Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Bārbalas Simsones recenzija Šūpulīšu avārija (Kultūras Diena)

DZĪVAS ZIVIS

—Jūs esat ieradušies uz administratīvo komisiju bērnu pārkāpumu izskatīšanai. Sēdē piedalās: bāriņtiesa, probācijas dienests, domes pārstāvis, nevalstiskās organizācijas un valsts policijas pārstāvji, sociālais dienests un pedagogs. — Šodien jau piekto reizi kā ierakstā izskan komisijas vadītājas deklamējums uzreiz pēc “labdien, sēdieties, lūdzu”, kad telpā gluži kā tvaiks iegarojis pēc skata gadus divpadsmit vecs izstīdzējis sienāzēns.
 Savāds puika. Dzelteniem, īsi apgrieztiem, bet nepaklausīgi spurainiem matiem. Bāls kā zem akmens dīdzis asns, teju caurspīdīgs. Ik pa brīdim uz vārgā kakla konvulsīvi noraustās albīnēna galva. Garie pirksti ieklemmējušies nedabiskā kombinācijā, kreisajai rokai, šķiet, uz palikšanu. Acis, sastapušās ar apjukumu pilsētiņas bibliotekāres sejā, ko tikko nosauca par nevalstisko organizāciju, aizklīst sāņus un neatrod, kur paslēpties. Caurspīdīgā āda, jaunavīgi piesarkstot, aizsedz vasarraibumus. Vienmēr plati smaidošā mute cenšas valdīties. Puika nodur galvu, bet idiotiskais smaidiņš sprūk pāri trīsstūrainās sejas kontūrām, acis mirkšķinās te grīdā, te uz to, kuru pieteica kā nevalstisko. Atšķirībā no citiem mazgadīgajiem likumpārkāpējiem, kas vienīgo reizi dzīvē vai regulāri nokļūst šai telpā, šim neviens neaizrādīs, ka te nav īstā vieta, kur smīkņāt.
 “Sienāži arī dažreiz ir caurspīdīgi,” bibliotekārei ienāk prātā pagalam neiederīga doma. “Nez vai ir tāda īpaša — caurspīdīgo — suga?” Viņa ir redzējusi, bet neatceras, tie bija lielie vai mazie. Un nesaprot, kā uzvesties, kamēr komisija strostēs šo sienāzēnu: kā nevalstiskajai organizācijai vai tomēr kā bibliotekārei?
 Aiz puikas tikpat rēgainā pietātē ietipina maza auguma mīlīga sieviņa, rūpju savilktu pieri. Īsajos mirkļos, kad viņa uzlūko zēnu, neiesauļotās krunciņas pierē uzzīmē Laimas slotiņu.
 “Droši vien internātskolas audzinātāja,” viņa mēģina uzminēt. “Nebūs pat no vidusslāņa, bet ģērbusies gaumīgi un sakopusies galvastiesu cienīgāk nekā vairākums kundzīšu viņas gados šai pilsētelē. Pat šai telpā.” Viņa uzmet skatu sievai no sociālā dienesta. Svītrots vilnas sarafāns ar krāsainām pērlītēm izšūtu nenosakāmas tautas ornamentu uz krūtažas, zem tā — puķaina blūze, caurausta sudraba pavedieniem. Pāri galvai vismaz pusgadu ataudzis, netīri sirms celiņš.
 “Līdzīgi izskatījās vīramāte šopavasar, kad guļamistabā kāru jaunos aizkarus skujiņrakstā. Bija atslēgusi durvis tik klusi un tik skaļi nošmakstināja tieši aiz muguras, ka pārbīlī nogāzos no ķebļa, uzraujot sev virsū aizkara stangu. Nepamanīja ne manu pārsisto uzaci, ne jaunos aizkarus. Vienīgās izmaiņas, ko piecpadsmit gadu laikā vīramāte mūsmājās reiz tomēr ievēroja, — ka ārdurvju atslēga nomainīta, jo nācās piezvanīt. Nebija pamanījusi pat šī pavasara aptrakušo ziedēšanu. “Skat, kas šogad notiek dabā, viss zied reizē!” Kad biju uzraususies no grīdas un glaudīju sasisto elkoni, pievērsos ainavai aiz plikā loga. “Ceriņi, ābeles, kastaņas, ķirši, plūškoki, spirejas, bārbeles, vilkābeles, pīlādži, pat ievas, redzat?” Pamanīju, ka uz grīdas pil asinis, paķēru no gultas dvielīti un piespiedu pušumam. “Tā zied, ka sirds vai ļimst no skaistuma, vai ne? Vienīgi jasmīni un liepas gaida dabā nolikto laiku. Tas labi, jo nez vai bites ar visu lērumu tiek galā — mazāk smaržojošie un bālākie ziedi paliks neapputeksnēti. Kā tāds Latvijas simtgades ziedēšanas sabats, vai ne?” — “Nu, nez, nez.” Vīramāte pētīja neuzklāto gultu ar greizu sāpju musturi sejā.
