras bez pūlēm varētu atbrīvoties. Pats Krečmars Magdai nepavisam nelikās pretīgs, viņš tai pat patika. Viņš bija ar maigu, dižciltīgu ārieni, no viņa plūda smaržīga pūdera un labas tabakas aromāts. Protams, viņas pirmās mīlestības pilnīgo laimi viņš neaizstās. Viņa aizliedza sev atminēties Milleru, viņa vaigu krīta baltumu, karstās, biezās lūpas, slaidās, visu zinošās rokas. Kad viņa tomēr atcerējās, kā viņš to pameta, no jauna radās vēlme izlēkt pa logu vai atvērt gāzes krānu. Līdz kādam brīdim Krečmars spētu viņu mierināt, mazināt karstumu kā vēsas ceļmallapas, kuras tik patīkami pielikt iekaisušai vietai. Bez tam Krečmars bija ne tikai iespaidīgi bagāts, viņš vēl piedevām piederēja tai pasaulei, kurā ir brīva piekļuve skatuvei, kinematogrāfam. Dažreiz, spoguļa priekšā, aizslēgusi durvis, Magda veidoja bargus skatus jeb nogurdināta smaidīja, citreiz lika pie deniņiem iedomātu revolveri, un šķita, ka viņai tas izdodas ne sliktāk kā Holivudā.
Pēc apdomīgiem un piesardzīgiem meklējumiem viņa uzgāja nesliktu dzīvoklīti jaukā rajonā. Krečmars pēc viņas vizītes tā apjuka un atmaiga, ka viņa apžēlojās, uzreiz paņēma naudu, kuru tas viņai centās iedot ierastās pastaigas laikā, — un kāpnēs tā viņu noskūpstīja. Skūpsta uguns palika viņā un ap viņu kā neskaidrs krāsains oreols, ar kuru viņš atgriezās mājās, to nebija iespējams kā cepuri atstāt priekšnamā, un, iegājis guļamtelpā, viņš bija neizpratnē, vai tiešām sieva viņa acīs neredz, kas atgadījies.
Bet Annelisa, trīsdesmit piecus gadus vecā, mīlošā Annelisa, ne reizi neiedomājās, ka vīrs viņu spētu krāpt. Viņa zināja par Krečmara sīkajām pirmslaulības dēkām, viņa atminējās arī, kā pati, būdama meitene, bija slepus iemīlējusies pavecā aktierī, kurš nāca ciemos pie tēva un jocīgi atdarināja sakšu izrunu; viņa bija dzirdējusi un lasījusi, ka vīrieši un sievietes vienmēr krāpj viens otru, par to stāstīja gan baumas, gan poēmas, gan anekdotes, gan operas. Taču viņa bija vienkārši un nesatricināmi pārliecināta par savu laulību — īpašu, dārgu un tīru, no kuras neizveidot ne anekdoti, ne operu. Vīra nervozitāti un ātro aizkaitināmību viņa skaidroja ar laiku — maijs veidojās neierasti dīvains, te karstums, te ledaini lieti un krusa, kas sitās stiklos un kusa uz palodzēm. “Vai mums nevajadzētu kaut kur aizbraukt?” viņa it kā starp citu ieminējās. “Uz Tiroli vai, teiksim, uz Romu?” — “Brauc, ja vēlies,” atbildēja Krečmars. “Tu labi zini, ka man ir pārāk daudz darīšanu.” — “Nē jau, es vienkārši tāpat,” samierinoši noteica Annelisa un ar meitiņu devās uz Zooloģisko dārzu apskatīt zilonēnu.
Ar Maksu bija savādāk. Atgadījums ar aizslēgtajām durvīm viņā radīja nepatīkamu sajūtu. Krečmars ne vien neziņoja policijai, bet pat it kā kļuva dusmīgs, tiklīdz Makss par to no jauna ierunājās. Cilvēks, kurš iesaistās tuvcīņā ar zagli, tik viegli ar to nesamierināsies. Neviļus Makss aizdomājās, mēģināja izsecināt, vai, ieejot mājā, dodoties uz liftu, nav manījis ko aizdomīgu. Viņš taču bija vērīgs — atminējās, piemēram, kaķi, kurš izlēca no dārziņa, meiteni sarkanā kleitā, kurai pieturēja durvis, skaņu grīsti no šveicara istabas, kurā spēlēja radio. Acīmredzot zaglis bija paslēpies, kamēr lifts, plānām sienām, lēni virzījās augšup. No kurienes tomēr šī nenoteiktā, nepatīkamā sajūta?
Jaunībā viņš kaut kā palaida garām iespēju apprecēties, dzīvoja viens, ilgstoši uzturēja attiecības ar padzīvojušu sievieti, novītušu aktrisi, kura tomēr vēl pamanījās viņu krāpt un pēc tam ikreiz vāļājās pie viņa kājām, neizsakāmi viņu mulsinot; prasmīgi pārzināja teātra biroju, bija izslavēts ēdienu pazinējs, ar ko mazliet lepojās, neskatoties uz tuklumu, rakstīja dzejoļus, kurus nevienam nerādīja un bija dzīvnieku aizsardzības biedrībā. Krečmaru laulības dzīves laime viņam šķita kaut kas brīnumains un svēts. Kad nedaudz dienu pēc atgadījuma ar zagli telefonu liktens dieviete savienoja viņu ar Krečmaru, kamēr tas sarunājās ar kādu citu, Maksu tā apmulsināja neviļus sadzirdētie vārdi, ka viņš norija sērkociņa gabaliņu, ar kuru bakstīja zobus. Vārdi bija šādi: “...nejautā, bet pērc, ko vēlies, tikai nezvani man...” — “Bet, Bruno, tu nesaproti...” kaprīzi un maigi sacīja sievietes balss. Te Makss ar drudžainu kustību, it kā neviļus būtu saķēris čūsku, nosvieda klausuli.
Vakarā, sēžot tumši apgaismotajā viesistabā ar māsu un svaini, Makss nezināja, kā izturēties, par ko runāt. Viņš bija no tiem jūtīgajiem cilvēkiem, kuri citu neveiklajās situācijās sarkst līdz asarām. Bet tagad bija atgadījies kas simtkārt sliktāks.
“Nē, nē, tā ir kļūda, tas ir muļķīgs pārpratums,” viņš mēģināja sev iestāstīt, lūkodamies žurnālā iegrimušā Krečmara mierīgajā sejā, viņa mīkstajos mājas apavos, vērojot centību, ar kādu tas ar ziloņkaula papīrnazi atgrieza lappuses... “Neiespējami... Uz šīm domām mani uzvedinājis toreizējais notikums. Vārdiem, kurus es esmu satvēris no gaisa, ir kaut kāds, ļoti vienkāršs izskaidrojums. Un kā gan iespējams krāpt Annelisu?” Viņa sēdēja dīvāna stūrī un sīkumos, no sirds, klāstīja nesen redzētas lugas saturu. Viņas acis bija gaišas, neredzošas, spīdēja deguns — plānais, mīļais deguns. Makss smaidīja un māja ar galvu. Pie kam viņš nesaprata ne vārda, it kā viņa runātu nevis krieviski, bet spāniski.
