“2022. gads vēsturē paliks kā dziļas traumas gads, 24. februāris nu iezīmēts kā vēl viena kara sākšanās diena, neizdzēšama un biedinoša. Kā topošajā rakstnieku pieredzes eseju krājumā, kurš klajā nāks nākamā gada sākumā, raksta Gundega Repše: “Kopš Krievijas slepkavnieciskā iebrukuma Ukrainā es vairs nezinu gandrīz nevienu atbildi, kālab rakstu un rakstīju. Nezinu, kam kalpo literatūra. Nezinu, vai bija jēga piedzimt un mēģināt tapt par cilvēku. Cilvēka jēga šobrīd ir drupās.”
Tomēr tā nekādi nav ne padošanās, ne vaimanāšana, gluži pretēji — garīgie spēki, gluži tāpat kā fiziskie, prasa savākties, lai izturētu, lai turētos pretī un ne tikai.
Ekstāze ne vienmēr ir nekontrolēta sajūsma vai sajūsma vispār — vismaz šajā dzejas krājumā ne. Ekstāze te drīzāk ir valodas stilistika — koncentrēta un blīva, brīžam pat sirreāla spēcīgu emociju gamma, kas ar ik brīdi tomēr uzvilnījošu gaišumu, ticību un gara spēku vienīgā var palīdzēt izturēt vēstures pasaulīgās metastāzes.”
Dace Sparāne-Freimane
Grāmatas noformējumā: Viļņa Heinrihsona gleznas, grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Manuskripts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
