Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Gunta Bereļa recenzija Priecīgs tīģeris bez metāla astes (Satori)

Andreja Vīksnas recenzija Apspēlēt likteni (Punctum)

Bārbalas Simsones recenzija Nedomā par tīģeri (Kultūras Diena)

Es neatceros, kur to lasīju, bet stāsts bija aptuveni šāds. Kāds cilvēks gāja caur pilsētas parku. Pavisam maz trūka, lai viņš būtu nonācis galamērķī tikpat veiksmīgi kā citus rītus. Bet varbūt tas nebija iespējams, varbūt liktenis, kosmoss bija nenovēršami iekārtojies citā virzienā. Tas nav zināms.
 Cilvēks — viņu sauca Šmita kungs — tikai mazliet novirzījās no sava parastā maršruta. Turklāt kāds gan var būt parasts maršruts tādā nomales parkā, kur vijas daudz taku un neviens neatceras, kura tieši bija tā parastā, īstā, un tas arī nav svarīgi, jo visas ved apmēram uz vienu un to pašu? Šmita kungs gāja, iegrimis savās domās. Varbūt vajadzēja iegrimt vēl dziļāk, tad viņš nebūtu pamanījis. Taču tieši torīt domas nebija tik interesantas. Parka malā bija akmens arka, Šmita kungs izgāja tai cauri kā simtreiz citkārt. Bet izgājis apjēdza, ko tikko redzējis. Arkas sienā bija atvērtas durvis. Viņš nekad nebija iedomājies, ka tur ir durvis. Tas nav nekas ārkārtējs, tuneļu sienās, tilta balstos un citur mēdz būt šādas durvis, kas nekad netiek atvērtas. Bet, kad tās tomēr ir vaļā, garāmgājēji cenšas tur ieskatīties. Tā arī Šmita kungs ieskatījās — automātiski, ar cilvēkam raksturīgu instinktu.
 Un aizgāja uzreiz tālāk. Viņš nonāca darbā, varbūt šī mikrolīkuma dēļ nonāca darbā trīsdesmit sekundes vēlāk. Viņš darīja visas parastās lietas un centās risināt sakrātās problēmas. Jo vairāk cenšas, jo labāk izdodas, un Šmita kungs centās censties. Pašam vien ir jātiek galā ar dzīvi un jāpriecājas, ka ir darbs. Pat ja šobrīd neiet tik gludi. Šmita kungs aprēķināja leņķi un salīdzināja to ar oriģinālo rasējumu.
 Taču tad viņš iedomājās par durvīm. Durvis bija vaļā, un tur iekšā bija — Šmita kungs pat nebija ievērojis, kas gan tur bija iekšā. Nē, tā īsti ieskatīties nebija izdevies, viņš jau arī nebija ļoti centies. Tikai pagriezis galvu un izstiepis kaklu. Cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, tās aši aizcirta. Ap durvīm bija vairāki, viens strādnieks vestē. Viņš uzreiz aizcirta durvis, it kā lai Šmita kungs nepagūtu ieraudzīt, kas tur ir iekšā.
 Kāpēc? Varbūt strādniekam nepatīk, ka buržuāzija lūr viņu darīšanās. Taču Šmita kungam likās, ka viņš tur gandrīz redzēja kaut ko, kam tur nevajadzēja būt. Viņš vienkārši bija pārāk aizdomājies tajā brīdī un tagad nevarēja atcerēties, palika tikai apziņa, ka kaut kas aiz šīm durvīm bija tāds… kaut kas neiespējams. Šmita kungs gandrīz atcerējās. Taču tomēr ne. Un ķērās atkal pie darbiem.
 Bet mājupceļš taču atkal veda caur parku. Viņš jau pa gabalu redzēja, ka pie arkas neviena nav un durvis ir ciet. Vispār nevarēja manīt, ka tur būtu durvis, kā vienmēr bija līdz šim rītam. Pagājis zem arkas, viņš redzēja, ka nekādu durvju tiešām nav, tikai gluda siena. Tas arī ir pareizi, tur nebija vietas nekādām durvīm. Viņš piegāja pie sienas, nē, nav nekā. Kas tas bija? Izklaidības halucinācija? Tā var gadīties, kad prātiņš vēl miegains. Taču tad viņš tomēr pamanīja vertikālu līniju sienā un tad jau visas durvis. Roktura nebija, tikai tam paredzēts caurums. Kā psihiatriskajā slimnīcā. Šmita kungs mēģināja ieskatīties caur šķirbiņu, bet tas bija bezcerīgi.
 Mājās viņš gatavoja nūdeles, tērzēja, sēdās apdarīt mazos darbus. Taču miera nebija. Neizdevās domāt par svarīgo. Šmita kungam ļoti gribējās uzzināt, kas ir aiz durvīm. Viņš cerēja uz zīmīgu sapni. Sapnī bija durvis, jā, bet bija citas durvis, aiz tām sēdēja projektu vadība, Šmita kungs rāvās prom, bet aizķērās ar biksēm aiz roktura, un vispār.
