Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Māte mīlēja kokus. Martins bija redzējis, kā viņa garāmejot noglāsta stumbru vai pavasarī pieliec kādu zaru un, gandrīz lūpām skardama, kaut ko čukst maigajām, vēl krokotajām lapiņām. Pastorāta dārzā bija kāda īpaša ābelīte, kas bija iestādīta mirušās māsiņas piemiņai. Martins miglaini atcerējās mazo meitenīti, tā visu laiku bija mātes rokās. Māte ābelītei pat bija devusi mirušās meitiņas vārdu. “Sveika, Helēnīt!” viņa smaidīdama teica un noglāstīja kociņa gludo stumbru. Martinam un Jēkabam tas patika, bet Johans tad vēl bija pārāk mazs un turējās pie mātes brunčiem. Kad tēvs to uzzināja, viņš ļoti sadusmojās un aizliedza mātei tur ņemt līdzi bērnus. Tajā vakarā tēvs ar māti nepārmija ne vārdu, bet vēlāk, jau gultā būdams, Martins cauri sienām dzirdēja tādu kā klusinātu pērkona ducināšanu. Zēns pazina tēva dusmu balsi. Otrā rītā māte bija bāla un tēvs uz viņu skatījās ar piemiegtām acīm. Martins nezināja, kāpēc tā notiek, bet viņam bija ļoti bail. Tikai tagad Martins nojauta, ka mātes mīļajai ābelītei varētu būt kāds sakars ar todien nocirsto ozolu, ko tēvs sauca par elkdievības altāri.
 Māte pati kopa dārzu un aicināja dārznieku tikai tad, ja bija vajadzīgi kādi sarežģītāki darbi. Divpadsmitgadīgais zēns bija ievērojis, ka dārznieks pastorātā ieradās vienīgi tad, kad tēvs bija prom kādā garākā ceļā.
 Nākamajā dienā Martins pacēla zem krūma nomesto ozola zariņu un aizzagās uz dārza otru galu pie upītes. Zīlītes bija tik sīkas, ka izskatījās kā pirms laika novākti un pāržuvuši zirņi, bet lapas tomēr bija tumši zaļas un stingras, nevis maigas un nevarīgas, kā zēnam bija šķitis, pāri nocirstajam kokam pret sauli lūkojoties. Te nebija nekā īpaša, parasts ozola zariņš, tomēr Martins jutās vainīgs, viņš bija grēkojis, rīkojies slepus no tēva un noteikti pret viņa gribu atnesis mājās daļu no ļaunuma. Nezinādams, ko tālāk, viņš iesvieda zariņu upītē, rūpīgi nomazgāja rokas, pat noberza tās ar smiltīm un smagiem soļiem devās mājup.
 Tomēr viņš neizturēja un pēc pāris dienām paprasīja:
 — Māt, vai koki var būt ļauni?
 Māte vērīgi nopētīja savu vecāko dēlu, tēva mīluli, kurš, trīsošā balsī izgrūdis sakāmo, nu stāvēja viņas priekšā uzkumpis un bailēs sastindzis kā lāsteka. Tik ļauni nevarēja būt, ka tēvs viņu samācījis uzdot šo jautājumu, tomēr dēla galvu māte nenoglāstīja un mierinošu roku uz pleca neuzlika.
 — Nē, koki nav ļauni, cilvēki tos padara ļaunus savās domās, — viņa atbildēja, pagriezās un aizgāja.
 Martins nesaprata, ko māte gribēja pateikt. Kuri cilvēki tā dara? Tikai vēlāk Martins uzzināja, kāpēc tēvs necieta dārznieku, — viņš neapmeklēja baznīcu un ne reizes nebija gājis pie dievgalda. Martins bija sašutis tāpat kā tēvs — kā viens cilvēks tā var dzīvot bez Dieva dzīvā vārda un stiprināšanās Jēzus iestādītajā svētajā vakarēdienā ar Viņa paša miesu un asinīm. Tiesa, bija arī kāda nevarīga aizbildināšanās, ka dārznieks reizēm braucot uz Rīgu pie sava bijušā draudzes gana; turklāt viņš satikās ar raganu, kas pesteļoja un nodarbojās ar nešķīstām burvestībām. Visvairāk Martinam sāpēja mātes rīcība, viņa satikās ar klaju ķeceri un pret sava vīra gribu.