Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Doctor Cancer 

Jūlijs skatījās pa logu. Ārā, ielas malā, stāvēja viņa pelēkā Volkswagen vabolīte. Tai blakus gara mašīnu rinda gaidīja pie sarkanās gaismas. Bija gandrīz pieci — pēc dažām minūtēm būs jāiet pārvietot mašīnu, un tad satiksme varēs brīvi plūst divās joslās. Patlaban Jūlija mašīna aizturēja veselu rindu braucēju, kuri steidzās mājup pēc darba. Pēc likuma tā varēja vēl minūtes desmit tur stāvēt. Māja bija uzbūvēta uz neliela pakalna tieši blakus ceļam. No augšas varēja vērot, kā cilvēki sēž savos braucamajos, gaidīdami, kad varēs braukt.
 Jūlija delnā ērti gulēja apaļa konjaka glāze, šķidrumu viņš maigi šļakstināja apkārt tās malām. Istabā bija iestājies klusums. Tēvs nupat bija pārsteigti uzprasījis balsī, kurā varbūt pat slēpās drusku pārmetuma: “Tu esi viens? Dženija neatbrauca līdzi?” Jautājums neprasījās pēc atbildes, un nu istabā bija kluss.
 Divi vīri sēdēja mazā, sarkanā mašīnītē, kas gaidīja gaismu maiņu. Svārkus uzmetuši uz aizmugures sēdekļa, abi atradās priekšējā, mugurā balts krekls ar šlipsi. Vienam bija pelēkas bikses, otram laikam tumši zilas. Tas, kurš sēdēja pie stūres, kaut ko ļoti dzīvi stāstīja, ar rokām žestikulēdams, plaukstas pret stūri dauzīdams. Abi smējās. Šoferis pastiepās draugam pāri un ar pirkstu norādīja uz Jūlija folksvāģi, kaut ko teikdams. Otrs pagriezās, cik drošības josta ļāva, paskatījās uz Jūlija braucamo un pasmējās runātājam līdzi.
 Jūlija mašīna bija apputējusi pelēka no garā brauciena (un neskaitāmiem agrākiem braucieniem). Viens sāns pamatīgi iedauzīts (no tās reizes, kad viņi ar Dainu bija strīdējušies un viņš, to nepamanot, bija izbraucis pie sarkanās gaismas), uz jumta bagāžas redeles — uz tām stāvēja brezentā ietīti saiņi, krustām šķērsām pārsieti ar oranžu neilona virvi.
 “Vai esat sastrīdējušies?” vaicāja Jūlija tēvs, ar vienu sānu atspiedies pret kamīna dzegu, elkoni uzlicis uz tās un ar to pašu roku rotaļādamies ar savu konjaka glāzi. Ar muguru pret tēvu, galvu pagriezusi pret Jūliju, pie rakstāmgalda, uz kura divās kaudzēs stāvēja sakrautas izlabotas un vēl labojamas burtnīcas, sēdēja māte.
 Jūlijs, pēcpusi atspiedis pret palodzi, izstieptās kājas vienu pāri otrai pārlicis, sāniski pār plecu vēroja satiksmi. Mašīnas apstājās, pagaidīja, pēc brīža plūda atkal tālāk, lai aizbraukušo vietu varētu ieņemt citas. Arī tās pastāvēja, pagaidīja un aizbrauca. Aina vienmēr tā pati, bet mašīnas mainījās kā diapozitīvi uz ekrāna.
 Jūlijs palūkojās uz tēvu, ārstu Dakteri Vēzi, ko apceldams mēdza saukt par Doctor Cancer. Zilgani pelēcīgs, ļoti glīts viegli strīpains uzvalks ar vesti. Gaumīgs gaišpelēks krekls, dārga, tumšsarkana šlipse. Sidrabainie mati atsukāti atpakaļ. Brilles ar plāniem zelta rāmjiem. Krekla piedurkņu gali korekti raudzījās no uzvalka ar tumši sarkanām, modernām, palielām aproču pogām, laikam no vietējā Austrālijas dārgakmens.
 “Mēs... nu... mēs ar Dženiju vairs nedzīvosim kopā. Nolēmām šķirties.”
 Ārā valdīja puskrēsla. Vairākas mašīnas bija iedegušas ugunis, pilsētas apgaismojums vēl nebija ieslēgts. Gaiss dūmakains — tālāk pa ielu kādas mājas dārzā dedzināja lapas. Dūmi apslēpa izplūdes gāzes un radīja īsti rudenīgu gaisotni.
 “Tā?” nomurmināja Dakteris Vēzis un ierāva malku konjaka. Māte piecēlās no rakstāmgalda, piegāja pie Jūlija un viņu apkampa. Viņš nolika glāzi uz palodzes, sirsnīgi apķēra mammu ap vidukli, pasmaidīja un izgrūda noraidošu, bet mierinošu kunkstienu: “Eh!”
 Tēvs iztukšoja konjaka glāzi un nolika to uz kamīna dzegas. “Katrā ziņā — dikti jauki tevi atkal redzēt, veco zēn! Tāds pārsteigums.” Viņš piegāja pie dēla un uzsita tam uz pleca.
 “Gee! Thanks, Doctor Cancer!”  Jūlijs pasmaidīja.
 “Man tagad jābrauc uz apvienības apspriedi. Tu varēsi savu mašīnu ievest iebrauktuvē, kad būšu prom.” Viņš pameta skatu pa logu. “Vai vajadzēs palīdzēt izkraut?”
 “Nē, paldies! Tikšu pats galā. Lielāko daļu atstāšu rītdienai.”
 Mamma atnesa konjaka pudeli un piepildīja Jūlija glāzi. “Nu, ko tu tagad iesāksi? Ir sanācis par to padomāt?”
 “Es... es faktiski gribēju braukt uz Eiropu.”
 “Uz Eiropu!” Dakteris Vēzis pārsteigts iesaucās.
 Ārā nu bija gluži tumšs. Arī istabā vēl nebija iedegta gaisma. Aizkari nebija aizvilkti, un mašīnu lukturu atspulgi virzījās rakstos pāri istabas griestiem.
 “Uz Eiropu! Mēs nevaram palīdzēt ar ceļa naudu.”
 “Es nemaz negribu. Es domāju sameklēt darbu.”
 “Kaut ko jau nu mēs varēsim iedot,” piebilda māte.
 “Nē, nevajag, mamm.”
 “Nu, ko nu...”
 “Es gribu pats sakrāt, pats visu nokārtot.”
 “Labi, labi. Par to tagad nerunāsim.”
 “Ja tik es te varētu padzīvot...”
 “Protams! Tu domā, mēs tevi izmetīsim uz ielas?”
 Ārā iedegās spuldzes.