Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

PAŅIHIDA

Braucot pa Raiņa ielu, viņš jau no tālienes ierauga mirgojam sarkano gaismu uz pārbrauktuves. Stāvošo auto rindas aste ir pie Lāčplēša ielas. — Nav vērts! — Jurčiks norūc un iegriežas tuvākajā sānieliņā. Pie noplukuša pliederu pudura viņš pamana vientulīgu ūdenspumpi. Lielākā daļa brīvkrānu, kas reiz pilsētā dirnēja gandrīz uz katra stūra, ir likvidēti, tomēr daži Jurčikam neizprotamu iemeslu dēļ nav demontēti. Tieši pie šāda eksotiska brīnuma Jurčiks aptur auto.
 Otrā ielas pusē vīd māja ar vairākiem aizslēģotiem logiem, uz kuras fasādes sašķiebies nolupis uzraksts: “Pārdod.” Jurka izkāpj no auto, novērtē pavērto pirmā stāva logu. Aiz nomelnējušā koka rāmja samanāma dziestošas lampiņas blāzma. Viņš aizlaipo līdz kadija aizmugurei un atver divviru durvis. Novilcis mitro T kreklu, nevērīgi nolidina uz ietves. Sataustījis rūtainu tirgus somu ar sausām drēbēm, viņš novērtē tās saturu. Izkrāmē no darba bikšu kabatām atslēgas, maku. Izstīvē no ūzām siksnu un novieto blakus somai. Nomaucis kurpes un zeķes, Jurčiks kādu brīdi apbrīno kāju pirkstus. Pēta tos ilgi. Sačervelējušies un izsutuši balti kā veca cilvēka ģīmis. Izmaukties no sasvīdušajām biksēm viņam sagādā grūtības, tādēļ viņš pieturas pie pumpja. Beidzis šo procedūru, Jurčiks saloka bikses un grib ielingot kadijā, bet apdomājies nomet blakus zeķēm un kādreiz tik lepnajiem Clarks apaviem. Izņēmis no somas lielu pelddvieli, viņš to aptin ap gurniem, vēlreiz uzmetot zaglīgu skatu tukšajai ieliņai un šķībi uzsmaidot melnraibai kaķenītei, kura viņu pārsteigta vēro.
 Pumpis darbojas. Ūdens ar varenu šalti apšļāc Jurčika kājas un rikošetā trāpa uz dvieļa apakšmalas. Lai mazgātos bez palīga, ir nepieciešamas akrobātiskas iemaņas. Stāvot uz vienas kājas, viņam nākas ar celi nospiest pumpja sviru, tad atbalstīt gurnu pret pamatnes cauruli un, nezaudējot līdzsvaru, savērpties divdomīgā pozā. Tā Jurčikam izdodas izmazgāt paduses. Kājstarpe, izsutusi uz kadija sintētiskā sēdekļa garajā darba dienā, smeldz un nīd. Viņš zem dvieļa satausta apenes, novelk tās un nolingo uz bruģa blakus apaviem un zeķēm. Dvielis piesmadzis mitrumā, slīd no gurniem. Jurkam izdodas to notvert, un viņš, apmetis samirkušo dvieli ap gurniem vēlreiz, stāv mazajā ieliņā pie sen noziedējušu ceriņu pudura, puskails un mazliet nosalis kā tikko piedzimis bērns. Jurčiks iesmejas brīvi un nepiespiesti. Tad norauj dvieli un, saņēmis abās rokās, berž muguru. Norīvējis plecus, rokas, kājas un šekumu, viņš uzrunā melnbalto kaķenīti: — Ja mani kāds pamanīs, tad izsauks policiju un vēlreiz iespundēs psihenē!
 Mazajā sānieliņā valda miers. Pilsēta dun kaut kur tālumā. Viņam pēkšņi sagribas iztraucēt šo klusumu. Jurka apmet dvieli un, uzsitis ar dūrēm pa krūtīm, ieaurojas skaļi un bezbēdīgi, kā reiz filmā redzētais Kings Kongs uz debesskrāpja jumta Ņujorkā: — Es nāku! — Kaķenīte izbīstas un, gabalu paskrējusi uz sētas pusi, tomēr atskatās. No koka nameļa atskan čerkstošs soprāns, bet Jurčiks, vēlreiz norāvis dvieli, savicina to kā lidmašīnas propelleru un pielaipo pie auto. Uzstīvējis kājās sausus bokseršortus, tad krietni nodeldētas džīnas, viņš iever tajās siksnu, ieslidina kabatā maku, atslēgas. Izņēmis no somas krekliņu, viņš ar baudu ienirst sausajā kokvilnas mīlībā. Nu uz viņa krūtīm vīd izbalējis uzraksts, kas vēsta: RIDERS TELL NO TALES, bet mazākiem burtiem apakšā papildināts: THE FUN BEGINS WHEN THE ROAD ENDS.
 Jurčiks pieiet pie kadija sānu stikla un novērtē savu jauno veidolu. Viņam ienāk prātā, ka, atvadoties no kurjera darba, nebūtu slikti noskūt matus, tā atzīmējot pāriešanu citā kvalitātē. Šādam pavērsienam viņš nav gatavojies. “Lai nu paliek,” viņš nodomā, sameklē sandales, vēlreiz aizlavierē līdz pumpim, nomazgā kājas dzestrajā ūdens šaltī un stenēdams apaujas. Pacēlis no bruģa visu mantību, kas vēl glabā aizgājušās pasaules sviedrus, ieņurca tos saplēstā maisā ar kurjerpasta logo un, piegājis pie ielas malā novietotā atkritumu konteinera, ielingo smirdošajā draņķībā.
