Jeruzāleme, 1933
Tas arī viss. Uz galda gulēja Jeruzāleme.
Uzvarētājs dabūs mūžīgo pilsētu, tas bija pateikts.
Lielais Jeruzālemes pokers, kas tika spēlēts uz slepenu valdīšanu mūžīgajā pilsētā, izputināšana ļoti daudziem piedzīvojumu meklētājiem laikposmā starp diviem pasaules kariem, turpinājās divpadsmit gadu un tad pēdīgi mitējās.
Tūkstošiem spēlmaņu no visas pasaules, tīkodami iegūt Svēto Pilsētu, tajos gados nodzīvojās pliki un nabagi, taču galu galā pie galda sēdēja tikai trīs, tie paši trīs, kas sākumā.
Divpadsmit gadu nesaudzīga pokera uz visaugstākajām likmēm pēc tam, kad vienu aukstu 1921. gada decembra dienu nejauši tika izdalītas pirmās kārtis, — it kā nejauši, īsinot laiku tai pelēkajā Jeruzālemes pievakarē, kad debesis bija pārvilkušās ar mākoņiem, ieliņās zēvelēja vējš un pavisam noteikti smaržoja pēc sniega.
Lēta arābu kafijas dzertuve vecpilsētā, kur stūrī ar draņķīga arābu konjaka glāzi sagubis sēdēja jaunais O’Salivans Bīrs, vīlies īru patriots, kas sešpadsmit gadu vecumā bija cīnījies Lieldienu dumpī un pēc tam, Īrijas dienvidu kalnainē iedzīdams bailes “melnbrūnajiem”, iemantojis lielā elfa godu; bēglis, kas bija aizmucis uz Palestīnu, pārģērbies par nabaga klāriešu mūķeni svētceļojumā.
Vientuļais varonis, joprojām tikai divdesmit vienu gadu vecs, todien pagalam nepārliecinoši iztaisījies par Viņas majestātes vieglās kavalērijas virsnieku no 1854. gada Krimas ekspedīcijas, ordeņiem pie krūts apliecinot, ka viņš kaut kā palicis dzīvs slavenajā neprātīgajā uzbrukumā un par to apbalvots ar Viktorijas krustu, tālu svešumā sēdēja, sakucis pār glāzi nekam nederīga arābu konjaka; tajā aukstajā decembra pievakarē dzīve bija drūma un bezjēdzīga, tādas tās lietiņas.
Piedūmotajā telpā klakstēja metamie kauliņi.
Nevis krogs, bet kaut kāda sasodīta arābu ākstība, viņš norūca. Drausmīgi, vienkārši drausmīgi. Uz pinti kārtīga alus var nemaz necerēt, bet kāda starpība, tik un tā nav neviena, ar ko sadzert.
Sejā pēkšņi iesitās salta brāzma. Bija atvērušās durvis.
Uz sliekšņa, paglābies no vēja, rokas berzēdams, stāvēja stalts melnādainis krāšņā dželabijā; ap galvu apsējis arābu galvautu, viņš bija tik melns, ka izskatījās gandrīz zils. Uz pleca viņam tupēja baltu pūku kamols, kaut kāds dzīvnieciņš. Ienācēja acis klejoja pa telpu, meklējot tukšu galdiņu, taču tādu nebija, visur pamatīgi satīņājušies arābi svīzdami spēlēja nardes. Tad viņš pamanīja kaktu, kur pustumsā viens pats kvernēja O’Salivans Bīrs. Pienāca pie galdiņa un smaidīdams apsēdās.
Kafiju, viņš teica viesmīlim.
Nograbēja metamie kauliņi. O’Salivans Bīrs atrāvās nostāk. Smaidošajam nēģerim bija gaiši zilas acis.
Ei, kas tad nu, O’Salivans Bīrs domāja. Kas vēl nebūs. Atkal kādam Svētajā Pilsētā prāts nesas uz jokiem. Un kas tas par baltu radījumu viņam uz pleca? Baltum balts un pūkains kā pūciņa, galvu un asti glīti paslēpis, lai nevar redzēt.
Viņš palocīja galvu, sveicinādams melno arābu.
Auksti ārā, jums tā nešķiet?
Šķiet.
Jā, taisnība. Un kas būtu šis mazais, draudzīgais radījums, kuru jūs nēsājat apkārt, lai tam izrādītu pasauli? Droši vien ceļabiedrs. Par spīti tam vējam guļ saldā miegā. Kož kaulā kā nelabais, tas vējš.
Tas ir pērtiķēns, melnais teica.
Ā, redz kā.
Albīns pērtiķēns.
O’Salivans Bīrs vēlreiz paklanīja galvu, viņa seja bija pilnīgi nopietna.
Skaidrs, kāpēc ne, viņš nodomāja. Melns arābs ar baltu pērtiķi uz čupra? Kāda runa, skaidrāks par skaidru. Par ko gan ne, es jums saku.
Pēc brīža kafijas dzertuvē, tverdamies no vēja un aukstuma, ienāca vēl viens, šoreiz grūti nosakāmas tautības eiropietis. Rokā viņš turēja lielu, smalki darinātu šaujamloku.
