MANAS VAKARDIENAS ŠODIENĀS

Liktenīgā glāze 

Pēc studijām pāris gadus strādāju Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Biju laborants literatūras kabinetā un mācīju latviešu valodu krievu studentiem.
 Divi notikumi mani attālināja no skolotāja profesijas.
 Pirmais — aizdošanās Kazahijas plašumos.
 Otrais — īslaicīgs dienests padomju armijā.
 Simt cilvēku grupā, kurā bija studenti, strādnieki un ierēdņi, aizbraucu vākt ražu jaunapgūtajās zemēs. Tie bija piedzīvojumiem pārpilni mēneši.
 Kad pārrados, mani iesauca divmēnešu dienestā. Mūs aizveda uz Priekules kazarmām.
 Satrāpījos kopā ar Liepājas pilsētas laikraksta “Komunists” redaktoru Viktoru Zariņu un republikāniskā laikraksta “Cīņa” korespondentu Liepājā Zālamanu Eidusu. Sapazinos ar īslaicīgā dienesta līdzbiedriem — literatūrzinātnieku Vilni Eihvaldu un teātra gudrinieku Gunnaru Treimani.
 Kazarmas bija pilnas ar rezerves virsniekiem no Latvijas malu malām: gan bijušie frontinieki, gan pēc kara pie virsnieku zvaigznītēm tikušie. Es — vienīgais ierindnieks ar melnajiem uzplečiem. Bet jau skaitījos jaunākā oficiera činā. Kad būšot nokalpojis pāris mēnešus, tad tikšot pie leitnanta zvaigznītes.
 Manus dienesta biedrus, kad viņi klaiņoja pa Priekuli vai aizdevās uz Liepāju, patruļas neapturēja. Bet tiklīdz es parādījos viens pats, tūdaļ ņēma ciet un tērpināja, kālab bez oficiāla papīra esmu ārpus karaspēka daļas. Tad nu mani kā pulka dēlu draudzīgie rezerves virsnieki aicināja bariņā un veda staidzināt. Par tādiem pakalpojumiem nācās norēķināties graudā, galvenokārt ar kādu pudeli klunkšķošā.
 Ārkārtīgi nozīmīgs grupā bija pirmais izgājiens no iežogotās teritorijas.
 Biedru grupā bija Viktors Zariņš un Zālamans Eiduss. Aizdevāmies uz Priekuli. Apstaigājām pilsētiņu. Cik ilgi tā var klaiņot? Garlaicīgi. Sarunājām, ka vajadzētu ieslēpties krūmājos un mazuliet atzīmēt dienesta sākumu. Veikalā iegādājāmies nepieciešamības: degvīnu, alu, limonādi un piekodas. Apmetāmies nolūkotajā vietā, kur ne no vienas puses nebijām saskatāmi. Atkorķējām. Varētu sākt, bet… Viktors Zariņš nopukojās: “Ak tu piķis, glāzi taču vajadzēja nopirkt!”
 Es, nevienu vārdu nesacīdams, no kuplā armijas formas tērpa kabatas izvilku daudzšķautņaino trauku, kuru tolaik dēvēja “graņonnij stakan”.
 Bija situsi mana triumfa stunda!
 Zālamans: “Viktor, tev jāņem Ēriks redakcijas štatā!”
 Viktors: “Te vairs šaubu nav!”
 1958. gadā sākās mans žurnālista stāžs.
 Kad devāmies no kazarmām pastaigā, ne pušplēstu zilbi nepaudu, ka vajadzētu sastiķēt. Es, visjaunākais būdams, neuzdrīkstējos kaut ko tādu bilst. Bet nojausma bija, un tālab kazarmās glāzi nočiepu. Mana mūža liktenīgo trauku!