Kaparāmura Skrīveris
Kaparāmura ezeram ulubelieši labāk meta loku. Par to senos pierakstos bija atrodams, lūk, kas. Tur bijusi kapara darbnīca, kur kāda sieviete pierakstījusies par strādnieci. Naktī pienācis kungs un aicinājis šo tūliņ uz darbu. Viņa arī gājusi kungam līdzi, un ārā spīdējis spožs mēness. Te viņai ar reizi kļuvis auksti, un viņa pamodusies, kad jau līdz pusei bijusi iebridusi ezerā. Arī mēnessripas vairs nav bijis, bet lijis stiprs lietus.
Vēl nesenos laikos Kaparāmuros bija izcēlies ugunsgrēks, nodegušas kapara darbnīcas, karsti ķieģeļi vien palikuši. Vienvārdsakot, vietai nebija laba slava, turklāt neviens negribēja lieku reizi sastapties ar kādu vadātāju vai lietuvēnu, par kuru viena kunga izskatā skaidri un gaiši vēstīja senie raksti.
Neraugoties uz ļaunīgo slavu, Kaparāmurs bija skaista vieta piekalnītē. Lejā viļņoja jau pieminētais ezers, kurā, kā ļaudis runāja, dzīvojot lielas zivis, kam sānos esot spoguļi. Ja kāds būtu tik drosmīgs tur nakti notupēt un spoguļzivi izvilkt, ko tik vien viņš tajā spogulī ieraudzītu!
Tomēr ulubelieši, lai arī raduši pie neparastībām un brīnumiem, bija prātīgi ļaudis. Neviens negribēja skriet vadātājām taisni rīklē, lai arī par to tika solīta spoguļzivs.
Taču Ulubelē bija kāds karstgalvis un piedzīvojumu tīkotājs. Tas bija Ulubeles Skrīveris. Savus ikdienas pienākumus viņš veica atzinīgi. Pie Skrīvera vienmēr varēja norakstīt kādam vēstuli vai grāmatu, kā arī aizpildīt to vai citu svarīgu bumāgu. Skaistā, kaligrāfiskā rokrakstā Skrīveris rūpīgi ierakstīja katru ulubelieti dzimšanas grāmatā un, kad pienāca noliktais laiks, arī miršanas grāmatā. Runāja, ka no amata pienākumiem brīvajā laikā Skrīveris sacerot peršas, rīmes un nostāstus. Tomēr līdz šim neviens neko no tiem nebija nedz manījis, nedz arī lasījis.
Tā nu notika, ka Skrīveris uzcēla mājiņu Kaparāmura piekalnītē. Ļoti iespējams, lai beidzot vienā mierā varētu nodoties savai daiļradei. Ja nu bija kāda vieta, kur Ulubelē varēja justies netraucēts, tad tā bija te. Neviens prātīgs cilvēks bez gauži lielas notes savu kāju Kaparāmurā vis negribēja spert.
Neviens arī diži nebrīnījās, ka tur ievācās Skrīveris. Jo, galu galā, kuram tad vēl, ja ne mūzu kalpam, piedienētu vadātāju, lietuvēnu un spoguļzivju raibās aprindas.
Savas dienas Skrīveris vadīja, kā īstenam spalvas tecinātājam pienākas. Viņš bieži klaiņāja pa Kaparāmura mežiem un pļavām, gaidīdams, kad mēles mūza viņā iedvesīs īsto peršas kvēli. Citkārt viņš sēdēja pie mazas lampiņas un pilināja tinti uz papīra lapas. Citkārt kaut ko pierakstīja. Kad skribelēšana nekādi nevedās, Skrīveris ņēma savu badapātagu un smelteni un devās uz ezeru ķert spoguļzivis. Tomēr šī nodarbe, kas prasīja milzu pacietību, augļus tik viegli nenesa. Spoguļzivis, noslēpušās dūņās, rokās nedevās.
Skrīveris sāka domāt, ka visa izdaudzinātā Kaparāmura mošķu slava māņi vien ir. Dienas mierīgi nomainīja naktis, spoguļzivis neķērās, vadātāji, lietuvēni un pat sumpurņi bija devušies pie miera, un arī mēles mūza viņu neapciemoja.
