Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ķēsgailis atritināja papīra tīstokli un izlasīja. Nolika to nost. Pacēla acis uz Būgu. Jauneklis, zēns... Šajā vecumā tēvs Ķēsgailim vēl nebija ļāvis sēsties zirgam mugurā un dzert vīnu, tikai reizēm izsūtījis laukā paskatīties, vai nelīst. Stārasts teica:
 — Es nesaprotu. Jā, jā, es vairs nesaprotu jaunatni!... Mans mīļais Mīkols Ķēsgailis, kanclers, ir stāstījis par jūsu... vai tavu?... Protams! Mīkols stāstījis, ka tev esot lemts tapt par lielu vīru! Bet pēkšņi tu atrodies Vorunē... Kādi nieki.
 — Tie nav nieki! Es pats lauzos uz Voruni... Jā, stārast, politiķa grūto ceļu es sākšu tikai no jūras!
 — No kā?
 Jons Ķēsgailis palieca galvu sāņis un piemiedza acis.
 — No jūras!
 Nopūzdamies Ķēsgailis nodūra galvu.
 — Proti, no nekā...
 — Es saprotu, jūs man neticat. Bet... jo labāk! Jo nozīmīgāks būs mans darbs.
 — Kam tas būs nozīmīgs?
 — Lietavai, stārast! Žemaitijai.
 — Lietavai? Oho! — Žemaitijas stārasts atkal piemiedza acis. — Lietava un jūra... Jūra un Lietava... Kāda saderība! Vēl nedzirdēta vārdu rotaļa, vai ne? Ko lai saka... Jaunekļi vienmēr sāk ar nedzirdētiem vārdiem. Kaut vai es pats... Paga, ar ko sāku es? Žemaitija un Kristus, Kristus un Žemaitija... Nu, protams, es sāku tāpat kā tu — ar vārdiem!... Ja tāpat, es teicu, veiktos ar darbiem... Kamēr laime pienāks, grūtības būs nomocījušas!... Ar ko es varu tev palīdzēt, mīļais?
 — Redzat, — jauneklis samulsa, — es neesmu redzējis jūru. Un es vēlētos, lai jūs atļaujat... nekavējoties... tūlīt pat. To vien no jums lūdzu! Tas ir tik maz.
 Ķēsgaiļa seja apmācās. Ķēsgailis dobji atkāsējās, nokāra galvu un caur pieri vēroja jaunekļa seju. Ķēsgailis nopētīja šo balto, maigo seju ar sārtajiem vaigiem. Ķēsgailim bija žēl puiša. Ko viņš šorīt pie jūras varētu ieraudzīt? Diplomātiju, politiku... Ķēsgailim bija žēl puiša. Ķēsgailī dusmas auga augumā. Ķēsgailis gribēja nospļauties uz Viļņas pusi. Tikai bērni no Viļņas uzdrīkstas līst pie jūras, un — kāds tur labums? Kur lai šos knēveļus liek? Sūtīt viņus, lai savāc līķus?
 — Nu, tūdaļ tā uzreiz nevar, — stārasts noteica.
 — Uzticieties man, maršals galvo!
 — Diemžēl nevar! — Ķēsgailis ievīstījās kažokā. — Tūdaļ uzreiz... Nevar būt ne runas! Nevar! Tur ir bēdīgs skats, pārmēram bēdīgs. Šorīt jūras krastā liekas acis nav vajadzīgas!
 — Es gribu ieraudzīt jūru tādu, kāda viņa ir! — Stanislovs Būga iesaucās. — Aizvediet mani pie jūras kā aklu ubagu... Ja nevar atklāti — slepus.
 Ķēsgailim iesitās sejā asinis. Viļņas puišeļa bezkaunība! Lai notiek! Un viņš dusmīgi teica:
 — Nu, nē! Šorīt aklie mums pie jūras nav vajadzīgi. Gaišreģi gan vajadzīgi, tā tas ir. Eima, Montiģirdaiša luteklīti!
