Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Romantiskie Likteņa cilvēki un viņu pašu liktenis 

Pusdienas sutīgais klusums. Saule tieši virs galvas. Neviena mākoņa. Karstums tāds, ka ēnā paslēpusies ikviena dzīva radība — lidojoša, rāpojoša, lienoša, lecoša, soļojoša. Izņemot vienu, ar slapju muguru, noputējušu un apņēmīgu — to, kas šurp, uz Truhiljo pilsētiņas veco kapsētu atvilkusies tikai un vienīgi tādēļ, lai atrastu un apskatītu kādreiz balti krāsotu metāla sētiņu ap pamatīgu, ieslīpu betona vai akmens — nevar īsti saprast — bluķēnu, uz kura piestiprināta plāksnīte spāņu valodā vēsta:

William Walker
Fusilado
12 septiembre 1860,

bet plāksnes augšpusē vēlreiz iekalts — William Walker.
 Viss skaidrs: šeit apglabāts Viljams Vokers, kārtīgi un neatgriezeniski nošauts 1860. gada 12. septembrī. Un visapkārt tāds aptverošs un nospiedošs, burtiski tveices izdedzināts miers, ka grūti noticēt — šeit uz mūžiem novietots viens no trauksmainākajiem un nemierīgākajiem ļaudīm, kādi jelkad rosījušies šajā pasaules daļā. Šāds apzīmējums mūžīgo revolūciju, puču un apvērsumu valstībā šo to patiešām nozīmē.
 Droši vien šķitīs dīvaini, bet šis kapiņš tiešām ir bijis viens no diviem iemesliem, kāpēc esmu uzņēmies pietiekami garo un sarežģīto ceļu no Centrālamerikas valstiņas Hondurasas (gandrīz divreiz lielāka par Latviju, virs astoņiem miljoniem visu brūnuma pakāpju iedzīvotāju) galvaspilsētas Tegusigalpas līdz trīsdesmit — bet varbūt arī sešdesmit, kas viņus te tā īsti var saskaitīt, — tūkstošus lielajai Truhiljo pilsētiņai Karību jūras krastā, cieši blakus Moskitijas jeb Miskitijas reģiona džungļiem. Starp citu, vietējā miskitu cilts no Moskītu krasta un arī pati Moskitija savu nosaukumu guvusi nevis no moskītiem, kā varētu domāt, bet gan no musketēm, ar kurām savulaik briti apveltīja indiāņus cīniņos ar spāņiem.
 Nav viegli ne tikt līdz Truhiljo, ne tajā iebraukt — tā tas ir jau tradicionāli, kopš konkistadoru laikiem. “Ceļš no galvaspilsētas bija garš un smags. Nepatikšanas bira viena pēc otras: pamatīgu aukstumu nomainīja skarba tveice, no bezūdens tuksneša jūs nokļuvāt purvā. Taciņa veda pa šausminošiem augstumiem, kā pussatrunējusi aukliņa vijās virs elpu aizcērtošiem bezdibeņiem, nira no sniegotajām virsotnēm plūstošos ledainos strautos un kā čūska slīdēja pa mežiem, kur neiekļūst saules stars, starp bīstamiem kukaiņiem un dzīvniekiem. Nonākot no kalniem, šis ceļš pārvērtās trijzarī, kura vidējais zars veda uz Alasanu, viens no malējiem — uz Koralio, otrs — uz Solitasu.
 Starp kalniem un jūru atradās piecas jūdzes plata sanestas zemes josla: šeit tropu augu valsts bija īpaši bagātīga un daudzveidīga. Šur un tur nelieli zemes gabaliņi bija atkaroti džungļiem un uz tiem izveidotas cukurniedru un banānu plantācijas un apelsīnu koku birzis. Visa pārējā zeme bija pārklāta ar mežonīgu augu segu, kur dzīvoja pērtiķi, tapiri, jaguāri, aligatori, baisi kukaiņi un rāpuļi. Kur nebija izcirtuma, tur bija tāda biežņa, ka pat čūska tikai ar pūlēm varēja izspraukties caur zaru un liānu jūkli. Pa viltīgajām mangrovju audzēm varēja pārvietoties galvenokārt tikai radības ar spārniem,” tā šo ceļu savulaik aprakstīja slavenais amerikāņu stāstnieks O. Henrijs. Viņš Truhiljo gandrīz gadu slēpās no kreditoriem, un viņa stāstu krājumā “Kāposti un karaļi” tā aprakstīta kā izdomātās Ančūrijas valsts tikpat reālajā pasaulē neeksistējošā Koralio pilsētiņa. Viņš tad arī ir šis otrais iemesls, kāpēc esmu šeit, — jo tā bija ellīgi laba grāmata un ellīgi labi stāsti.
