Prologs
Viņa sēdēja kāpās un skatījās tālumā, izzvēlusies svītrotā atpūtas krēslā, vējš pluinīja sirmos matus, un no tālienes nevarēja saprast, vai viņa ir piemiegusi acis vai ļauj tām brīvi asarot brāzmās. Šī vecā sieviete te iznāca katru jūlija pievakari, ja vien nelija, un sēdēja, veroties apvārsnī. Vienā pusē uz plakana akmens stāvēja glāze ar iedzeltenu šķidrumu, salmu soma un vīna pudele, otrā pusē — uz neliela koka galdiņa — atvērta grāmata, es nezinu, kāda, bet bieza, un brilles. Viņa tur sēdēja, ne reizes nenovērsdama skatienu no kāda punkta sev priekšā, neievērodama garāmgājējus, pat tos, kuri viņu mēģināja aplūkot, pat mani, kas pienāca viņai pavisam klāt un teica: “Kundze, vai varu ar jums aprunāties?” Viņa tikai skatījās tālumā un klusēja, nepakustinot ne vaibstu.
Svaigi rožainā kleitā, viegli, bet ne pārmērīgi iedegusi, basām kājām, ar melnu zīda lenti ap potīti, viņa uz gaišajām, teju baltajām smiltīm izskatījās neiederīga, ārzemnieciska, sveša, ne no šīs pasaules, un no viņas viegli dvesmoja debešķīga smarža — kaut kas no mierinošās lavandas, kaut kas no Gruzijas citronu miziņām, kaut kas satraucošs un enerģisks, bet cauri visam tas siltais, ne ar ko nesajaucamais virmojums no mājās ceptu smalkmaizīšu mīklas — tā smarža, ko dod vaniļas pākstis, kuru sēklas pievieno, lai nejustu rauga garšu, tas aromāts, kas reiz ieskāva manu māti un mani, kad agros rītos jāvām mīklu un gatavojām cienastu īpašiem, pašiem labākajiem kundēm.
Apkārt viņai saules izkveldētajās smilšu puķēs vienmēr sanēja bites. Nebija neviena kaimiņa, kam te būtu stropi, bet bites te bija, varbūt tās bija vientuļnieces, savvaļnieces, nezinu, varbūt mazas kamenes.
Es šo sievieti te redzēju ikreiz, kad nācu nopeldēties. Iesākumā kautrējos viņas priekšā un gāju jūrā peldkostīmā, bet tad man apnika, kļuvu bravurīgāka, nekaunīgāka un peldēju, kā ierasts, — kaila. Viņai bija vienalga. Viņa neievēroja nedz manas skaistās kājas, nedz rudos, cirtainos matus, nedz koši pelēkzilās acis. It kā manis te nebūtu.
Taču vienudien man bija diezgan, mājās mazliet iedzēru un manī saskrēja drosme. Es piegāju pie viņas un uzrunāju ietiepīgi, neatlaidīgi, balsī, kas nepieļauj atteikumu.
— Kundze? Man jums ir jautājums.
Nekādas reakcijas. Es turpināju stāvēt un skatīties.
— Kundze… Kundze?
Viņa beidzot pavērās manī, mazliet aizkaitināta, bet joprojām nebilstot ne vārda.
— Gospoža? Madam? Tovarišč? Ja bi hotela s vami pogovoritj.
Viņa nopūtās, pavērsa seju pret mani un strupi izmeta:
— What do you want?
Es uz mirkli sabijos. Nebiju gaidījusi angļu valodu. Tādai te nevajadzēja skanēt, nevienam ārzemniekam te nebija brīv atrasties vienam pašam. Varbūt igauniete, kas nevēlas runāt krieviski?
— I just wanted to ask you about the smell.
— The smell?
Viņa sarauca pieri.
— The perfume. The name of the perfume you are wearing.
— Oh, the perfume, — viņa pasmaidīja, tad klusi, atturīgi iesmējās, — smell... haha… smell. It’s Jicky, my dear, Jicky. Do you understand?
— I understand. Thank you. Thank you.
— Jicky by Guerlain.
— Aha, Džikī.
— Come. I’ll show you.
Sieviete pasniedzās pēc somas, parakājās tajā un izvilka kantainu stikla pudelīti ar ieapaļu korķi. Viņa mazliet pastīvējās, tad ar klusu, slīpējošu skaņu, matētam stiklam berzējoties pret matētu stiklu, to atvēra.
— Give me your hand.
Es pacēlu roku, viņa pielika pudelītei priekšā savu pirkstu, saskalināja putekšņu dzelteno šķidrumu un ar slapjo pirksta galu novilka man pār delnas locītavu vietā, kur mēra pulsu. Tad rūpīgi aiztaisīja pudelīti, ievietoja to atpakaļ somā un saņēma manu joprojām izstiepto roku. Viņas plaukstas bija siltas, sausas un sažuvušas. Viņa uzpūta manai delnai, pasmaidīja, atlaida tvērienu un noteica:
— Jicky. Remember it.
— Džikī.
— The first unisex perfume. Do you understand?
— Unisex?
— Never mind.
Ar to viņas laipnība bija izsmelta, sieviete novērsās un turpināja skatīties jūrā, nepievēršot man ne mazāko uzmanību. Es kādu brīdi vēl pastāvēju, klausoties bišu sanoņā, un gāju prom, piebāzusi plaukstu pie deguna. Nākamajā dienā sievietes tur vairs nebija.