 Lai — lai valdnieka apčubinātais resgalis pabradājas pa mūsu asinīm. Asiņainas putas balto viļņu galos — iesākumam iespaidīgs skats.
 Izdzirdis vēl neredzamās jūras šalkoņu, Ķēsgailis sadrūma. Viņš redzēja, ka arī Būga dzird šalkas — sasprindzis, bāls. Esmu rīkojies vieglprātīgi. Man nebija tiesību. Mans pienākums ir apstiprināt Būgas pilnvaras un uz karstām pēdām jauno cietokšņa priekšnieku aizsūtīt atpakaļ uz Voruni. Tomēr ļaunais prieks, kas joprojām nebija noplacis, ņēma virsroku — Jons Ķēsgailis pievilka pavadas un uzsauca:
 — Nost no zirgiem!
 Stanislovs Būga nolēca no zirga ar pavadām rokā, pameta tās neglīti karājamies un, atpakaļ neskatīdamies, devās uz pakluso, tomēr gribas pilno un plašo, vēl nepazīstamo šalkoņu. Varenums, jūras varenums plosās tikai pēc paša vēlēšanās: klusi šņāc, viļņojas, pēkšņi sametas melns, saslejas līdz debesīm, iedunas, gāžas, te pārplūdina un aprij, te izsviež un sasit pret kailajām klintīm. Vai gan tu, Lietaviņa mīļā, vai gan tu vari pakļauties šādam varenumam!... Lietuvji, uzauguši mežu vidū, lietuvji, iebāzuši nagus auglīgajā zemē, lietuvji, kopš bērnu dienām vārpu šalku un jēriņu blējienu ieaijāti, no jūras baidās, jā, baidās. Jūra — tā nav meža krākšana vētrā, tā nav zibeņu zaigošana un šausminoši pērkona negaisa grāvieni. Lietuvim jūra ir iznīcinoša neziņa, jušanās par pīsli, iznīkšana bez pēdām bezgalīgajos dievu valdījumos.
 Viņam šķita, ka ceļā tūdaļ uzsliesies neizsakāmi augsts ūdens kalns, no kura, putodami un krākdami, gāžas viļņi — tie notrieks, aprīs, aizraus, iznīcinās...
 Un te nu viņš, Stanislovs Būga, stāv kāpas galotnē, skatās uz jūru un redz to gludu un rāmu. Jūra, kura ņirbuļoja Būgas acu priekšā, bija tikai ar skatienu neaptverams ūdens. Nebija ieraugāms ne kuģis, ne cilvēks.
 Ko es tagad varēšu pastāstīt Bazilei? Esmu redzējis rāmu jūru. Prom, prom! Bazile uzkliegtu: prom! Tu neesi redzējis jūru! Tu mani neesi mīlējis!
 Kad es apskāvu Bazili un salaidu zobus viņas rokā, kura mani grūda nost, un kad viņa man iecirta pliķi sejā, un kad sajutu asiņu garšu, un kad apstājies raudāju: tā ir mīlestības, jā, mīlestības garša, mīlestības... Vai tobrīd es domāju, ka pēc tam pasaule manās acīs kļūs tikai bālāka: tā vairs neapburs, kā bija apbūrusi, neizbrīnīs un neapburs tāpat, kā bija apbūrusi, izbrīnījusi un apnikusi? Nu, ko tu stāvi, iebrien jūrā, samērcē kājas, nomazgā seju — vai nepietiks ar to vien, lai līdz nāves stundai jau varētu stāstīt: mēs dzīvojam pie jūras...
 Jons Ķēsgailis nenolaida acu no Stanislova Būgas: tagad viņš pasper soli, tagad pārkāpj pāri kritušā karotāja kājām, šķindot aizsper no galvas noripojušo bruņucepuri — nav to ieraudzījis. Viņš iet tālāk. Kritušā karavīra zilās, izvalbītās acis nolūkojas viņam nopakaļ. Būga skatienu nav sajutis un atpakaļ nepaveras. Kāpas bija līķiem kā nosētas. Būga neredzēja. Virs līķiem riņķoja kraukļi. Citviet viņi jau gāzelējās pa smiltīm, neparko nevarēdami lāga piemesties blakus miroņiem. Būga neko neredzēja.
