Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Līvas Alksnes recenzija par grāmatu “Meža pasaka”

Meža malā slējās koka māja, kurā dzīvoja dinozauru ģimene. Viljamam tā bija tikai piektā vasara, tāpēc mežā viņam bija daudz nezināmā. Viljams vēl nekad tur nebija pastaigājies viens pats. Kopā ar viņu allaž bija mamma vai tētis, bet brīvdienās viņi mēdza paņemt līdzi grozu ar našķiem un termosu ar karstu šokolādi un iekārtoties kādā skaistā pļavā vai upītes krastā.
 Pa dienu, kamēr vecāki bija aizņemti, mazais dinozaurs spēlējās savā istabā, mācījās bērnudārzā vai klusiņām sēdēja lielajā darbistabā un klausījās, kā tētis klabina datora taustiņus (jo viņš strādāja ļoti svarīgu un gudru darbu), vai skatījās, kā mamma piegriež audumu (jo viņa bija šuvēja un darināja rotaļu lāčus un zaķus). Šad un tad Viljams aizlavījās uz virtuvi, kur aiz krāsns dzīvoja circenis, un paklausījās viņa dziesmiņu.
 Reiz, kad vakariņas jau bija paēstas, Viljams uzvilka pidžamu un gribēja līst gultā, taču tad atcerējās, ka ir aizmirsis iztīrīt zobus. Kad Viljams iznāca no vannas istabas, viņš pamanīja circeni, kurš, saposies svinīgās un mazliet dīvainās drēbēs, zagās uz ārdurvīm.
 Viljams noskatījās, kā circenis izšmauc laukā, un metās uz savu istabu. Viņš pieskrēja pie loga un, piespiedis degunu pie stikla, lūkojās pakaļ circenim. Tas attālinājās, sparīgi soļodams pa taku, kura jau slīga vakarīgā krēslā. Meža pamale bija gandrīz melna, bet virs tās pletās tumšzilas debesis, piebārstītas ar mirdzošu zvaigžņu miljoniem. Dinozaurēnam tik ļoti gribējās izdibināt, uz kurieni, tā izgreznojies, dodas circenis, taču aiz takas līkuma circeni vairs nevarēja saskatīt.
 Brīdī, kad dinozaurēns jau gribēja līst gultā, viņš pamanīja ko neparastu. No debesīm nokrita zvaigzne.
 Viljamu pārņēma satraukums kā pirms dzimšanas dienas. Vēders ieburkšķējās, bet pirkstiņi sāka nepacietīgi kņudēt.
 Pirmkārt, Viljams vēl nekad nebija redzējis krītam zvaigznes. Otrkārt, viņš nezināja, ko darīt, ja zvaigzne nokrīt. Kā būtu jārīkojas? Vai būtu jāmēģina zvaigzni pacelt un uzstutēt atpakaļ debesīs? Vai arī jāiemet komposta kaudzē? Vai nokritusi zvaigzne piemēslo mežu? Taču tad viņš iedomājās vēl kaut ko.
 Circenis! Zvaigzne bija kritusi apmēram tur, kur nozuda circenis.
 Viljams ar plaukstām aizspieda muti. Ja nu zvaigzne ir uzkritusi circenim? Ja nu viņš ir sasities un nevar paiet? Iespējams, circenis tagad ir jāglābj vai vismaz jāpārliecinās, ka tam nekas nekait. Taču Viljams zināja, ka nekādā gadījumā nedrīkst viens pats iet laukā. Mamma un tētis bija teikuši, ka dinozauri drīkst doties uz mežu vieni paši tikai tad, kad pabeidz sesto klasi, bet Viljams vēl nemaz nebija sācis skolas gaitas.
 Viljama rociņas pašas vēra vaļā logu. “Es aiziešu tikai līdz mežmalai. Ātri paskatīšos un tūlīt pat skriešu mājās,” viņš apņēmīgi nosprieda un sāka rāpties laukā pa logu. “Palūkošos, kur tā zvaigzne nokritusi un vai circenim viss kārtībā. Varbūt es varētu zvaigzni pacelt atpakaļ debesīs.”
 Viljams ielēca mīkstajā zālē, un viņa pēdas sajuta vēso vakara rasu. Sirds satraukti pukstēja, un aste mazliet trīcēja. Dinozaurēns ciešāk iespieda padusē savu rotaļu zaķi un teciņus vien laidās pa to pašu ceļu, pa kuru bija aizgājis circenis.
 Nonācis mežmalā, Viljams apstājās. Viņš bija apjucis. Viņš vienmēr klausīja mammu un tēti un centās paturēt prātā visus brīdinājumus un ieteikumus. Bet šoreiz Viljams nespēja paklausīt: viņš raizējās par zvaigzni un circeni. Turklāt viņam ļoti gribējās uzzināt, kur circenis tik vēlā stundā devies un kāpēc viņam mugurā ir tādas dīvainas drēbes. Kas gan slikts notiks, ja Viljams mazliet paiesies pa šauro taciņu, kas aizvijās starp eglītēm un kā grīdceliņš izritinājās pāri sūnām apaugušiem zemes pauguriņiem?