 Pie tās grimases laikam neizdosies pierast nekad, tāpat kā pie skatiena, ar kādu viņa uzlūko dēlu. “Tas nav mīlošas mātes, bet iemīlējušās sievietes skatiens,” vienīgi psihoterapeits ir dzirdējis šīs neveselīgās aizdomas. “Šķiet, viņa grib savu zēnu dabūt atpakaļ. Tādā pašā kārtībā, kā izlaida no rokām: vispirms iesēdināt klēpī, pielikt pie krūts, līdz beidzot ievilkt nesaulē pa to pašu ceļu, kur atnācis.” — “Ja tev tā liekas, visticamāk, ka neliekas.” Terapeita sejā nemanīja ne izbrīnu, ne nosodījumu. Tai kabinetā viņa nav ne nevalstiskā organizācija, ne bibliotekāre; tur viņa ir sieva, bet visbiežāk — vedekla. “Cik bieži ģimenē sarīkojat atvērtā skapja dienas?” vakardienas vizītē terapeits pajautāja un, nepievēršot uzmanību pārsteigumam klientes sejā, turpināja: “Kad pēdējoreiz vīram vai vīramātei atzinies, kā jūties, kad tev aiz muguras negaidot nošmakstina? Vai piecpadsmit gadu laikā esi palūgusi cienīt jūsu privāto dzīvi? Nē? Vīrs vismaz zina, ka tāpēc taisies īrēt atsevišķi? Arī nē? Bet vai viņš var uzminēt, ka tev tā ir katastrofa, ja pats pie tādas kārtības uzaudzis un tu arī neesi iebildusi? Ko īsti tu gribi: aiziet no vīra vai dzīvot bez inspekcijām? Es tikai pajautāju. Tu esi pieķērusies salmiņam par aiziešanu. Bet, ja pieturamies pie kaut kā izmisumā, tas var izrādīties tiklab sūnās aizmiguša zvēra ilknis vai tieva maiksts nogruvuma malā. Un tikai veiksmes gadījumā — drošs balsts. Kā domā, pie kā turies tu? Nē, tev nav man jāatbild. Sāciet runāt par māti un redzēsiet, kas vēl ir jūsu skapī.”
 Viegli pateikt — sāciet runāt! Psihoterapeitiem laikam šķiet, ka tas ir tikpat vienkārši, kā pateikt “paldies” vai pieklājīgi piecelties pēc teātra izrādes, kas patikusi ne vairāk kā “normāli”. Varbūt pat nepavisam nav patikusi, bet, aizveroties priekškaram un atskanot aplausiem, pat pēc vārgām izrādēm gadās, ka viens vai divi skatītāji pieceļas un aplaudē stāvus. Kāpēc viņi to dara — neviens nezina. Varbūt tie ir režisora vecāki, varbūt kāda aktiera nelabvēlis, drīzāk — aktrises nelabvēle, kas tīko atgādināt par sevi, tāpēc svarīgi piecelties pirmajai. Bet varbūt sabiedrības dāma, kas visvairāk par visu vēlas būt pamanīta. Pārējie nezina, kas šim vienam vai diviem lika rauties kājās, bet jau pēc mirkļa saminstinās tie skatītāji, kas pirmajiem sēž tieši blakus vai aiz muguras, un, bikli raudzīdamies apkārt, arī viņi pieceļas. Šiem blakus un aiz muguras nākamie — arī ne visai pārliecinoši, tad vēl nākamie… Kājās celšanās mānija kā likums izplatās vēdekļveidīgi. Kad krēsli sāk klaudzēt kā plaukšķenes, arī skatītāji pirmajās rindas atskatās un domā: “Ā! Jāaplaudē stāvus?!” Un — pieceļas. Ikreiz, kad tā notiek, domāju: “Es necelšos, jo neesmu stāvā sajūsmā par šo izrādi!” Bet jau atkal pieceļos, lai neizskatītos nepieklājīga.
 — Sēdieties, lūdzu! — atkārto komisijas vadītāja.
 Sociālā dienesta kundzītes nekrāsotās acis pētī puiku. “Ko gan sienāzis varētu būt sastrādājis?” prāto arī nevalstiskā organizācija. “Pieķerts pīpējot? Katrā lidmašīnā ir kaut viens pasažieris, kas lido pirmo reizi. Sakāvies? Pat ja nogaršojis alu vai vīniņu, kurš plānprātiņš šo Dieva iezīmēto radību nosūtījis šurp?”