 Ķēsgailim bija žēl Viļņas puišeļa — tas baidītos, tas nobeigtos aiz bailēm un šausmām, ja vien ieraudzītu, ja vien izdzirdētu, ja vien sajustu!...
 Stanislovs Būga līdz ceļgaliem iebrida jūrā. Iemērca rokas un paturēja, līdz sajuta viļņošanās ritmu. Ar ūdeni samitrināja lūpas, tad visu seju.
 Stanislovs Būga izbrida no ūdens, pārlaida skatienu liedagam, ar rokām sakļāva vēja plandītos apmetņa spārnus un cieši sāka skatīties uz Jonu Ķēsgaili.
 — Kāpēc jūs klusējat? — viņš iejautājās. — Kas noticis?
 — Es apbrīnoju tavu pašsavaldību. Šajā vecumā...
 — Kas noticis?
 — Nekas nav noticis, — Ķēsgailis teica. — Lietava ir maza, Lietavas kunigija — liela. Un tas, ko tu šeit redzi... Lietavai būtu notikums, vai ne, vismaz sēras, vismaz sāpes, vismaz asaras, vai ne, vismaz domas par rītdienu... Savukārt kunigijai tas ir sīkums. Smiekli! Piliens asiņu no pārdurtas kājas.
 — Kāpēc tā noticis?
 Būgam acīs pamirdzēja asaras, un, brītiņu klusējis, Ķēsgailis viņam atbildēja:
 — Bērns, bērns, tu sarunājies pats ar sevi...
 — Es sarunājos ar Bazili. Es jautāju: kāpēc tā ir noticis?
 Nepieskaries, neskūpsti, nemīli — tu esi asiņains. Skaties!
 Es redzu...
 Neskaries klāt, laid mani vaļā...
 Nekad, nekad... Bazile, tās ir tikai asinis — mīlestības garša...
 Tu esi pretīgs. Asinis, asinis, asinis... Laid mani vaļā!
 — Nu, lai tā būtu... Varbūt pat labi, ka vējš tevi tādu man atpūtis, — Jons Ķēsgailis sacīja. — Bet es zinu... Sirds nomierināsies, sāksi domāt... Kāpēc gan būtu jādomā?... Kāpēc jāmaldās?... Paskaties apkārt gar mūsu jūras krastu un — tu sapratīsi!
 Ej, Būga, ej, es paskatīšos, kuru pirmo tu satiksi, ko tev pajautās un ko tu atbildēsi, uz priekšu, Būga, ceļš nav tukšs, nē! Tur, rau, žemaitis, tāds pats lietavietis, knosās. Ej, Būdziņ! Un tagad... Lēnāku soli! Tagad apstājies! Izstāsti, kas tu tāds esi! Un ka tevi… ka tevi pazīst lielajā un gaišajā kuniga pilī. Un tur tiec turēts godā. Un sola tev liela vīra likteni.
 No raudošā bārabērna atliecās sirmgalvis. Būga apstājas un zibošām acīm skatījās uz viņu — uz sejas grumbām. Viņš gribēja ieraudzīt vismaz asaru. Neieraudzīja.
 — Kā tas varēja notikt? — Būga jautāja. — Kāpēc tā notika?
 Sirmgalvis sablisināja acis kā no žilbinošas gaismas, ar neveikliem pirkstiem aizpogāja kreklu bez apkakles, nolaida rokas līdz ceļgaliem un teica:
 — Esu Mikna Staņulis, no visugaišā Sudimanta ļaudīm.
 — Kā tas varēja notikt, Mikna Staņuli? Kāpēc tā notika?
 — Kā tad varēja būt citādi? Esam novērsušies no sava ceļa. Debesis...
 — No kāda ceļa? Kam šis ceļš pieder?
 Mikna Staņulis atkal atpogāja kreklu. Acis viņam kļuva te gaišākas, te atkal satumsa.
 — Ir celiņš, — viņš teica. — Vienīgais. Cita nav.