Kas tad atkal par fokusiem? domāja O’Salivans Bīrs. Kas te notiek? Jo tālāk, jo trakāk, tūliņ vairs nekas nebūs glābjams. Tas tips vispār nav anglis, nav arī francūzis vai vācietis, kaut kāds pilnīgi nenormāls. Un apbruņojies ar loku, ne vairāk, ne mazāk, ja nu pagadās piemērota vietiņa, kur var pašaudīties, tā pastaigājoties vienā drausmīgā ziemas pievakarē. Kaut kāds sasodīts blēdis, sataisījies pastrādāt pekstiņus Svētajā Zemē, skaidrs kā bankā. Lieku galvu ķīlā, kaut kas te nav tīrs, te kādam ir padomā negantības.
Jaunpienācējs pārlaida skatienu galdiņiem un devās taisnā ceļā uz to kaktu, kurā ar melno arābu sēdēja O’Salivans Bīrs. Pār plecu viņam auklā karājās iegarens, cilindrisks futrālis no sarkana lakkoka.
Sasizdams papēžus, viegli palocīja galvu un apsēdās. Pār galdiņu sabiezēja ķiploku dvingas mākonis.
Atvainojiet, ka iztraucēju jūsu pārdomas, kungi, bet rādās, ka šis ir vienīgais galdiņš, kuru nav pārņēmušas nardes. No otras puses, diena ir skumīga. Vai kāds no jums spēlē pokeru?
Viņš pacēla acis pret O’Salivanu Bīru, kurš vienaldzīgi palocīja galvu.
Jā, jūs, domājams, būsiet iemācījies armijā. Un jūs, draugs?
Melnais arābs laipnīgi pasmaidīja un atbildēja angliski, demonstrēdams izmeklētu izrunu.
Pirms kara man gadījās spēlēt, taču neesmu drošs, vai vēl atceros noteikumus.
Ak tā? Varbūt atsvaidzināsim atmiņas?
Eiropietis sadabūja kāršu kavu, sajauca un izdalīja piecas melnajam arābam un piecas pats sev.
Apgriezis savas kārtis, viņš atlika malā to, kas viņam bija ticis: divus kungus. Tad apgrieza melnā arāba kārtis un nolika malā divus dūžus.
Jūs esat uzvarējis, kas var būt vēl vienkāršāks. Nevēlaties izdalīt?
Melnais arābs neveikli savāca kārtis, lēni sajauca un izdalīja. Kad kārtis tika apgrieztas, viņam šoreiz bija tie paši divi dūži, kas pirmīt, un vēl viens klāt. Eiropietim bija tie paši divi kungi un trešais piedevām.
Melnais arābs pasmaidīja.
Izskatās, ka atkal esmu uzvarējis.
Tā gan, eiropietis domīgi nomurmināja. Teicama atmiņa. Munks Šondi, tāds ir mans vārds. No Budapeštas.
Ahā, skaidra lieta, domāja O’Salivans Bīrs. Nešķīstas blēdības lien laukā no Eiropas vidienes miglām un uzglūn no visām pusēm. Tā ja, es jau redzēdams redzu, kā nāk virsū nepatikšanas.
Kairs Liecinieks, atbildēja melnais arābs. No Ēģiptes; priecājos. Sakiet, kas tas jums par futrāli?
Koceris.
Bultām?
Jā. Tādi viduslaikos bija japāņu samurajiem. Bet tas mazais radījums jums uz pleca?
Pērtiķēns. Albīns pērtiķēns.
Brīdi abi vērīgi lūkojās viens otrā. Tad ungārs atskatījās uz O’Salivanu Bīru, kurš, skumīgi uzkumpis pār glāzi, pirkstos grozīja savu Viktorijas krustu. Viņš pārlaida profesionāla karavīra skatienu ordeņiem, kas rindojās pie īra krūts.
Krimas karš, ja atmiņa mani neviļ.
Neviļ vis. Tas pats.
Jūtu līdzi, tā bija briesmīga sagrāve. Tas uzbrukums pie Balaklavas — klaja ģeķība. Bet jūs tomēr kaut kā palikāt dzīvs. Un, tā kā viss notika pagājušā gadsimta vidū, varbūt atmiņas par jūsu kritušajiem biedriem jau varētu atkāpties. Ar sērām taču nevienu nevar atdzīvināt, vai nav tiesa?
Nevar vis, tas tiesa. Bet man visviens šodien ir drūmīgi. Drūmīgi un skumīgi, un tur neko nevar darīt.
Kāpēc tad tā, draugs?
Nezinu, kā tad to var zināt. Bet, ja es tā padomāju, varbūt tur varētu būt kāds sakars ar to, ka man manos jaunajos gados ticis pārāk daudz sutas. Ka tikai neesmu par daudz pieredzējis. Blietēts un blietēts tik ilgi, kamēr no manis nekas nav palicis pāri. Lūdzu: man ir tikai divdesmit viens gads, bet es jau esmu izkarojies karā, kas beidzās pirms nepilniem septiņdesmit gadiem. Un tā nav nekāda vieglā nasta. Vai jūs mani saprotat?