 Nākamajā rītā, ceļā uz darbu vai vienalga, Šmita kungs jau pa gabalu pamanīja, ka zem arkas atkal stāv strādnieki. Viņš sāka iet ātrāk, arī sirds sāka sisties ātrāk, bet tad atkal lēnāk, kā notiek ar visiem, kad esi tuvu pie mērķa. Ceļu viņš īsināja, teikdams sev: “Kāds es esmu idiots! Tas viss ir tādēļ, lai nedomātu par svarīgo.
 Strādnieki cilā laužņus vai slotaskātus savā kambarī. Man par to nekādas daļas. Man tas nespēj palīdzēt.” Viņš iegāja arkas pajumtē un skatījās uz durvīm. Strādnieki sastājās ap tām ciešāk, plecs pie pleca, sprauga starp tiem kļuva šaurāka nekā vakar starp durvīm un sienu. Šmita kungs apstājās, šeit notika acīmredzams dialogs.
 — Kas tur ir?
 Viņš jautāja, kā nekad agrāk nebūtu jautājis šādā situācijā, bet arī šāda situācija nekad viņam nebija trāpījusies, tomēr viņš gribēja zināt, un viss.
 Viens no strādniekiem pagrieza galvu pret viņu un teica:
 — Ne tev!
 Šmita kungs paspēra soli tuvāk, pastiepās uz pirkstgaliem, lai redzētu pāri šiem pleciem, bet cits strādnieks iebakstīja viņam vēderā. Tas bija lauznis, ar ko viņš iebakstīja.
 — Kāpēc… — viņš nočukstēja.
 Laužņa vīrs neatbildēja, tikai skatījās tieši acīs. Šmita kungs pagriezās un gāja uz darbu.
 Atpakaļceļā neviena pie arkas nebija. Un durvis ciet. “Rīt!” Šmita kungs nodomāja.
 Mājās viņš bija uztraukts. Viņš iedomājās pastāstīt sievai, viņš viņai stāstīja visu, un parasti tas palīdzēja. Viņš teica:
 — Paklau, zini…
 Viņa paslēja gaisā kaligrāfijas otu:
 — Kas?
 Šmita kungs iedomājās, ka pats nemaz nezina, kā lai to pareizi izstāsta. Un viņa taču nevar zināt, kas tur ir, aiz durvīm. Taču uzklausīšana palīdzētu. Viņš vairs nebūtu viens, viņi dalītos šajā problēmā, varbūt tā virs nešķistu tik nopietna. Tomēr ne, viņš negribēja stāstīt! Durvis piederēja tikai viņam.
 — Nekas.
 Viņa nometa otu uz pusē pabeigtās “Dimanta sūtras”.
 — Nedrīkst tā — pašam iesākt un nepateikt!
 — Nav tāda likuma, — Šmita kungs nočukstēja un paslēpās gultā.
 No rīta neviena pie arkas nebija un durvis bija ciet. “Sliņķi,” — un Šmita kungs apsēdās uz soliņa pagaidīt. Pēc pusstundas kabatā sāka vibrēt telefons. “No darba,” Šmita kungs saprata, “lai izzvanās.” Un mazliet noskuma, ka darbs ir vienīgais, no kā gaidīt zvanu. Ar arku tā arī nekas nenotika līdz pat vakaram, un arī vakarā nekas nenotika. Viņš pieklauvēja pie durvīm.
 — Vai tur kāds ir?
 Protams, nekādas atbildes. Viņš piespieda ausi pie durvīm, ieklausījās, tad piespieda lūpas un teica:
 — Līdz rītam.
 Aizmiegot viņš domāja: “Kāpēc ne man?” Bet sapnī rādījās tikai plūdi svešā pilsētā.
 No rīta tur atkal neviena nebija. Šmita kungs apsēdās uz sava soliņa un visu dienu sapņoja, kas varētu būt aiz durvīm. Slepens Kāli kults? Minibārs? Novērošanas kameras? “Bet ja nu šie pabeiguši savus darbus? Kā es,” iedomājās gaidītājs. “Un durvis netiks atvērtas vēl divdesmit gadu? Nekas, man laika diezgan. Skatiet krūmus un zvirbuļus, tie zina, ka durvis kaut kad atvērsies.”
 Kāds piebikstīja, Šmita kungs paslēja galvu. Viņa priekšā stāvēja strādnieks vestē, viens no tiem, un piebikstīja viņš ar lauzni. Šmita kungs gribēja jautāt, teikt, bet svešais iekrāva viņam pa ģīmi. Ar to pašu lauzni. Un aizgāja. Kad viņš sašutis pagriezās prom, viņam kaut kas izkrita no vestes kabatas. Šmita kungs noliecās, lai paskatītos, asinis no mutes pakšķēja smiltīs, bet nokritušais priekšmets bija rokturis. Šmita kungs to paņēma un gāja uz arku.
 Galva mazliet reiba — vai no sitiena, vai prieka, bet caurumā viņš trāpīja veikli. Rokturis pagriezās, jūtot pretestību, tieši tā, kā gaidāms no šādām durvīm. Viņš vēl pēdējoreiz iepauzēja: “Es redzēšu. Es iegūšu to, ko vēlos.” Un atvēra durvis.
 Telpa aiz durvīm bija pavisam maza, kā jau sagaidāms. Turpat deguna priekšā siena. Notriepta ar melnu, lipīgu krāsu, Šmita kungs pataustīja. Uz akmens grīdas taburete, nešķīsta, lipīga. Uz tās ola un īlens. Un vairāk te nekā nebija. Tikai pašā kambara stūrī lupata. Šmita kungs vēlreiz visu aplūkoja, aizvēra durvis un gāja projām.
 “Viss skaidrs,” viņš sev teica, “viss skaidrs!” Tovakar viņš aizmiga laimīgs.