Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Karstums

“...un nobeigumā laika ziņas nedēļas nogalei,” lietišķā, skaistā baritonā gandrīz vai iedziedājās van Ludvigs, radio “Miers 88,8” ziņu lasītājs. Viņam viss bija pieriebies. Viss sāka apnikt: ziņas par notikumiem, intervijas, intervējamie un viņu izvēlētā mūzika.
 Tiešraides viņš sāka jau ienīst, jo zināja, ka tūlīt, tūlīt piezvanīs kāds vērīgs radioklausītājs un piekasīga urķa balsī pajautās: “Ēēm-e... sakiet, lūdzu, kā var no dārza izdzīt gliemežus?” Vai kurmjus. Vai ūdensžurkas. Iezvanījās tālrunis, un van Ludvigs uzmundrinoši sveicināja.
 “Labdienas Mierielā!”
 “Ēeem-e, te Ādams...”
 “Jā, sveicināts, Ādam, jūsu jautājums speciālistam, lūgtum!”
 “Es neko nejautāšu. Ja Rīgā parādās melni kaķi un balti suņi...”
 “Piedodiet, Ādama kungs, bet...”
 “...tad nāciju glābt var tikai brīnums!”
 “Jūsu jautājums?”
 “Es tāpat visu redzu un zinu. Ja viņus redz Mierielā, tad virs Latvijas atkal savelkas...”
 “Piedodiet, Ādama kungs, bet šorīt mēs runājam ar piena produktu ekspertu, kurš atbild uz klausītāju jautājumiem par piena produktu kvalitāti.” Un van Ludvigs izslēdza Ādamu no tiešsaistes. Kā vienmēr. Viņš noslaucīja neredzamos sviedrus un ar nagiem ieķērās matos. Tad sāka dusmīgi bolīties redaktora stūra virzienā. Kāpēc laikus nebija apturēts visu redzošais vecis, viņš vicināja dūri. Ādams piezvanīja vienmēr, par visu viņam bija savs viedoklis. Visbiežāk viņš jautājumus neuzdeva, bet runāja par pasaules sazvērestību.
 Van Ludvigs bija nozvērējies līdz Ziemsvētkiem nelasīt ēterā ne rindu. Lai kādas arī būtu ziņas, viss, viņš pacels cepuri, atglaudīs cirtas un dosies pelnītās brīvdienās. Kaut vai ūdensplūdi. Nelasīs ilgāk. Viss. Viņam šogad pietiek. Līdz lūpai. Nudien, skrūves sabirzīs.
 Van Ludvigs ievilka elpu un, līdzīgi vakara vadītājam, kam svešinieku ballītē līdz pirmajiem gaiļiem jāizklaidē publika, pēdējiem spēkiem mundri iedārdināja mikrofonā: “Kā ziņo republikāniskais meteoroloģiskais dienests, turpmākajās trīs brīvdienās gaidāms sals.”
 “Ko var muldēt! Katram skaidrs, ka laiks pieturēsies draņķīgs, uz ielām būs pļura, pie skolām, kur puikas ierīkojuši ledus šļūktuves, kritīs gājēji, lauzīs pekas, sāls baltinās zābakus, bet ziemas kā nebūs, tā nebūs.”
 Pēdējos vārdus viņš vēlējās teikt, bet nepateica.
 Vēl van Ludvigs bija vēlējies kādreiz mikrofonā skaļi iebrēkt, ka Rīgā sniega putra ir sodība visas ziemas garumā. Kāpēc rīdzinieki velkas šajās dienās ārā, būtu sēdējuši pie eglītes. Tomēr par visu visvairāk viņš vēlējas uzdot jautājumu ēterā — sasodīts, kāpēc, nu, kāpēc mēs dzīvojam šajā vietā, kur draņķība nāk no gaisa, draņķība pludo apakšā, bet tik un tā mēs te dzīvojam? Uz atbildi van Ludvigs necerēja. Viņš savaldījās, noturēja jautājumu aiz zobiem. Un velti. Viņam jau nu vajadzēja zināt kanceles skaitāmpantiņu — jautā, runā un dabūsi pēc nopelniem.
 Viņš labi saprata, ka neko iepriecinošu nav pateicis. Varbūt klausītāji viņu pat nolād par sala solīšanu. Tā vienmēr ir bijis, ka atrodas kāds, kuram nekā nevar izdabāt. Bet tas van Ludvigu vairs neinteresēja. Viņš dēmoniski pasmīnēja. Turpmāk līdz Ziemsvētkiem skanēs mūzika ar bronzas zvaniņiem pie kamanu ilksīm, eņģeļu taurēm un ģimenisku idilli.
