MATILDE UN TERĒZE JEB KĀ BŪT TE, TUR UN CITUR

Kas notiek aiz nākamā stūra jeb Kā vislabāk ceļot 

Ko lai dara ar ķirzakas asti? Nabaga ķirzaciņa, izvaidēja Matilde: “Kas šodien par skumju dienu? Kā viņa bez astes tālāk dzīvos? Kā atdot?”
 Kamēr Terēze nesa lelles atpakaļ uz māju, Matilde izdomāja sastapt ķirzaku. Viņa devās tieši pie akmeņiem. Viņa bija uzminējusi pareizi. Saulē ķirzaciņa sildīja palikušo stumbeni. Ieraugot Matildi, ķirzaciņai prātā iešāvās aizraujoši neprātīga doma. Viņa sāka vaimanāt un skaļi prātot:

“Nu saki man, viens cilvēciņ,
Kā iespējams ir tas,
Ko tante Daba domāja,
Kad apdāļāja ķirzakas?
Ja astei uzkāpj ņuņņa,
No astes paliek vien īss stumbenis.
Skrien tālāk ķirzaciņa — nav jau muļļa,
Ar asti rokā paliek vien ņuņņa stulbenis.
Nu, saki man, mīļā Dabas tante,
Ko darīt man ar astēm vecām — kur tās likt?
Man vienmēr izaug jauna aste,
Kā jaunais tēls spogulī var nepatikt?
Bet teikšu vienu, ak, mī un žē,
Cik bieži tā var mainīties?
Jo sen jau apnicis, ka spogulī,
Uz sevi no jauna skatoties,
Vienmēr par jaunu — ar sevi — citādo
Cik tad var iepazīties?” 

Noklausījusies žēlabainās vaimanu dziesmas beigas, Matilde samiernieciski viņu uzrunāja: “Kā lai tev palīdzam?”
 “Phe! Pati citiem norauj asti, ko citiem nemaz nevajag, un pēc tam citiem tēlo lielo palīdzētāju,” pukojās ķirzaciņa. “Simtu gadu man tā vecā aste vajadzīga. Pakar uz nagliņas!”
 “Bet ja nu patiešām var pieaudzēt? Nonna prot šūt, piešūs. Mamma ada — pieadīs, tētis pielodēs ar lodāmuru,” Matilde teica. Aste izskatījās žēlīga ļerpatiņa. Ķirzaka beidza gausties. Viņai bija apnicis vaimanāt vienu un to pašu: “Vai, kā sāp! Kur mana aste?” Jaunus dusmīgos vārdus viņa nespēja izdomāt, bet vecie sāka apnikt. Tāpēc Matildes priekšlikums viņai šķita īsti laikā. Vismaz kaut kas cits notiks.
 “Ir iespējams, ir,” jūsmīgi sauca ķirzaciņa. “Mums jādodas pakaļ jaunai astei. Zinu vienu vietu aiz trejdeviņām valstīm, aiz trejdeviņām jūrām…”
 “Kur jaunu asti var dabūt? Var nopirkt?” Matilde neizpratnē pavaicāja.
 “Jā, tur ir ļoti silts.” Aizmirsusi par vecās astes zaudējumu, ķirzaciņa jau bija ceļa jūtīs. “Saule cep vienā laidā, bet man karstums patīk. Astei tā labāk.”
 Matilde un Terēze nolēma, ka jādodas vien būs uz siltajām zemēm, kas atrodas aiz trejdeviņām valstīm, aiz trejdeviņām jūrām. Kļūda jāizpērk. Viņas  jautāja ķirzaciņai: “Saki mums, cienītā, kā lai tiek uz siltajām zemēm?”
 “Phe, kas tad to nezina! Veidi, kā tikt aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām, ir dažādi — sportisti izmanto septiņjūdžu zābakus, individuālisti lido uz zoss, bet parastie cilvēki lido ar čarterreisu uz lidojošā paklāja.” Tā kā bija vasara, ziemas zābakus mamma nolikusi, iešana ar mammas lielajiem zābakiem atkrita.
 Zosu sētā nebija, un neviena zoss virs mājas vasarā nelidoja.
 Atlika vien paklājs. Māsas saskatījās un devās pie Nonnas. Viņas istabā tieši bija viens liels, rakstains paklājs.