 Protams, kopš tiem laikiem daudz ūdeņu aiztecējis, daudz koku izcirsts, daudz asfalta ieklāts, bet tik un tā — nebūt ne komfortablais ceļš no galvaspilsētas Tegusigalpas līdz Sanpedro Sulai prasa aptuveni četras stundas, bet no turienes caur Laseibu līdz Truhiljo ir vēl sešas. Un vēl pirms iebraukšanas pilsētā tā jau pabrīdina, ar ko būs darīšana. Vienīgais jēdzīgais ceļš, kas ved uz pilsētu, atduras pie plūdu aizskalota tilta drupām, un nākas vien griezties atpakaļ, lai kārtīgi pakratītos pa zemes ceļu. Tas savulaik izmantots braukāšanai uz kokospalmu plantācijām, bet nu kļuvis par galveno un vienīgo maģistrāli.
 Turklāt, kā izrādās, mūsu autobusam vēl paveicas, jo ceļš ir tukšs un vientulīgs. Kā vēlāk pastāsta viesnīcas administrators — zeltzobotais, ūsainais, plikpaurainais, vienmēr nosvīdušais, vienmēr kaut ko gremojošais Hosē —, šī ir vietējo plantāciju strādnieku iemīļota vieta, kur pieprasīt un arī saņemt to, kas viņu uzskatā tiem taisnīgi pienākas. Sanāk pulciņš strādnieku, apbruņotu ar dažnedažādu asu lauksaimniecības instrumentu arsenālu, sabūvē uz ceļa improvizētas barikādes, aizdedzina dažas riepas — un viss. Dienām ilgi neviens netiek ne pilsētiņā iekšā, ne no tās ārā. Bijuši gan vēl divi tilti, taču tos aiznesis taifūns “Mičs”. Kad tie varētu tikt atjaunoti? “Quien sabe... — Kas to lai zina...” ar tradicionālo šejieniešu teicienu atbild labsirdīgi flegmatiskais Hosē.
 Tiešām te varētu notikt tik briesmīgi ekscesi? Nejaušs iebraucējs neparko nepateiktu — Truhiljo šķiet viena pamesta miera osta. Nu gluži kā O. Henrija laikos: “Koralio laiskojās pusdienas svelmē kā tvīkstoša skaistule skarbi apsargātā harēmā. Pilsēta atradās pie pašas jūras, uz sanestas zemes strēmelītes. Tā šķita kā briljantiņš, kas iestiprināts spilgti zaļā lentē. Aiz tās, it kā gandrīz karoties pāri, stāvēja Kordiljeru siena. Priekšā pletās jūra — smaidīgs cietumsargs, vēl neuzpērkamāks nekā drūmie kalni. Viļņi čaloja gar gludo krastu, papagaiļi kliedza apelsīnu kokos un ceibās, palmas nolieca savas līganās galotnes kā neveikls kordebalets pirms paša primabalerīnas uznāciena... Pa taciņām no banānu plantācijām uz jūru viens pēc otra lēni soļoja zirgi. Bija redzamas tikai to galvas un kājas. Visu pārējo pārklāja milzīgi, zeltaini dzeltenu augļu saišķi, kas nokarājās zirgiem no muguras. Uz lieveņiem sēdēja sievietes un ķemmēja garos, melnos matus, sasaucoties viena ar otru pāri šaurajai ielai. Koralio valdīja miers — garlaicīgs, tveices izdedzināts, bet vienalga miers...”
 Tā jau laikam arī pienākas uzvesties pilsētai, kas ir vecākā visā Hondurasā un kur dienas vidū patiešām šķiet, ka laiks apstājies krietni pasen. Un arī visos citos diennakts laikos steiga nav Truhiljo iedzīvotāju galvenais tikums — vai netikums. Tieši kaut kur šeit 1502. gada 14. augustā savā pēdējā Jaunās pasaules braucienā piestāja Kristofers Kolumbs, un tā, starp citu, arī bija pirmā reize, kad viņš spēra kāju uz Amerikas kontinenta — lūgums nejaukt ar dažādām saliņām un salām. Tieši šai Kolumba vizītei Hondurasa var pateikties par savu nosaukumu: admirālis pamanīja, ka ūdeņi šeit ir dziļi, un nosauca visu rajonu par Golfo de Honduras — tātad Dziļumu līci.
 Pārdesmit gadu vēlāk te pabija arī Meksikas iekarotājs, leģendārais konkistadors Ernando Kortess, bet pēcāk Truhiljo osta kļuva par nozīmīgu uz Spāniju vedamā zelta un sudraba pārkraušanas punktu. Vēl tagad pāri pilsētai slejas pietiekami iespaidīgās Fortaleza de Santa Barbara vai vienkārši El Castillo atliekas ar veciem lielgabaliem, kas raugās uz okeānu. Cietoksnis tika uzbūvēts jau sešpadsmitā gadsimta vidū un daļēji saglabājies lielā mērā tāpēc, ka atšķirībā no daudziem citiem šejienes reģioniem Truhiljo zemestrīces vienmēr ir saudzējušas. Toties cilvēki gan nesaudzēja, un vai ikkatrs sevi cienošs pirāts te iemēģināja laimi — bezgala vilinošas bija spāņu galeonas, kas no šejienes devās uz Veco kontinentu. Vēl tagad pilsētai tuvajos džunglīšos iespējams pastaigāties pa veco bruģēto Spāņu ceļu no sešpadsmitā gadsimta vidus, kurš tolaik tika izmantots zelta un sudraba karavānām.