BALSIS PĀR JŪRU

Biogrāfija ar literārām pasāžām 

Rakstnieka Gunara Janovska dzīves gājums cieši savijies ar viņa darbu varoņu dzīvēm. Var teikt, ka Janovska darbi veido arī paša rakstnieka literāro biogrāfiju, tomēr paturot prātā, ka ne katrs notikums, ne katra varoņa pārdzīvojumi un likteņa pavērsieni būtu uztverami kā tieši rakstnieka biogrāfijas notikumi. Tomēr viņš savos darbos ierakstījis kādas norādes, ielicis kādas ceļa zīmes lasītājam, ļaujot labāk izprast viņu pašu un viņa dzīves laiku un telpu.
 Savulaik literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs precīzi norādījis, ka lielākā daļa Janovska darbu, kā rakstnieks pats vēstulēs atzinis, gan tapuši “es” formā, taču būtu velti tajos meklēt tiešas biogrāfiskas atbilsmes. “Un tomēr tādas ir. G. Janovskis ir viens no tiem autoriem, kuru daiļradi varbūt vistiešāk var dēvēt par viņu garīgo biogrāfiju. Turklāt tādu, kurā ne tikai satek likteņu ceļi, bet pateiktas arī pašam rakstniekam būtiskākās, svarīgākās atskārsmes,” raksta Benedikts Kalnačs.
 Gunara Janovska dzīves gājumu iezīmē vairāki ģeogrāfiski punkti — Helsinki, Liepāja, Rīga, Jēkabpils, Vācija, arī nonākšana padomju okupācijas zonā Otrā pasaules kara izskaņā, kur aizvadīti vairāki neziņas un briesmu pilni mēneši, tad rasta pajumte DP bēgļu nometnēs angļu pārvaldes zonā un 1947. gada 2. maijā izceļošana uz Angliju. Tas viss ietver trīsdesmit vienu Gunara Janovska dzīves gadu. Turpmākais posms, kas ilgst vairāk nekā pusgadsimtu, saistīts ar dzīvi Anglijā, un, tikai Latvijai atgūstot neatkarību, 1992. gadā aizsākas pirmie braucieni uz Latviju un šajos atgriešanās braucienos rakstnieks rada jēgu svešumā nodzīvotajiem gadiem.
 Ilgie svešuma gadi ir ražīgs daiļrades laiks, kad cits pēc cita tapa jauni stāsti, dzejoļi un apjomīgi romāni, kuros Janovskis ieraksta savu laiku un netiešā veidā arī pats savu dzīvi un vērojumus. Viņš atzinis, ka ne reizi vien viņa dzīvība karājusies mata galā, nonācis bīstamās, pat dramatiskās situācijās un pārbaudījumos — arī, domājot par notikumiem Latvijas vēsturē un saviem vienaudžiem un laikabiedriem, no kuriem daļa apklususi Centrālcietuma pagalmā, Mežaparkā, Litenē, Matīsa kapos, Sibīrijā vai citviet, jo “no mana skolas izlaiduma zēniem es esmu vienīgais dzīvais”, tomēr ik reizi ticis (pa)sargāts. Kādos vaļas brīžos rakstnieks pat bija sācis skaitīt, cik un kādos darbos mūža garumā strādājis, viņam kopā sanākušas divdesmit divas nodarbes, par ko savā asprātīgajā, nedaudz ironiskajā stilā piebildis: “Var pieņemt, ka dažādās nodarbes, saskare ar daudziem ļaudīm, arī trīs laulības deva visas vielu manam 23. darbam — rakstniecībai.”
 Gunars Janovskis konspektīvā veidā ir uzrakstījis par sevi to, ko vēlējies atklāt un stāstīt, tomēr ne viss ir pateikts vai arī ne visu viņš vēlējies stāstīt, tālab joprojām viņa biogrāfijā ir palikuši mazāk izgaismoti gadi vai pat tikai nojaušamas vairākas dzīves/ vietas/laika mozaīkas, tālab monogrāfijā, ielūkojoties rakstnieka biogrāfijā, notikumos un pieredzētajā, vietumis ieausti arī literāro darbu fragmenti, kas atklāj laiku un notikumu, kā arī kādu biogrāfisku vai darba epizodi, ikdienas sajūtas un laikmeta nospiedumus no paša rakstnieka dzīves norisēm. Radošu personību dzīvēm mēdz piemist kāda noslēpumainības aura, lai paliktu arī kas neizzināts un interesi raisošs.
 Izmantojot sasauci ar romāna “Pilsēta pie upes” literāro varoni Ansi Klētnieku, kurš, vadīdams seniora dienas veco ļaužu mītnē Anglijas vidienē, atskatās pagātnes notikumos, dzīves pagrieziena punktos, arī mēs ieskatīsimies rakstnieka dzīves gājumā, literārajos darbos un dzīves notikumos, ļaujot runāt pašam rakstniekam, viņa laikabiedriem un darbu varoņiem.