PROVIDENCES LIECINIEKS

Gara un izvēles izcilība. Dzīve, pakļauta mākslas vēsturei, gleznošanai, ilgāk nekā pusgadsimtu — pilij. Cilvēks, kas modi­nājis Rundāli no sabrukuma un veltījis tai dzīvi, padarot par vienu no spožākajiem muzejiem Austrumeiropā. Konceptuāls gleznotājs. Filozofa domāšana. Fatālists. Izsmalcināts dzīves vērotājs. Estētika — dzīves vadlīnija.
 Imanta Lancmaņa bērnības draugs un viens no tuvākajiem līdzgaitnie­kiem Rundālē Leopolds Mārcis Kļaviņš (1940—2020) 2018. gadā sacīja: “Es Imantu saucu par renesanses ģēniju. Tik universālas zināšanas cilvēkam vispār nav raksturīgas — un vēl valodas, speci­fiskā heraldika… — ļoti rets komplekts. Un tāds viņš jau bērnībā bija.”
 Te saplūdinātas sarunu stundas, kas mainīgā regularitātē ritējušas div­padsmit gadu periodā, no 2007. gada 18. decembra līdz 2019. gada 8. aprīlim. Visbiežāk 2016. un 2018. gadā. Mēs runā­jām Rundālē, parasti, otrdienās. Tās bija mirdzošas pēcpusdienas — gan pilī, gan ēnainā dzīvokļa viesistabā un sēdot iepre­tim topošai gleznai.
 2021. gada 11. novembrī, pašā Lāčplēša dienas vakarā, šīs grāmatas ma­nuskriptu tiku pabeigusi un nosūtījusi Imantam Lancmanim ar vārdiem: “Nododu Jūsu bargai kritikai, tikko no krāsns, privāti ārkārtēji dārgs projekts!” Un joprojām sirdi silda viņa pirmā reakcija uz manuskriptu: “Cik vienreizēji ir tas, ka esat saglabāju­si, vietām varbūt pat pārāk konsekventi, manu emocionālo izteiksmes veidu, kas šos tekstus būtiski atšķir no visa pārējā, kas par mani jebkad ticis publicēts. Ir sa­jūta, ka dzirdu pats sevi runājam, un pat viegli uztraucos, dzīvojot līdzi attiecīgajai tēmai.”
 Ceļš līdz grāmatas izdošanai gan izrā­dījās garāks, nekā abi ar Lancmani bijām cerējuši, tomēr pacietīgi esam ļāvušies Providencei.
 Vēlos norādīt, ka šī nav Imanta Lancmaņa biogrāfija. Šis ir viņa skatījums uz pasauli sevī un sevi pasaulē katras sarunas brīdī, mirkļa impulsi un tvērumi. Spontānu izjūtu, laika destilētu pārdomu, notikumu fiksācija, ļaujot nojaust matēriju un manīt kluso fonu, kurā viss norit. Ļaujot iemirdzēties gan eksistences kodolam, gan debesjumam. Tuvāk patiesībai.
 Dažām lietām jāpaliek neizskaidro­tām. Metafizika, ko grūti definēt, bet kas ir klātesoša.
 Lancmaņa valodas plūdums un frāzē­jums. Bija svarīgi fiksēt viņa teikumu kons­trukcijas, raksturojošus vārdus, izteiksmi, ainas, ko viņš uzbur… Arī aprautās frāzes.
 “Diemžēl bieži izvēlos ko žargonisku… Un kaut ko pārspīlēju — man tas piemīt. Kad redzu, kas pēc diktofonā ierakstītā at­griežas pie manis — daudzi laipni žurnālisti atsūta, — tad svītroju nost daudzus tādus vārdiņus. Ir daži tādi, ko pats ciest nevaru. Piemēram — “absolūti” un vēl citi. Man ir nepieciešamība uzsvērt.”
 Grāmatā atstāti šie impulsi.
Šī grāmata nav lineāra. Dimensijā, kurā Lancmanis dzīvo, laiks ir relatīvs — pagātne sajaucas ar šodienu, laika tune­lis mutuļo, situācijas pārklājas… Tādēļ arī grāmatā laika plūduma virziens ir mainīgs. Jautājumu un atbilžu tīklojums salauž hro­noloģiju. Varat atšķirt jebkurā vietā, un tur būs Imants Lancmanis.