Bet, kā jau tas vienādiņ gadās, nelaime nenāk brēkdama. Kaut gan ne jau ķibeli vai ligu Skrīveris gaidīja.
Kādā naktī, kad turku mēnestiņš maigi asināja savu izkapti pār Kaparāmura ezeru un apstākļi bija taisni tādi, par kuriem vēstīja senie raksti, Skrīveris posās uz spoguļzivju zveju. Naktīs viņš tās vēl nebija lūkojis.
Ezers bija rāms kā grūsna govs, mēness vienrocītis meta pār to plānu gaismiņu. Meldrājā kurcināja naģes.
Ērti iesēdies ezermalas zālē, blakus nolicis zakusku un švirlaka butelīti, Skrīveris iemeta rāmajā ūdenī savu badapātagu. Noklunkšķēja pludenis, un nu bija tikai klusi jāgaida.
Skrīverim klusums šķita tāds, ka ausīs dur. Līdz pēkšņi viņš pavisam blakus izdzirdēja sīku, smalku balstiņu.
— Kopo tupu tepe daparipi? Vapai gripibibi zipivipis papabaparopt?
Skrīveris viegli satrūkās. Varbūt tas no švirlaka? Vai vienkārši kaut kas ausīs iežvingstējās.
— Šipinīpī dīpīķīpī zipivjupu napavapa. Šipinīpī dīpīķīpī zipivjupu napavapa, — atkal kāds ierunājās tepat blakus.
Skrīveris satrūkās ne pa jokam. Visapkārt bija tumsa, neredzēja nevienas dzīvas un, Dievs pasarg, nevienas mirušas dvēseles. Un kas tā par valodu, kurā tā balstiņa runā?
— Kopo sēpēdipi kāpā sāpālsstapabs? Dūpūšapa papapēpēžospos?
Skrīveris saņēma dūšu un teica:
— Beidz māžoties. Ko tur tur pludurē? Nāc ārā, šmit, no kāpostiem.
— Epes tepev dopošupu šmipitupu. Tūpūlīpīt tupu vepellupu repedzēpēsipi, — balstiņa turpināja pludurēt.
Tajā brīdī Skrīverim kāds uzlaida dziļu miegu, un viņš nokrita kā nopļauts.
Skrīveri pamodināja spoža rīta gaisma, kas mirdzinājās Kaparāmura ezerā. Tepat blakus bija viņa smeltene, badapātaga, neapēstā zakuska un pusizdzertais švirlaks. Nu, jā, laikam būs par daudz iedzēris, tāpēc arī sapnī kāds ar viņu bija runājis smalkā, sīkā balstiņā, nesaprotamā valodā.
Skrīveris tīksmi izstaipījās. Kas par dieniņu! Varbūt tieši šodien atlidos mēles mūza?
Garām pa ceļu brauca kāds ulubelietis.
— Dievs palīdz, — viņš uzsauca Skrīverim.
— Diepievs papalīpīdz, — Skrīveris atsauca.
— Es saku — Dievs palīdz. — Braucējs pārsteigts piestāja.
— Jāpā, jāpā, epes aparīpī sapakupu — Diepievs papalīpīdz! — Skrīveris tagad pats samulsa, jo saprata, ka runā citā valodā.
— Vai man dieniņ, tad jau tie mošķi te no tiesas! — Braucējs meta trīs krustus un trieca zirgu aulekšiem prom.
Skrīveris, ticis no pirmā mulsuma vaļā, sajuta milzīgu prieku. Viņš runāja jaunā valodā, ko pats gan vēl īsti nesaprata. Kā kumeļš pavasarī viņš spriņģoja pa pļavu, skaļi bļaudams:
— Mapan ipir jaupaunapa mēpēlepe. Mapan ipir jaupaunapa mēpēlepe.
Pavisam drīz Skrīveris Kaparāmurā atvēra pupiņvalodas skolu. Sākumā ļaudis bija piesardzīgi. Taču, kad Skrīveris pirmais un vienīgais pasaulē kļuva slavens ar peršu krājumu pupiņvalodā, gribētāji sāka plūst straumēm. Bija taču gods iemācīties šī pasaulslavenā Skrīvera valodu.