 — Runā skaidrāk!
 — Raugi, bajāri ir drošsirdīgi. Tamdēļ jau viņi jāj atklāti — pāri laukam, kur vieta līdzenāka. Mēs tā nevaram, mēs esam bailīgi. Mēs tikai paslepšus, ar apdomu... Tas taču nav grēks?
 — Izskaidro, kāds ir šis ceļš?
 — Ko daudz te skaidrot... Eima! Paskatīsies skaidrām acīm!
 Viņi nokāpa no irdenajām kāpām, izgāja cauri priežu audzei, un viņiem zem kājām zeme sāka žļakstēt: priedītes atkāpās malā un atklājās ar rūsu un zilganu plēvi pārvilkts ūdens. Mikna Staņulis apstājās.
 — Te ir mūsu slēptais brasls — vienīgais celiņš. Vakar mūs no tā atšķīra...
 Četrdesmit trīs tukši pavardi... Daudz bāreņu... Debess...
 — Tas taču ir purvs! — Stanislovs Būga iesaucās. — Smirdošs purvs! Stāvošs ūdens! Par ko jūs domājāt? Vai jums trūka veselā saprāta, ka slēpāties muklājā?
 — Tā jau tā bēda, ka veselais saprāts mūs dzen postā, — Mikna Staņulis atbildēja. — Veselajam saprātam vajadzētu apjēgt, ka mēs, žemaiši, plikā laukā esam nekas. Ja nav ne brasla, ne purva, ne mežu biezokņa... Klajumā krustneši, tāpat kā mūsu bajāri, karot māk, bet šeitan viņi ir kā slapji cālēni.
 Stanislovs Būga iesmējās un sapurināja galvu.
 — Ir nu gan cilvēki, — viņš murmināja. — Ir nu gan cilvēki! Jūras krasta cilvēki... Jūras malā mirkst purvā…
 Platiem soļiem Būga aizgāja pie sava zirga, daudzi līķi jau bija aizvākti, vienam otram tomēr Būgam vēl vajadzēja kāpt pāri vai iet apkārt. Būga bija dusmīgs. Būga lamājās. Būga neko nevarēja grozīt. Viņa prāts nespēja aptvert — jūra, purvs, asinis...
 — Žēl, — Ķēsgailis teica, — jūra šodien rāma. Redzu, ka sajūsminājusi tā tevi nav. — Un steigšus viņš pajautāja: — Vai šis vīrelis neteica, ka vainīga esot kāda Sudimantaite?
 Būga klusēja. Viņš pat vairījās paskatīties uz stārastu. Abi uzlēca zirgos, aizjāja pa kāpām un ienira priežu audzē.
 — Kāpēc tu klusē? — Ķēsgailis iejautājās atkal.
 Būga laida vaļā dzēlīgus smieklus.
 — Es domāju, kas mūs glābs pēc simt gadiem — vai iekarotās stepes, vai slēptais brasls — celiņš pāri purviem.
 Ķēsgailis apstādināja rikšiem skrejošo zirgu. Jauneklim taisnība!... Viņš ir atjautīgs. Arī sirds viņam ir. Ja mēs nesavienosimies ar jūru, kā savienojas ūdens ar ūdeni, mūs stumdīs, trenkās un aizpūtīs kā sniegu, bet stepē izklīdinās kā čigānus pa taboriem, pēc tam izķers...
 Turpretim skaļi Ķēsgailis sacīja:
 — Slēptais brasls.
 — Ko darīs slēptais brasls?
 Būga paskatījās pār plecu atpakaļ.
 — Mūs glābs. Gan tagad, gan pēc simt gadiem, — Ķēsgailis sacīja un, brītiņu klusējis, piebilda: — Pa slēpto braslu tālu no jūras atkāpties nevar. Par to tam gods un slava!
 Stanislovs Būga pārsteigts apturēja zirgu — kāds cilvēks varējis teikt šos brīnišķīgos vārdus? Kāds cilvēks tos varējis teikt — gaišreģis, gudrais vai bailulīgs izlīdzējs?