Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Für Elise

Par Elīzu, kurai Bēthovens veltīja savu populārāko skaņdarbu, droši zināms nav nekas, šīs meitenes identitāte ir pagaisusi minējumu un pieņēmumu jūrā. Iespējams, viņu sauca Terēze. Varbūt nesauca nekā un šim skaņdarbam nav nekāda sakara ar sievietēm. Komponists nav paskaidrojis — un, pat ja būtu, to ir diezgan sarežģīti uzzināt, jo oriģinālais nošu pieraksts nav saglabājies, — vien nosaukums, kuru kāds pētnieks dievojas redzējis uz vēlāk pazudušā manuskripta. Ja vien, protams, pieņemam, ka runa nav par diviem dažādiem manuskriptiem un ka aculieciniekam laimējies pareizi salasīt Bēthovena sarežģīto rokrakstu.

ES ESMU TEPAT. Manas rokas, mana miesa, pamazām briestošās krūtis... Jā, es esmu tepat. Un tas klikšķis, kuru tu varbūt dzirdi, tas ir manas dzīves klikšķis, esamības mirkļa apliecinājums dažu dūmu garumā.
 Zinu, zinu, visu to morāli par kaitniecību un bezatbildību. Taču man ir jāpieņem lēmums, un tad vajag kādu dūmu, Elīz, un tam ir tikai neliels sakars ar faktu, ka šodien ir tava vārdadiena — kuru, tiesa, mēs vēl neatzīmējam, jo šeit, ārpusē, tevis vēl nav, tikai mazs, kurkuļveidīgs fenomens, pieķēries manas dzemdes sienai.
 Vai man vajadzētu pastāstīt sīkāk par tavu tēvu, Elīz? Vai tu to gribētu zināt, vai reiz pienāks diena, kad uzdosi man šo jautājumu, tvīkdama kādās nebūt divlotiņu nepamatotās cerībās? Viss velti — es aizmirsīšu viņa vārdu, piedod. Ja vēlies, mēs varam viņu saukt par Bēgumu, jo tas bija mirklis, kad man vajadzēja mazliet pamukt maliņā no lopu taciņas, ko mana rutīna ieminusi uz Lielo Mērķu lauka.
 Bet pagājušonakt es sapņoju. Lielākoties pēdējā laikā es nesapņoju — nolieku galvu uz spilvena, nākamajā rītā paceļu un dodos dienas darbos, aizvien tālākā kaktiņā saliekot domas par tevi, Elīz. Pamodusies smagu dūšu kā pēc slikta baltvīna, aptvēru, ka beidzot pienācis laiks iepauzēt šo nelāga ierašu un ķerties pie sarunas. Lai paskaidrotu lēmumu.
 Mēs ar tevi klejojām pa parkiem — es jau biju pavecējusi un drusku sagrabējusi, bet joprojām bez spieķīša, un tu — skaista, gariem matiem, brīnišķīgām skropstām un zaļganpelēkām acīm, tām pašām, kas ik rītus veras man pretī spogulī. Tu man ieķēries elkonī un prasīji par šo un to, kālab esmu nolēmusi tevi radīt, un tad es skaidroju, ka neba lēmums mans, un tu strīdējies pretī par brīvo gribu, lai kā es mēģinātu tevi pārliecināt par šīs eksistences smalkumiem, — pilnīgi neiespējams absolūtisms, neiedomājama anarhija, visa noliegums — skaisti! Jo tu taču biji mācījusies labās skolās, biji ieguldījusi sevī jau kopš mazotnes, nosušķējusi ar krītiņiem tapetes mūsu pirmajā īrētajā dzīvoklī, ilustrējusi manus Balzaka kopotos, ar zobu pastas un veļaspulvera mandalu izrotājusi vannas istabas grīdu. Pēc tam tu studēji humanitārās zinātnes un beidzi universitāti ar sarkanu diplomu, tā īstenodama vienu no Mērķiem, kuram es, apsēsta ar tīrā prāta kaislību, biju greiziem soļiem pašāvusi garām.
