Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Pēc diviem dažādajiem kalendāriem gads iesākās dažādos laikos. Pēc Gregora kalendāra tas jau bija sācies, pēc Jūlija kalendāra tas tikai nāca, un to starpā bija trīspadsmit dienas. Nelaimīgs skaitlis. Kas notika ar šīm trīspadsmit dienām, kas bija starp divām dažādām izpratnēm par laiku? Vai šajās dienās valdīja pilnīga kaut kāda pirmmatērijas tumsa, no kuras iznira jaunais gads? Un vai cilvēkam šīs dienas ko nozīmēja? Varbūt cilvēks tās nemanāmi nogulēja. Un atvēra acis vien tad, kad bija laiks.

Rīta gaisma – mīksta flaneļa izklāta, krītaina, karsta dzira, kas, atjaukta ar pienu, top glāsmaini silta. Rīta gaismai var likt skanēt trešajā oktāvā. Emīls pagriež visu ķermeni pret logu. Gaismas vēl nemaz nav. Spīdums nācis no baltajiem palagiem un sniega ārā, dzelksmaini tie it kā atmirdzina vēl neuzausušu gaismu. Varbūt viņam šķiet, ka jau ir uzausis, jo viņš zina – katru rītu aust. Lai arī cik tumšs mēdz sabiezēt vakars, tumšs kā visblīvākās dzīles subkontroktāvā –, katru rītu atnāk dienasgaisma. Un ar savu svētījošo roku noņem no pieres bažīgos vaibstus, izņem no galvas svina lodi, kur to tumsa pērnvakar ieguldījusi kā perējamu olu. Ja perē svinu, tas kūst un ietek visās dzīslās, liek svinam iznēsāties pa visu lielo Emīla ķermeni. Emīls izstaipās, un pēdas atspiežas pret gultas galu. Iečīkstas koka rāmis. Ir auksti, krāsns savu siltumu elpojusi nakti, kamēr Emīls gulējis, bet tagad, no rīta, tai vairs nav palicis, ko viņam dot. Aukstu rītu labāk spēlēt trešajā vai pat ceturtajā oktāvā.
 Dažkārt viņam blakus guļ Marija, bet ne šonakt. Vakar viņš pārnāca vēlu, Marija laikam bija dusmīga un aizgājusi gulēt atstatus. Marija Dārziņa, kuru apņēmis tikai pirms dažiem mēnešiem, novembrī. Tagad ir jau cits gads, janvāris, tūkstotis deviņi simti ceturtais janvāris pēc mums žēlīgā Jēzus Kristus. Deviņdesmit pirmais gads pēc Vāgnera.
 Viņam būs jāiet nolūgties Marijai, ar jebkuru citu viņš izstrādātu kādu joku – piekārtu zābakus pie griestiem vai uzrakstītu kādu sadomātu vēstuli. (Papīra gan it nemaz šobrīd nav.) Palūgt papīra loksni no Marijas varētu būt sa­mierināšanās zīme.
 Emīls atron smēķus un aizpīpē turpat gultā. No viņa mutes izplūstošā dūmu mēle noglāsta klavieres. Emīls nomēra intervālu – no gultas līdz klavierēm varētu būt kāda kvarta vai kvinta. Emīls ir dzirdējis, kā klavierēs pašas no sevis reizēm noskan stīgas. Atspriegojas. Emīls ir arī dzirdējis, kā Marija spēlē, kamēr viņa nav mājās, un pārtrauc, tiklīdz viņš ienāk pa durvīm.
 Daudzās Emīla Marijas. Sargeņģeļi.
 Emīls paņem no galdiņa pusbībeli. Viņš to atšķir, ar katru sprīdi kļūst arvien gaišāks, tomēr salasīt viņš tāpat neko nevar, un Jauno Derību viņš atkal aizšķir. Patiesībā viņš to zina no galvas.
 Jēzus dzīvē bija divas Marijas – māte un Magdalēna.
