101 MŪZIKAS ALBUMS VĒRTĪGAI KOLEKCIJAI

uz sākumu

101 MŪZIKAS ALBUMS VĒRTĪGAI KOLEKCIJAI

Grāmata pievienota: 27.10.09

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

mīkstie vāki ar atloku

Autors:

Klāss Vāvere

Lapaspušu skaits:

216

Platums:

170

Augstums:

192

Cena:

7.59 Eur

Izdošanas gads:

2009

Eleganti noformētajā un bagātīgi ilustrētajā izdevumā aprakstīti pēdējās piecdesmitgades populārās mūzikas ieraksti, ar ko pārsteiguši, intriģējuši un saviļņojuši pasaules nozīmīgākie mūziķi no Elvisa Preslija, Boba Dilana, Deivida Bovija, Mailsa Deivisa, The Beatles, The Rolling Stones, Led Zeppelin, Pink Floyd un U2 līdz tādiem mūsdienu māksliniekiem kā Massive Attack, Fleet Foxes, The White Stripes, Radiohead u.c. Mūzika, kas, reizē vēršoties pie miljoniem, katram spēj pateikt kaut ko tieši par viņa dzīvi.

“Es neteikšu, ka šajā grāmatā ir aplūkots simts un viens labākais albums pasaulē, kaut daudzi no tiem var uz līdzīgu godu pretendēt un jau gadu desmitiem figurē aptaujās par visu laiku labākajiem ierakstiem. Stilistiski grāmatā dominē roka estētika – pēdējās piecdesmitgades nozīmīgākā un bagātākā populārās mūzikas izpausme, taču ir pārstāvēti arī citi, jau par klasiskiem uzskatāmi žanri – souls, kantrī, džezs, dziesminieki un popmūzika. Zinot, ka pasaulē nav divu mūzikas fanu, kas spētu vienoties par trim vērtīgākajiem albumiem, izlēmu atlasē neizlikties absolūti objektīvs, bet atdot godu daudzu gadu garumā krātām personīgām simpātijām un ierakstiem, kas būtiski ietekmējuši savu laiku un mūziku. Daži no šiem albumiem ir izpelnījušies milzu popularitāti, daži ir ilgi bijuši kulta vērtības šauram fanu lokam un tikai ar novēlošanos guvuši plašāku ievērību, daži – tā arī palikuši masu publikas neiepazīti kritiķu favorīti, savukārt vēl daži ir pēdējo gadu ieraksti, kas varbūt kļūs par klasiku, bet varbūt arī nekļūs. Taču tie visi ir albumi ar savu personību, savu patiesību, vēstījumu un nozīmi.
Visbeidzot – pasaulē, protams, ir ļoti daudz lieliskas mūzikas. Tik daudz, ka brīnišķīga kolekcija ir iespējama arī tad, ja tajā nav neviena manis aprakstīta albuma. Taču esmu pārliecināts, ka arī neviens no šajā grāmatā aplūkotajiem to nesabojās. Mana grāmata var nebūt perfekta, taču liela daļa tajā aprakstītās mūzikas ir raksturojama tieši tā.”
Klāss Vāvere

Par autoru:
Klāss Vāvere kopš 80. gadu vidus ir publicējis daudzus populārajai mūzikai un tās spilgtākajām personībām veltītus rakstus avīzēs Diena, Nakts, Labrīt un Padomju Jaunatne, kā arī žurnālos Klubs un Liesma. Vairākus gadus vadījis Radio SWH autorprogrammu Šūpuļdziesmas pieaugušiem cilvēkiem un sastādījis populāro CD izlašu sēriju Lullabies / Šūpuļdziesmas.

Grāmatas māksliniece Elita Šica Vāvere

Grāmatas fragments »

THE WHITE STRIPES
ELEPHANT
2003

Ierakstīts Londonas Toe Rag studijā, kur jaunākās iekārtas ir datētas ar 1963. gadu
Grammy kā labākajam alternatīvās mūzikas albumam
Grammy par labāko roka dziesmu (‘Seven Nation Army’)

Uzradušies no nekurienes (citiem vārdiem sakot – no Detroitas garage rock visdziļākās pagrīdes) un strauji iemantojuši kulta favorītu statusu, ar Elephant, savu ceturto albumu, The White Stripes izlauzās meinstrīmā, kļūstot ne tikai par kritikas, bet arī MTV gada favorītiem. Gandrīz pilnībā saglabājot agrāko ierakstu raupjo enerģiju un minimālistisko skanējumu (bungas, ģitāra, balss + daži epizodiski papildinājumi), viņi ir apguvuši vērā ņemamu profesionālu rutīnu un savdabīgu, brutālu rafinētību. Pat klaji lipīgus popmotīvus – kā ‘Seven Nation Army’ vai Bērta Bakaraka sešdesmito gadu easy listening hits ‘I Just Don’t Know What To Do With Myself ’ viņiem izdodas izpildīt ar tādu pašu pirmatnīgu svaigumu un intuitīvu izjūtu, kas caurstrāvo Led Zeppelin tipa blūzu ‘Ball And Biscuit’, šķietami simtgadīgu folkdziesmu ‘In The Cold, Cold, Night’ (Megas Vaitas pirmais solo vokāls) vai pankroka izvirdumu ‘Black Math’.
Zīmīgi, ka, runājot par Stripes, bieži piesauc Led Zeppelin vārdu, reizēm viņus dēvē pat par kabatas formāta Zeppelin. Protams, Stripes nav ne tuvu tik novatoriski, taču tieši tāpat ar arhaiskiem līdzekļiem un vienmēr svaigu attieksmi rada mūziku, kas izklausās gan mūžsena un fundamentāla, gan mūsdienīga un spontāna. Džeka Vaita autora talants Stripes elefantam palīdz atrauties no zemes, savukārt dabiska entuziasma piesātināts izpildījums, kas dinamikā un skaļumā atkal neatpaliek no tiem pašiem Zeppelin, viņus neļauj ignorēt. Džeks (ģitāra) spēlē ar orangutana smalkumu un Džimija Peidža vērienu, Mega (bungas) – ar Kīta Mūna intensitāti un sev vien raksturīgu amizantu robustumu. Svarīgāka par tehnisku perfekciju viņiem ir emocionālā enerģija, kuras komunikācijā arī aplamas notis var izrādīties pašas trāpīgākās – tā, protams, arī ir sena blūza tradīcija, jo, kad Misisipi kokvilnas lauka malā kāds melnādains vīrs pēc saulrieta un otrā divu centu viskija ņēma rokās apdauzītu ģitāru, viņš to nedarīja, lai spēlētu dziesmas estētiem vai pielūdzēju pilnam stadionam; visticamāk, viņš to vispār nedarīja dziesmu dēļ, bet tādēļ, lai sev un pudeles brāļiem paustu kārtējo asaru vai mīlas ekstāzes stāstu. Tieši tāds attieksmes un skanējuma apvienojums, kas dzimis veco blūzmeņu, Dilana, Zeppelin u.c. ietekmēm sajaucoties ar panku aizrautību (Vaitu paaudzei tie ir vienlīdz fundamentāli iedvesmas avoti!), ir Stripes lieliskuma pjedestāls. Savukārt tas, ka viņu sāktais garāžroka atdzimšanas vilnis nav kļuvis (kā parasti notiek tad, kad mode sāk dominēt pār mūziku) par vērā ņemamu muzikālu strāvu, apliecina vien Stripes sekotāju, nevis viņu pašu vājumu.