MEŽAKAIJA

“…laupīta brīvība un izvēle, tāpēc man nav un vairs nekad nebūs īstu māju,” — līks un mezglains zīmulis, drukns pirksts, uzšņāpj uz aploksnes, kas šorīt atceļojusi no Losandželosas. “Kad dzirdu runas par piedošanu, gribas kliegt: jūs neko no tā neesat redzējuši! Pat ne apostījuši. Kam man tagad jāpiedod? Tiem līķiem, kuri satrūdējuši Kurzemes mežos? Vai aizvien staigājošajiem “līķiem”, kuri pie krieva uzkalpojās par priekšniekiem un tagad jau atkal met jaunu kūleni?” Rakstītājs raugās uz greizajiem vārdu ķeburiem — tie ir savijušies kopā kā koku saknes, sapiņķerējušies. Tad pastumj aploksni nostāk un noliecas pār rakstāmmašīnu.
 “Sveiks, Maestro! Aplaizos ikreiz, kad atplēšu tavu vēstuli…” — večuks lēnīgi klabina un ar vienu, teju neredzīgo, aci vēl turpina šķielēt uz teikumiem, kas apgānījuši aploksnes papīra grezno dzeltenbālumu. Pie pretējās sienas saules gaismā uzmirdz svaigs audekls — rakstītājs atliecas krēslā taisni, ar baudu aplūko gaišo laukumu, kas atgādina horizontāli pagrieztas durvis.
 — Esi palicis ārpusē… ne vēstulē, ne arī uz kārtīgas lapas, — viņš noburkšķ, saburza aploksni un nomet uz grīdas. Tad atkal pievēršas rakstāmmašīnai un turpina klakšķināt atbildi Anšlavam. Šoreiz viņš to parakstīs kā Mežmīlis, jo nākamajā gleznā noteikti būs mežs, pati meža būtība, un bildei viņš ķersies klāt jau rīt pat. Tad nogurusī acs aizveras. Audekla durvis viņu aizved tajā laikā, kur virs galvas brēkā kaijas, rokas iegrimst sāļā ūdenī, kur smaržo ceriņi zem ūdenstorņa un no rīta viņu modina mamma, smejas Helēna, kad viņš velk skabargu no viņas rādītājpirksta. Uz tā gail asins lāsīte. Večuka roka noglāsta kādu mazu, brūnu sējumu, kura vākos starp cieši aprakstītajām lappusēm ir iespiestas vēstules, avīždriskas, pa kādai skicei un momenta foto. Viņš gandrīz jau ļaujas snaudam, bet pirms iemigšanas pēkšņi noskaidrojas daži vēstulei domāti teikumi.
 “Rādās, kāda daļa no manis palikusi iesprostota, aizrestota kaut kur tajā laikā, kad man bija deviņi, divpadsmit, divdesmit divi. Cik dīvaina iedoma! Tagad, kad pagājusi vairāk nekā puse gadsimta, pusakls būdams, daudzas lietas redzu skaidrāk nekā tad. Vai tā varētu būt, draugs, ka viss ar mani ir noticis tikai tāpēc, lai tiktu pierakstīts, lai sveces liesma turpinātu degt, lai cerība uz neticamo, neiespējamo paliktu dzīva?”
 Viņš tomēr negulēs, nē, šis ir jāpieraksta tagad. Zīmuļpirkstis noliecas, uzsit vēl dažus akordus pa rakstāmmašīnas taustiņiem, tad sagrābsta zīmuli un velk lielus, melnus burtus uz lapas malas. Labāk tomēr vispirms ar roku. Neticami, bet tā ir, — viņš mana, ka nupat varētu būt aizmeties teksts, kurš smilkstēdams prasās tikt uz papīra. Pazīstama sajūta, ir pieķēries. Kaut kas lielāks un plašāks par parastu vēstuli, tas ilgi bijis apslēpts un nu sazin kāpēc tieši tagad atklājies.
 “Viss piepildās, bet ne jau tā, kā mēs gribētu. Un daudz, daudz lēnāk,” — viņš raksta lēnītēm, kā tāds pieredzējis zvejnieks, kurš labi zina, ka tīkli pilni, bet vēl nezina, ar ko. “Pamazām, nemanot nonākam aizas malā, tad strauji krītam, esam sasitušies lupatu lēveros. Daži izdzīvojušie tad lēnītiņām kārpās atkal no bedres laukā. Es vēl neko nezinu par piedošanu, bet zinu, ka šo ceļojumu — krišanu un atgriešanos — grēks būtu aizmirst. Lai mēs būtu gatavi tam brīdim, kad atkal nāks kāds no tiem mūžīgajiem cilvēku prātu iekustinātājiem, kuri spēj apmulsināt un apmāt, paraut sev līdzi. Lai atpazītu viņu. Un tad…”