 Emīla Magdalēnu sauca Marija Laimiņa. Kāda no viņas Magdalēna… bet pirmā mīlestība gan. Attāla radiniece, nekas tur nebūtu iespējams tik vai tā, tomēr no paradīzes izdzīts Emīls vienalga jutās, viņu mīlestībai pārtrūkstot, lai gan pa īstam paradīzē pat nonācis vēl nebija.
 Un diez vai jebkad līdz šai dienai ir bijis.
 Katrā ziņā, lai tajā brīnumainajā dārzā jelkad nonāktu, droši vien būs jāpieceļas no gultas. Emīls aizdedz spuldzi, kuru apvij meandri. Izstiepj rokas augšup pret debesīm, starp tām un Emīlu ir griesti, tomēr viņa rokas tiem iziet cauri. Emīls prot aiztiekties, kur citi saredz robežas, – savā sirdī, savā bezdibenī viņš tiek itin viegli, lai gan citi nemaz par tādu telpu nezina. Ārā tikt ir krāmīgāk.
 Emīls paņem jaunu smēķi.
 Kopš Ziemas svētkiem koncerti apklusuši, tāpēc arī rakstīšana avīzei nav likusi dedzināt nakti, bet līdz ar to arī iztikšana plānāka. Varētu lūgt Marijai, bet šodien viņai lūgt nedrīkst. Emīlam vispār nevajadzētu domāt par šīm mantas lietām. Un īpaši neaptraipītās dienas priekšā. Klusi Emīls noģērbj apmitrināto nakts drānu, noplūdes ir daudz retāk, tomēr dažkārt notiek, labi, ka Marija šonakt gulēja pate, nebūs jāizskaidrojas. Tomēr Emīls secina, ka īsti vesels viņš nav. Bet arī par to viņš tagad labāk nedomās.
 Apģērbis apakšveļu un atstājis kreklu vaļēju, Emīls apsēžas pie rakstāmā galda, lai pētītu vārdabrāļa Melnā gaiļa jauno partitūru. Krēsls čīkst tikpat mezzo forte kā gulta, un Emīls izbīstas pamodināt Mariju pirms laika. Vienam pašam būt augšā ir labāk. Tomēr viņš nav viens, bet ar otru Emīli – Melngaili. Divi Emīli, piecas Marijas.
 Bet varbūt ir tikai divi.
 Varbūt ir tikai viens Emīls un viena Marija.
 Cik Melnspalvu gailis plātīgi cimperlīgs, tik mūzika viņam izdevusies. Brīžam Dārziņš domā, kā viņš tāds, tas Melngailis, var tik labu mūziku sarakstīt! Kaut kas viņā iekšā ir. Tā ir tāda tume, no kā viņš dzer, un, dzēris to, izvilina melnās nošu sēklas no sevis, kurpretī Emīlam no nezināmā, tumšā dzert nav ieteicams. Tumsa Emīlam pa pēdām zogas jau no bērnības, itin kā kāds teiktu, tev nebūs tā visa zināt – nevajag tevim tās grāmatas lasīt, arī jel to vienīgo lielo sējumu. Bet, kā tu nelasīsi, ja katru reizi, to paverot, ārā nāk eņģeļi kā no herbārija atdzīvojušies ziedi vai tauriņi.
 Kopš Emīls atklāja lielo grāmatu, viņu vienmēr pavada sargājošais anhels.
 Sākumā tā bija vecīgā Marija Elpere, kas sargāja mazo Emīlīti kā sveces mēlīti lākturī. Sargāja no smaga bezsvara vēja, brīžam tas bija tik spējš, ka savām garajām brāzmām līmeniski blakus nolika arī puiku. Viņš ir slims un nevar, bet klausās, kā vējš ar lociņu vīlē alta stīgas, brīžam uzraudams līdz virsskaņai. Viņš klausās simfoniskā mierā, kā eņģeļi viņam dzied, ar katru dienu arvien tuvāk. Tobrīd viņš to līdz galam nesaprot, tikai dzird tās debešķīgās skaņas, tad atkal gadiem nedzird un piemirst, līdz tās atkal iespēlē, un sirds dīvaini saplaukst uz to pusi. Dažkārt miegā Emīlijs redz, kā viņš diriģē simfonisko priekšā nesumu, un viņš skaidri zina, ka dzird savus gabalus izpildītus.