 Salonā iezvanās telefons. Tā ir Regīna.
 — Man tūlīt nomirs telefons, — viņš sauc klausulē. — Pēc pusstundas? Pie kādas božņīcas? Nekliedz! Kādā ielā? Vēžu? — Fonā dzirdams ielas troksnis, kurā Regīnas balss skan tālu un bezcerīgi. Liekas, kaut kur vibrobliete dragā ceļa segumu un, braucot atpakaļgaitā, pēkšķēdams ducina smagais auto. — Rakstvežu? Kur tas ir? Bļin…
 Jurčiks ieskatās ekrānā. Tas ir izdzisis. Viņš parakājas bardačokā, bet, neatradis meklēto telefona uzlādes vadu, izvelk no papīru kaudzes saburzītu pilsētas karti. Kā viņa teica? Rakstvežu? Iespējamo Regīnas galamērķi Jurka sazīmē pašā centrā. Viņš līdz šim nav nojautis par šādas ielas esamību, lai gan ir pārliecināts, ka zina visas ganu takas šajā pilsētā. Izrādās, tā ir maza ieliņa, kas stiepjas gar tirgu, atduroties pret tramvaja pieturas nojumi. Rakstvežu ielā slejas Liepājas Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrāle. Protams! Kur gan citur!
 Pēc desmit minūtēm Jurkas kadijs iegriežas Rakstvežu ielā. Tirgus pusē visas maksas stāvvietas ir aizņemtas. Pirms vārtiem rotājas zīme, kas norāda, ka drīkst stāvēt tikai rituāla transports. Stulbums, pavīpsnā Jurčiks, galu galā, ej un pierādi, ka neesmu rituālā aizņemtais transports. Varbūt esmu atvedis nelaiķi! Viņš ripina tālāk. Pa labi slejas trīsstāvu sarkanu ķieģeļu ēka, kura, spriežot pēc uzraksta “Pie labā gana”, arī ir katoļu baznīcas īpašums. Pirms tās ir uzstādīta ceļa zīme “Apstāties aizliegts”, un Jurkam atliek čunčināt līdz ieliņas galam. Apgriezis auto pretējā braukšanas virzienā, viņš to novieto gandrīz pie tramvaja pieturas un grūtsirdīgi paveras apkārt. “Ja jau šī aizlieguma zīme norāda, ka stāvvieta paredzēta tikai sakrālajam transportam, es arī būšu kā tāds sakrālais transports,” Jurčiks nopūšas, izvelk no papīru kaudzes salocītu kartona aploksni, uz kuras rotājās kurjerpasta logo, un novieto to uz paneļa. Tad lēni un negribīgi atsprādzē drošības jostu un izraušas uz necilās ieliņas bruģa. Galvu plecos ierāvis, viņš dodas uz katedrāli. Pie zīmes apstājas, vēlreiz smagi nopūšas un domās noskata attālumu līdz savam auto. “Būs labi,” Jurčiks sevi mierina, laipni uzsmaidīdams tantukam, kas tusnīdams stiepj divus iepirkumu maisus uz trama pieturu.
 Regīnas vēl nav. Mirkli pakavējies katedrāles vārtu ailē, Jurčiks turpina ceļu uz tirgus pusi. Laukumā zem nojumes darba dienas ziedu klāsts izskatās trūcīgs. Saules un vētras nogurdinātās tantiņas jau pošas uz mājām. Kiosku vitrīnās pretējā pusē gozējas nedabiskas aizjūru rozes perversi garos kātos, kā arī daži uzprišināti puķpodi. Pārdevēja ar spilgti krāsotām lūpām aicina izraudzīties aizdomīgu ziedu pušķi. Jurka atsakās, tad iegādājas no kādas kalsnējas māmuļas maķenīt pavītušas rozītes. Vecīte tās ievīsta slapjā avīzē visā garumā. Tad samitrina vēl ūdens spainī. — Atkopsies… — viņa nodudina. Ar slapjo vīstokli Jurčiks atgriežas pie katedrāles. “Droši vien es atgādinu pamestu līgavaini,” viņš nodomā. Kadijs stāv kā stāvējis. Neviens no pašvaldnieku poličiem nav piestiprinājis soda kvīti.
 Jurka saudzīgi novieto puķes uz mašīnas grīdas. Aizslēdzis auto, viņš iet uz baznīcu. Regīna kavējas. “Varbūt viņa nožēlo grēkus?” Jurčiks pavīpsnā. No liepiņas, kas slejas pāri katedrāles mūrim, vējš nopurina dažas ūdens piles uz viņa padilušā rokera krekliņa. “Okei, radītāj,” viņš norūc, “mājienu sapratu! Arī man tā kā būtu laiks…”
 Atvēris smagās durvis, Jurčiks ielūkojas klusumā. Tālumā pie altāra deg sarkana lampiņa, pa kreisi Jēzus kailās kājas, zem tām svētā ūdens trauks. “Kā tā Regīna te parasti izpaužas?” Jurčiks prāto. “Ja nemaldos, viņa iemērc pirkstus, pārmet krustu, pirms pieskaras tā saucamā pestītāja kājām. Kāpēc? Vai arī man tas jādara?” Jurka nodreb. Viņa garajā dienā ūdens ir ticis atliku likām. Uzmanīgi pagrūdis stiklotās durvīs uz iekštelpu, viņš pārlaiž skatu svētnīcai. Arī kreisajā pusē, kur ved daži pakāpieni, deg uguntiņa. Tur laikam atrodas Marijas altāris.