Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Maltas bruņinieki

Divi draugi — Vabulīša kungs, kurš bija mazliet brīnumdaris, un viņa uzticamais draugs suns Pifāns — mīļi sadzīvoja savā vītolu ieskautajā mājiņā, kur gandrīz ik dienu atgadījās kas neparasts. Mazais lasītājs to gan varētu zināt! Par viņu piedzīvojumiem taču bija rakstīts grāmatiņā “Draugi”!

Kādā jaukā rītā Vabulītis pie rīta kafijas izteica Pifānam negaidītu — taču patiesībā sen gaidītu — piedāvājumu:

— Dosimies ceļā, Pifān!

Suņausis neticīgi nogrozīja galvu.

— Tev jau krāmēšanās vien aizņems trīs dienas, pat ar visām četrām rokām, — Pifāns, saulītē gozēdamies, noņurdēja.

— Bet kurš tad te visu laiku ir neapmierināts ar mierīgo dzīvi?! — Vabulītis izsaucās. — Mēs varētu sākt ar salām, Pifān.

Pifāns piemiedza acis un mēģināja to iztēloties.

— Hm, salas man varētu patikt, jo tām var apskriet apkārt. Tu tiešām to domā nopietni?

Vabulītis, vienā rokā satvēris kafijas krūzi, ar pārējām trim piekārtoja savu rītasvārku.

— Jā, Pifān. Gana esam sēdējuši mājās, laiks mazliet apskatīt pasauli. Es te tā papētīju... Tu jau zini, ka man patīk visu kārtīgi izpētīt. Nu jā, tā nu es nolēmu, ka mēs varētu doties uz Maltu.

Pifāns samulsa. — Bet mēs taču tur jau bijām!... Tas taču ir tepat iekšzemē! Tiesa, tie gan bija jauki ļaudis — atceries, tu pat iegāji pirtī, viss bija noklāts ar smaržīgām, ziedošām slotiņām... Uh, es tik labi tur pagrauzos!

— Tā gan, Pifān, tas bija patīkams rituāls. Dievīgi garaiņi cēlās augšup, es jutos kā septītajās debesīs. Izdrebināja visas manas vabulīgās miesiņas. Gāja karsti, un tad tas veldzējošais, vēsais ūdentiņš! Neko tādu iepriekš nebiju piedzīvojis. Kad izgāju ārā, sajutos kā lidojumā un likās pat, ka man atveras trešā acs.

Suņausis novīpsnāja un nolika galvu uz priekšā izstieptajām ķepām un aizvēra acis, jo vilka uz snaudu. — Tev nu gan patīk gudri runāt, mīļo Vabulīt! Es atceros tikai to, ka tu vēl saldi krāci, kad mēs ar mājas saimnieci agri no rīta dārzā lasījām gliemežus, lai tie visu zaļumu nenograuž. Ķēpīgi radījumi, pē, bet viņiem jau arī jādzīvo. Aiznesām uz mežu.

— Labi, mīļo Pifān, pārlieku nekavēsimies atmiņās. Tā bija mūsu zemes Malta, bet tagad mēs dosimies uz salu ar tādu pašu nosaukumu.

Pifāna nāsis viegli ietrīsējās. — Varbūt tā sala aizņēmās savu vārdu no mums?

Vabulītis nosmīnēja ūsās un neko vairāk nesacīja... Abi brītiņu vēl sildījās rīta saulītē. Klusējot bija pieņemts lēmums — jādodas ceļā!

— Bet kāpēc mēs dosimies tieši tur? — Pifāns piepeši pārtrauca patīkamo klusumu. Viņam patika tieši jautājumi un darbības — piemēram, noķert gaisā bumbiņu vai kādu apnicīgu lidoni.

— Mēs, Pifān, būsim kā senie Maltas bruņinieki, kuri ticēja labajam un cīnījās par nabadzīgajiem. Tas gan notika ļoti sen, un visādi viņiem tur gāja, bet mērķis bija cēls. Mēs taču arī visiem palīdzam, nevienu neatstājam nelaimē. Cik nu mums pašiem spēku pietiek.

Pifāns apņēmīgi slējās kājās. — Tad jau mēs dosimies ceļā ar jēgu, — Pifāns noteica un pats uz mirkli samulsa par savu pārgudrību.