 Fonā skanēja arfas un kokles: “Sidrabiņa lietiņš lija, kaladū, kaladū, Ziemassvētku vakarā, kaladū-uu.”
 Lai nu atklausās reizi pa gadu, lai viņiem tiek! Kaut neviens sen ar zirgiem nebrauc, zvaniņiem pie ilksīm jādžinkst. Kaut vairākums eņģeļus nav redzējis, par viņu matu spozmi nevienam taču šaubu nav. Skaidrs, ka tie ir sudraboti vai vismaz pland dievišķās cirtās.
 Eņģeļus redzējušie dievadotie tiek uzklausīti, nevis sadzirdēti.
 Izslēdzis mikrofonu, viņš paņēma ziņu papīrus un ar slaidu vēzienu aizlidināja pār plecu.
 “Spainī?” redzot kolēģa rīcību, sašutusi izsaucās freken Grēta. Viņa visu rītu bija sēdējusi slapju muguru pie datora. No griestiem lija tieši tajā vietā, kur atradās freken Grētas krēsls. Tikai pēc tam viņa atskārta, ka līst no griestiem. Izrādās, ka viņa nav vis nostrādājusies līdz aukstiem sviedriem, bet ir atkušņa izraisītas avārijas upuris. Viņa jau vēlējās apvainoties, bet pārdomāja. Uz ko niknoties — uz sniegu, uz jumiķi, uz laika zoba sagrauzto jumtu vai svētkiem?
 Freken Grēta pārģērbās, tad pārlaida acis dienas notikumiem. Datora ekrānā vīdēja neziemīgas ziņas: sniegs, grīnpīsa aktīvisti izvērš darbību Fēru salās pret vaļu zvērisku izkaušanu, intervijas ar ceļu apsaimniekotājiem, labāko slēpošanas kūrortu apskats, Ziemeļjūrā izvēršas cīņa par krabju nozvejas areālu, reliģiskajos svētkos Indijā samīdīti simtiem svētceļnieku, atklātas jaunas dzeramā ūdens atradnes Āfrikā, cunami pēcviļņi skāruši Taiti un manāmi mākoņu sabiezējumi virs Rīgas jūras līča. Nekas īpašs, viņa nodomāja. Gandrīz nekas neattiecas uz Latviju.
 “Urbjos ziņās kā slieka cietā mālā,” nodomāja freken Grēta. Viņa aši izvērtēja būtisko. Tas ir visgrūtāk, un to iemācās tikai ar laiku. Sagatavojot ziņas, viņa dzēra kafiju, un pēkšņi — še tev! — van Ludvigs visas dienas pūles aizlidina spainī. Aizvainojoši. Līdz rīklei viņai tās ziņas, līdz rīklei. Pie Merkurija cepures!
 Freken Grēta savilka lūpu. Par maz.
 Viņa piecēlās no krēsla un padraudēja van Ludvigam: “Skaties tu man! Pat ja uzkrīt mēris, plūdi vai apokalipse, darbs jāpadara.”
 Van Ludvigs teatrāli paklanījās un nosūtīja viņai gaisa skūpstu: “Freken Grēta, jūs pati mums mācījāt, ka viss, kas notika vakar, varētu nebūt noticis.” Viņš piegāja pie spaiņa, vērtējoši paskatījās uz kafijas apšļakstītajiem papīriem, noplātīja rokas: “Un dēļ tā mēs strādājam? Sakiet man — dēļ tā mēs dzīvojam un ņemamies, lai visu aizmestu spainī?”
 Freken Grēta nokrekšķējās. Viņai nemaz nepatika, ka jauni vīrieši sāk ne no šā, ne no tā skaļi prātot. Tad viņiem vai nu nav ko darīt, vai ir par daudz darba. Vai nu jārīko sabantujs ar dzerstiņu, lai nolaiž trakumu, jānosūta dzīves vienmuļības nomāktie ceļojumā, kur acis rāda, lai nomierinās, vai jāuzliek jauni pienākumi, lai nečivina.
 “Kaut tev rīkle izkalstu!” freken Grēta nopurpināja. Viņas vecuma sievietēm jau tā kā vajadzētu turēt muti un zināt, ka vārdi materializējas. Tā bija viņas kļūda šajā dienā, bet ar to pietika, lai sakustinātu dusošās neredzamās pasaules.
 Tās sāka vilkties virs Rīgas un pirmssvētku dienu dāsnumā beidzot bija gatavas izpildīt visu, ko ļaudis lūdza, nolādēja, iecerēja, nodomāja vai pateica skaļi.