Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Bundzinieks un pērļu zvejniece

Šo pilsētiņu vislabāk varēja pazīt krēslā. Pēc krēslas sākās augstmaņu laiks, pilns pieņemšanu un saviesīgu vakariņu, bet jārunā būs par tiem ļaužiem, kas nekad netika pār savrupmāju pucētajiem sliekšņiem, jo frakotie sulaiņi nekad par tiem ļaužiem nebija dzirdējuši.
 Pērļu zvejniece darbu sāka agri. Viņa apstaigāja peļķes, cerēdama, ka kādudien peļķes tai dāvās bagātību un bezrobežu laimi. Ja bija lietus, pērļu zvejniece priecājās, jo tas sagādāja darbu. Biežāk gan karsonis ar mirāžu mežģīnēm apēda peļķes un zvejnieces strādātprieku, atstādams mazajai tikai kurkstošu vēderu, gaistošais slapjums paņēma līdzi bagātības.
 Pērļu zvejnieces vectēvs ar milzīgu kausu izmaisīja peļķes viduci, ūdens mainīja krāsu, virspusē uzpeldēja eļļaini vižņi un aizslēpa niecīgo dzelmi, niecīgo bruģa rāvu. Pērļu zvejniece sašūpojās un ieleca peļķē, kuras krāsa atgādināja kafiju ar pienu. Meitene nira caur vairākiem slāņiem, kuri duļķojās kā nelāga pasaka. Pērļu zvejniece izcēla mazus akmeņus un oļus. Vectēvs sakrāva tos ķerrā un stūma uz celtniecības firmām, kas tādus iepirka vairumā un būvēja savrupnamu sliekšņus, ar ko atdalīt smalko no parastā.
 Kādās kazarmās dzīvoja jautrais pulka bundzinieks, uzvārdā Šteimlihs. Kareivji to saukāja: “Kambarjunkurs fon Štimme.” Tieši pusdienlaikā fon Štimmi nostādīja ierindā. Pēc tam tas militārā solī devās uz Marka laukumu. Viņu apstādināja pie pieminekļa, kur imperators sēž zirgā varens. Taču zvirbuļi un dūjas to nesaprata, tie tur lēkāja, dūdoja un ķēzījās. Protams, tā bija monarha zaimošana. Tad fon Štimme ikreiz dārdināja bungas, likās, ka skries akmens krusa. Spārnainie brāļi nobijušies, spārniem plaukšķinot, atstāja laukumu. Savu pienākumu veicis, bundzinieks soļoja atpakaļ, kur tam pēc kaitīgā darba komandieris piešķīra glāzi piena, un pusdienas kļuva pilnīgākas.
 Krustojumā fon Štimme ieraudzīja daiļo zvejnieci, viņa vārdi apstājās, un šis kāri sāka lūkoties meitenes sulīgajās acīs, dēļ kurām varēja sagrozīties prāts. Meitenei patika bundzinieka staltais stāvs, drošsirdīgais deguns un, protams, mundiera spīdošās pogas.
 “Es varu skatīties jumta kupolos, pat mākoņos, bet par karstu mīlestību un vingrām lūpām nevar būt nekā jaukāka. Jā, es tevi mīlu, un lai es kaujā krītu, ja es tevi mānu!” daiļavu uzrunāja brašais puisis.
 “Paaudžu paaudzēs ir dzīvojuši pērļu zvejnieki. Vīrieši vienmēr jaukuši ūdeni ar sūdu smeļamo kausu, un sievietes nirušas, bez elpas lasījušas akmeņus kā mirušas ilūzijas, bet nekad braša zaldāta mūsu dzimtā nav bijis.”
 “Ak tad tevi uztrauc mans mundieris?!”
 “Nē, jel! Tavs ģīmis nomāc i tērpu, i ķermeni, i pat dvēseli. Pārāk skaists tu esi.”
 “Nu tad nāc šurp!”
 “Nē, nepārproti! Es atdodos tikai pēc kāzām, manas mantas ir aizslēgtas ar dimanta atslēdziņu, tamdēļ nebāz savus pirkstus ugunī!”
 “Urrā! Viens, div, kreiso! Trīs, četr, labo! Tad precamies, jo es tevi baigi mīlu!”
 “Bet tu nepajautāji man, vai esmu ar mieru.”
 “Un ko saka tava sirds?”
 “Tā saka… “jā” līdz mūža beigām.”
 “Nu labi, tad rītu stāsimies laulībā. Nu, es skriešu, citādi nokavēšu pusdienas!”
 Un pilsētā iestājās gaidu nakts, gara, ar spīgulīšiem un zvaniņiem. Kazarmās un būdiņās visi krāca. Atklātu skatienu zvaigznēs vērdamies, negulēja vien divi jaunieši.
 Sekoja diena, kad komandieris piešķīra fon Štimmem divas stundas atvaļinājuma. Pērļu zvejniece todien nestrādāja, viņa nopina vainagu no papīra puķēm. Kad abi satikās, tie jutās kā mīļi kustonīši. Nebija tik vietas, kur dzimtu vīrs un sieva. Telpas maksāja bargu naudu. Līdz pērļu zvejnieces mātes pusmāsa uzdāvināja pankūku kasti. Gludās finiera sienas slējās kā dzelzceļa stacija. Visas pankūkas abiem nebija iespējams apēst, un viņi saaicināja daudz izsalkušo (arī mani), kurus nosauca par līgaviešu kāzu radiem, to starpā arī feldfēbeli bez auss. Pankūkas garšoja lieliski.
 “Šķiet, ka pankūku cepēja plācenīšos ieraudājusi rūgtas asaras. Rūgts! Rūgts!” iebļāvās kāds ēdējs, strauji paceldams dakšiņu uz augšu. “Rūgts,” piebalsoja pārējie ar taukainiem vaigiem. Līgavieši sakļāvās, galvas salīda kopā, un lūpas lēkāja kā mazi vardulēni, jo mīļotie izpumpēja no mutes purva visus saldumus. Šādi izsaucieni tika izkliegti bieži kā izdzerta laime.
 Sākās danči. Līgavieši slīdēja kā dūnaini gulbji pa kanālu, jo viņu solī bija mīlestība. Skaļi aurodams, danci lēca feldfēbelis un piena veikala apkopēja. Suņu būdu meistars urbināja degunu un kautrējās. Manas kājas spriņģoja: to es saucu par pilnā vēdera fokstrotu. Tie, kas bija vairāk ieēduši, tie uz taukainās grīdas krita, ka pakauši vien būkšķēja. Tomēr līgava un līgavainis turējās pārāki un savu nešķiramību izlēkāja slaidi.
 Vienbrīd kastē ielīda komandieris un visiem galanti paklanījās. Apsveica jaunlaulātos un piebilda, ka tālu provincē sācies karš un bundziniekam jādodas militārrindu priekšā, dūšīgi jābungo un jāuzvar ienaidnieks. Pēdējais skūpsts sastinga, un tajā jautās kaut kas no baušļiem. Visi pavadījām fon Štimmi. Pēc tam mierinājām elsojošo līgavu. Tad pasēdējām kopā, pagremdējāmies atmiņās un, vakaram pienākot, šķīrāmies.