 Sienāzēns atkal paceļ acis uz vienīgo cilvēku, ko pazīst šajā iebalzamētajā telpā un kas sasodītas sagadīšanās pēc sēž ap galda stūri puikam teju blakus. Ne puika zināja, ka komisijā būs bibliotekāre, kuras dēļ viņš izlasījis visas grāmatas bērnu nodaļā, ne viņa, ka galda galā sēdēs šis īpatnis no paralēlās pasaules. Nevalstiskā organizācija pagūst nolaist plakstus pirmā. “Lai ko viņš būtu sagrēkojies, es nedrīkstu kļūt personiska. Nedrīkstu ļaut noprast, ka pie manis varēs meklēt glābiņu.”
 Abi tikās vēl šodien. Nupat — īsu brīdi pirms sēdes, kad viņa ar tikko pirkto eklēru kārbu rokās devās uz garāžu pēc auto, jo sazin cikos beigsies komisija, bet lidostā jāsagaida meita pēc skolēnu koru salidojuma Skotijā. Tās padsmit minūtes, kas pēc sēdes būtu jānoiet no sociālā dienesta ēkas līdz garāžai, var būt izšķirīgas starp “mamma mani sagaida” vai “mamma atkal nokavēja”, bet eklēri — bezmēra atšķirība starp “mamma nenokavēja” un “sagaida”.
 Nebūtu to putnu, viņa Anduli nepamanītu. Neviens viņu aiz laba prāta nepamana. Vispirms viņa noskatījās, kā no mājām aizmucis labi kopts suns ķer uz mēles pirmās lietus lāses. Suns lēca arvien augstāk un augstāk, it kā tur pilienu būtu atlikām, vajag tikai aizsniegt. Varbūt “Kurzemes Radio” jau ir izsludināta meklēšana ar pārmetošo “iespējams, nozagts” beigās. Bet ne-e! Jūsu mīlulis aizmucis, lai beidzot ķertu lietu uz mēles, nevis rātni ietu pie kājas, kā suņu skolā iemācīts un saimniekiem labpatīk. Viņa paraudzījās augšup. Saule jau atkal bija izlauzusies starp mākoņiem un pašķīra ceļu lidmašīnai. Tā kustējās tik lēni un tik augstu kā plaukstā paņemamas ilgas. Viņa laikam pat pastiepa roku kā bērnībā, šķērsojot lidmašīnai ceļu. Nekas nebija mainījies. Lidmašīna — pilna ar cilvēkiem, kas visi lido uz vienu galapunktu, bet biļeti katrs pircis citā dienā un par citu cenu, — atkal izslīdēja cauri plaukstai, starp pirkstiem atstādama vien garu, baltu asti.
 Putnēns — strazdulēns laikam — droši vien iečiepstējās, vai gan citādi viņa paskatītos lejup. Melnā radība tīstījās zem ceriņkrūma pie pieturas. Droši vien pacelties spārnos mēģinājis jau neskaitāmas reizes. Mazais likās tik pārguris, ka to mierīgi varētu paņemt plaukstā un aiznest. “Vismaz prom no kaķiem; tie droši vien jau slienājas no visiem stūriem. Varbūt pat aiznest mājās? Bērnam būs prieks, kad pārbrauks. Varbūt mums pa abām izdodas saārstēt.” Šī doma uzmundrināja. Viņa bija lasījusi, ka katrai dzīvai būtnei dienā vajag vismaz trīsdesmit citas dzīvas būtnes fizisku pieskārienu. Tāpēc vīrieši sarokojas vai uzsit pa plecu; tāpēc vientuļnieki tur mājdzīvniekus, bet tie glaužas saimniekam pie kājām. Kas nav radis mīļuma, tas sit vai atļauj, lai sit — arī sitieni skaitoties. Viņa šim putnēnam dos vienu dienas devu. Tūlīt. Un spēra soli uz krūma pusi. Gaiss visapkārt nomutuļoja draudīgā kustībā un atskanēja nikni “Krā, krāāā!” Vārnu, kraukļu vai kovārņu — kurš gan viņus atšķir — tai ceriņkrūmā un kokos līdzās bija simtiem, visi gatavi mesties virsū ikvienam, kas tuvosies viņu bērnam. Pārdesmit spārnu pāru nošvīkstēja tieši virs galvas, pārdesmit gar kājām, pluinījot svārku malu gar somiņu un eklēru kārbu. Pārējā armija, skaļi klaigājot, nepārprotami pavēlēja lasīties prom, iekams nav saņemta desmit dienu norma uzreiz.