 Kad es tā ieprātojos par kaislību, tu nekavējoties vaicāji par Bēgumu un prasīji, kādas tev, māt, bija tiesības, kāda velna pēc tev vajadzēja mani, ja zināji, ka reiz šis jautājums tiks uzdots un ka tu nekad uz to neatbildēsi, nevarēsi atbildēt?
 Un es neatbildēju, tikai nopirku glāzi kokakolas un paskaidroju, ka tam vēl nav pienācis laiks, un sagurusi piesēdu uz soliņa, un teicu, ka man vairs nav spēka nest, ka šis mirklis ir saliecis mani perpendikulāri kā tādu pīpeskātu. Tu dusmojies un, apsēdusies man blakus, kārtīgi saliki klēpī plaukstas, un jautāji, kāpēc man vajadzēja, lai no tevis kas sanāk. Kāpēc tev vajadzēja īstenot to, ko es nevarēju, likvidēdama mandalas rakstu no flīzēm. Varbūt tu būtu gribējusi nomest šīs mākslinieka ambīcijas kā čūska ādu un mesties mājas-auto mērķdzīvē, izstrādādama rūpīgu plānu, kas tev pašai ļautu justies mazāk kā ilūzijai.
 Un tad mēs abas gājām uz kino, skatīties mūsu nākotnes filmu. Varbūt šai mirklī es jau biju nomodā un prātoju, plaukstas uz vēdera uzlikusi, nezinu.
 Es neesmu droša, kas tu biji, kas tu esi. Kas tu būsi. Es neko nejūtu, nekādu vibrāciju, ar ko stāvgrūdām pierakstīti interneta portāli, nekādas trīsas, par ko jūsmīgi izsaukušās manas gaidošās draudzenes. Varbūt Bēguma asiņu būs par maz, un vienīgais, kas tev tiks, būs mana nespēja, mans striktais atteikums un apstāšanās. Varbūt tev tiks mana mešanās galējībās, jaunībā krustu šķērsu sagraizītie delmi un neviens garām nelaists gadījuma sekss. Varbūt trīspadsmit gadu vecumā tu aizbēgsi no mājām un vēlāk ar ātrajiem tiksi aizrauta uz slimnīcu, no kurienes man piezvanīs, lai informētu, ka tev bijis pārmērīgas narkotiku lietošanas izraisīts spontānais aborts. Vai arī kādudien man piezvanīs Bēgums un teiks, klau, viena meitene ar jūsu uzvārdu, mums draudzē ar viņu ir problēmas, saprotiet, vakar situsi krustā melnu kaķi.
 Ak, Elīz, mums taču būtu bijis žurks... Vai tu varētu?
 Kāpēc tu varētu?
 Lai aizmirstu dzīvi, lai sastaptu abus savus radītājus vienkop, tu paskaidrosi. Lai nejustu nedz plaukumu, nedz dzeltēšanu, lai aizmirstu savu esamību, šo plakni, kur cilvēki rindojas kā ēciņas potenciāla arhitektūras pieminekļa maketā, lai aizmirstu eksistenci tās riņķveida, tās bezmērķa dabas dēļ. Varbūt tu prastu radīt savu mērķi mākslīgi, paļaujoties uz finanšu ilgstamību kā uz šīs pasaules zīmolu, kā tās populācijas stigmu. Un tad tu aiz sevis atstātu ar franču parfīmu salietas tenkas, skaudību, kas lakādas zābaciņos klejo pa domājamās augstākās sabiedrības saloniem. Un zvanītu man reizi nedēļā, stāstītu par jaunatklātu recepti ķirbju salātiem un nupat iznākušu kvalitatīvu literatūru, jaunākajiem koncertiem un mūzikas ierakstiem, bet ne vārda par savu jauno sievieškārtas mīļāko.
 Un vislabākajā no visām iespējām tu man piezvanītu sešdesmit gadu dzimšanas dienā un vaicātu — māt, ko lai tu dari tādā dienā, kad smadzenes atsakās funkcionēt šajā esamībā, kad tās spītīgi domā citu laiku un citu realitāti, kad ķermeņa un galvas disfunkcija ir neietekmējama laika neizjūta, kad sajauc dienas, smaržas un vienkārši atrodies kaut kur starp realitātēm, ceļā uz īstenību vai jau ārā no tās? Ko es atbildētu? Viss ir vienkārši, beidz žagoties un meklē savu daļu esamības.
