Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

2022. gada 12. aprīlis

Pūpoļu putekšņos

Jā, tā ierasts pat nekonfesionālam cilvēkam — spraust tos pūpoļus tai pareizajā svētdienā vāzē un padomāt par dabas nemainīgo ritmu. Uz brīdi tas paglābj no piesūceknēšanās starptautiskajam ziņu pulsam vai, gluži otrādi, gandrīz nepārvaramas vēlēšanās saritināties kamolī un apvilkties ar bruņneša ādu.
 Bet kas tad es būšu? Zvērs.
 Tāpēc lūkojos pūpoļos, putnos, suņos un kaķos, lai spēcinātu pašas dvēseli, ka neesmu kustons, kas cīnās par teritoriju, kas saldi lallina tikai un vienīgi atražošanās pēc, kas, ja vispār dzīvo barā, tad pēc stingras hierarhijas, kas dzīvo sacensībā par stiprāko barā, kas elpo refleksos un instinktos. Nē, ikvienam bijis dots piedzimt un laika gaitā kļūt par cilvēku. Apzināties savu dabas doto zvēra dabu un izplaucēt Dieva doto par īstenību. Nu labi, var jau teikt arī ateistiskāk — attīstīt apziņu, lai tiktu galā ar dabu. Kas notiek, ja uz primāta dabas kultivē primitīvu baiļu trauksmi no ienaidniekiem, kas ir visapkārt; kas notiek, ja ir sādžas ielas izglītība un nomērdēti pat pašsaglabāšanās instinkti? Notiek masveidīga, ārprātīga deģenerācija, kas izdzimteņu, bandītu un cilvēkēdāju izskatā slepkavo Ukrainā.
 To nevar izturēt, bet ir jāvar. Jo mazais dzīvnieciņš tevī pašā to vien gaida, kā apvilkties ar bruņu. Ja cilvēcei ir izredzes, tad tikai paliekot jūtīgiem, atvērtiem, spējīgiem runāt, dot roku, pasargāt, mierināt, pārliecināt, ka, jā, esam vēl cilvēki, ne ar cementu aplieti dzīvi līķi, kas nocietinās un stāv kā smirdīgi pieminekļi.
 Arī rakstīt kļūst arvien grūtāk, jo jauna ziņa no Apokalipses pārrauj ikkatru domas pavedienu, raustās kā elektrība un vienlaikus sit pa sirdi. Bet, kolīdz būs klusums, tas būs klusums arī priekš tevis un manis.
 Skatos pūpoļos un slīdu pāri rakstnieku likteņiem karos. Ukrainā gāž nost Puškina pieminekļus. Latvijā ierosinājumi par Andreja Upīša aizvākšanu no Rīgas centra. Vēsture iet šķērsu rakstnieku piemiņai, tas ir normāli. Atšķirībā no Puškina, Upīša piekritēju, manuprāt, latviešu lasītāju vidū allaž bijis pamaz, taču tas neatceļ viņa spožās noveles. Tomēr Upīša dedzība, braucot uz Maskavu, lūdzot uzņemt Latviju brālīgajā padomju tautu saimē, ir derdzīgs atgādinājums un pat izsmiekls, cik saprotams, topošās koncertzāles priekšā. Bet nabaga Puškins, gluži tāpat kā mūsu Rainis, pateicoties labi iecerētajam, bet skolnieciski izpildītajam Raiņa/Aspazijas gadam, tagad visādos veidos piekabināts vai pie katra ozola vai liepas, kur meistars garām gājis. Ukraiņu principiālā nodalīšanās no jebkādas krievu kultūras, kuras azotē izsildījies totalitārisma varmāku armijas monstrs, ir man pilnībā saprotama. Teorētiskais atbildības mērs — arī, taču neatbildēts jautājums ir tas, cik Puškina rindas skanējušas tagadējo izvarotāju stepēs un taigās. Un par to atbildība gan jānes impēriskajai varai, ne Puškinam. Jo vergu bars nav jāizglīto, jāapgaismo, to taču mēs visi zinām. Un tieši tāpēc drausmīgās manipulācijas ar latviešu izglītību, ar vēstures, literatūras un pasaules kultūras vēstures programmām ir ar tālejošām un viegli modelējamām sekām. Kad sāku par to domāt, gribas tos pūpoļus raut pa vienam nost no zara. Ietekmes aģenti strādājuši un strādā lieliski. Lēni, tālredzīgi, gaidot nevis ātrus, bet stabilus rezultātus. Tomēr vislabākais piemērs ir dzīvais piemērs. Man šķiet, ka skolnieki ļoti labi redz un ar sesto prātu sajūt, kāds ir ukraiņu patriotisms un drosme, kādi izskatās un kā uzvedas īsti valstsvīri (Zelenska piemērs, protams) un nekādi izglītības vanckari viņu dvēselēs par pūķiem nepārvērtīsies. Tikai pašmācības ceļš var izrādīties ļoti garš, ja tapt par cilvēku būs normāls ikviena mērķis. Tā ir vienīgā iespējamā atbilde mežoņu bandām. Mēs esam cilvēki. Jūs — nē.
 Neesmu veikusi pat diletantisku pētījumu par to, kāds būtu salīdzinājuma procents tai inteliģences daļai, kas “pulcējās zem latviešu karogiem” un tiem, kuri bez frontes kalpoja padomju varai, taču, piedomājot par to, ka Remarka grāmatas dedzināja Trešais Reihs un viņa māsai 1943. gadā nocirta galvu par izteikumiem, ka karš tiks zaudēts, ka bērnu mīlulis Kestners pieredzēja savas mājas bombardēšanu Drēzdenē, jo nespēja bēgt, pametot savu slimo māti, ka Vonnegūts nonāca naciķu nagos un pazemes gaļas patvertnē, laiki vairs nenozīmē neko. Ciešanas un smieklīgie panākumi — neona spuldzīšu izgaismots samsāras rats. Jo miera laiki lielos ritmus atslābina, piedzimst pofigisti, kas raušus raujas pēc slavas kā pāvi, ieņirdz par pagājušo, par debilajiem vecākiem, noguruši no neskaitāmu un pilnīgi uzpūstu profesiju un amatu bezjēgas, divus gadus knukstēja, ka krīt depresijā bez Itālijas. Un tā tālāk.
 Kamēr vieni atveseļojas no depresijas, 615 000 cilvēku ir aizvesti Krievijas nežēlīgajā ellē. Ar atņemtiem dokumentiem, bez identitātes. Toskait 117 000 bērnu. Latvieši to piedzīvoja 1941. un 1949. gadā. Bet par to arī bija ļauts atcerēties pieklājīgās, bezentuziasma dozās. Lai nav par daudz drūma tā mūsu kultūrpolitika. Tāda, lūk, estrāde.
 Pietiks. Bet gribas, protams, runāt vienā baltā gabalā — par to, cik dzīve ir krāšņa un krāsaina, kamēr tā ir — krokusos, narcišu bikli lepnajos asnos, pūpoļos un cilvēku soļos. Kamēr tā ir.