 Emīls pavirza malā Melngaiļa notis. Viņš ir bijis aiznests prom uz kādas tālskaņas noslēpumainās dūkšanas, tik tālas – un vai tas tālums ir pagātne vai nākotne –, ka atgriezties te, savā jokainajā ķermenī, kas ar Emīlu izdarās tā un šā, ir savādi.
 Aukstums caur pēdām kāpj uz augšu pa kājām kā pīlāriem. Marija pārmetoši plēš skalus – Emīlim būtu vajadzējis to sadarīt, ja ne agri, tad jau vakar vakarā. No rīta iekurināt būtu bijis viņa pienākums.
 Interesanti, ko Marija no viņa sagaidītu. Ko viņa domā?
 Emīls par to nedomā. Emīls nedomā par to, ko Marija varētu sagaidīt. Viņam pietiek ar to, ka visa šī Marijas padarīšana ir liela vilšanās cerībai, ka, apņemot viņu, varēs noenkuroties mierā un sākt pamatīgi komponēt.
 Skaidrs ir viens, Marija nedomā par Emīla komponēšanu. Ne par harmonijām, ne par gaistošo, ko Emīls visu laiku mēģina notvert. Ja jau viņa ar par to domātu, tad tik bieži nezūdītos – zūdās viņa dažkārt krāsnij, viņas purpināšana uzbur uguni kā plēšas, Emīls jūt pārmetumu viņas noliektajos plecos, kas sakumpuši pie iekurināšanas. Ko to krāsni sildīt, ja dažkārt nav nekā, ko uz tās gatavot, dažkārt nav ne kapeikas, ko galu pie gala siet.
 Emīli vienmēr liktenis it kā sien pie kaut kā.
 Visciešākā siksna savilkusies ap Stalbovu Mariju. Viņa tagad ir Eglītim. Emīls nespēj pierast pie tā. Viņai, tieši viņai un nevienai citai vajadzēja būt Marijai Dārziņai.
 Bet tagad Marija Dārziņa ir cita. Emīls sajūt silstam krāsni, ko Marija aiz sienas ir iekurinājusi.
 Ir vēl viena Marija Dārziņa – Emīla māte. Tagad viņa ir māte vien viņam, kopš Hermaņa vairs nav.
 Emīlam apūdeņojas acis. Istaba ir pilna tabakas dūmiem, bet tas nav no dūmiem. Emīlis nobrauc ar plaukstām pār seju, lai noberztu no sevis miega skopumu, ierīvētu vaigos vairāk prieka. Viņš jūt smilšpapīra asumu savā sejā un paņem skūšanās piederumus, lai veiktu rīta tualeti.
 Emīlis apģērbj savas ikdienas drānas, akurātas kā vienmēr. Viņš ir pārāk liels nabags, lai atļautos tāds arī izskatīties. Lietu ir maz, bet pašas labākās, ko viņš ar krietnām pūlēm var atļauties iekrājis. Baltais tauriņš paredzēts koncertu diriģēšanai vai koncertmeistarēšanai, ko Emīlijs arvien labprāt veic gan rubļu dēļ, gan viņam tīk sēdēt pie šā instrumenta, kas, Emīla glāstīts, izdod dievišķas skaņas vinjetes. Šodienai Emīlis izvēlas tumšo kakla saiti ar sīku aplīšu ornamentu un ziedu motīvu. Caur ziediem daba dzied. Viņš to rūpīgi sasien, izgājis pie spoguļa, kur Marija jau tuvumā arī grozās. Emīls nobrauc ar roku pār dzeltēnajiem matiem, kas, mīksti pēc mošanās, vēl nav rūpīgi noguldīti ar pomādi.
 Labs rīts, dārgā. Labs rīts, dārgais.
 Tā varētu skanēt viņu glāsmainā, mīlestības pilnā satikšanās. Bet vai skan?