 Bet esamība saldē, māt, esamība ietin kā līķautā, tu nekad netiec vaļā no šī rīta-dienas-vakara-rīta gredzena, kurā esi iespīlējies kā siekstā, tu nevari atbrīvoties no Lielajiem Mērķiem, kurus ik dienas savās bohēmiskajās kompānijās velc ārā no cilindra kā iluzionists vairākkārt lietojamus trusīšus.
 Uztver manis teikto kā prazdama, Elīz, nesper ne soli ārā no savām robežām, jo tur, ārup, ir bīstamība.
 Citiem vārdiem sakot — paliec valodas robežās. Esi. Jo šis lēmums nav tavs. Un, jā, te es stāvu, te smēķēju, citādi nevaru, es pētu plaukstā savas līnijas, prātodama, kur, ellē, tās mani vēl vedīs, — un pie reizes minēdama, vai kāds eksakts viduslaiku trakais ne reizi netika iedomājies tās palabot ar kādu asu materiālu. Veikt hiromantisko pieslīpēšanu. Un, ja tā, vai šī slīpēšana atrisinātu apspriežamo jautājumu — vai vari kļūt pats-savas-laimes.
 Kādreiz jāpastāsta tev par nātru kreklu. Redzi, agrā jaunībā man likās, ka ik dienu uzcērtu mugurā nātru minikleitu, pirms iziet ielās, — tie ir pelēki, saņurcīti rīti, kam tu vēl mazliet par tīru, rīti, kas līdz tavai apziņai nespēj aiziet zināma pieredzes trūkuma dēļ. Ja, protams, pieņem, ka apziņa rodas pirms ķermeņa.
 Taču es tevi apzinājos pēc tāda rīta, pēc ielu pelēkuma un šaurās strīpas virs namiem, kas mānīgi sola valgmi un vēsumu jūlija rītā. Tavā vārdā ir iecepts šis dāniskais nātru krekls, nespēja samierināties, alkas pārlekt pāri galvai, tāpēc es atkārtoju — paliec valodas robežās, bet nātres izmanto hiromantiskajai slīpēšanai.
 Es reiz mīlēju kādu garāmgājēju, kas veikli prata izlikties cita. Es viņā pūtu savu dvašu, un mālā pacēlās cilvēks, transcendences nospiedums, atmiņas par dievišķo, tik tālas no miesas, tik tālas no spoguļattēla, tik distancētas no mīlas augļa. Es ievilku, un viņa tapa, un tapa Bilitis.
 Bet ir tagad, un tagad vairs nav svarīgi, ka man bērnībā bija niķis grauzt glāzes pie galda. Vasaras beigās es zagšu kaimiņiem ķiršus un stūķēšu mutē kā zagtu slīpēta stikla trauku no viesību galda, es būšu strazds un nesīšu savā ligzdā zagtus ķiršus, un tad es aicināšu, bērns, ēd ķiršus, tā ir mana miesa, ēd ķiršus, kamēr tu vēl esi miesa, mans bērns.
 Vai arī es pūtīšu dvašu un veltīšu tevi Dievam, lai Šamējam tiek, kas Tam pienākas, lai Šamējam tiek savs glābiņš, Elīšā. Mēs būsim kopā manā nekamībā, šai dzemdēšanā atsprākliski, glāzes sakošanā, ķiršu kauliņa norīšanā, kātiņa sasiešanā ar mēli. Ir šis mirklis, un šai mirklī es stāvu ārā un veros logā, izgaršodama kentiņu kā sievieti — karstu, līdz aknām aizslīdošu, pamazām izdegošu un pārejošu, kā savu dievišķo nekamību.
 Atspulgam šovakar labpatīk jokot. Pa logu es redzu savu veļasmašīnu — ar horizontālo ielādi — un stiklā vienlaikus sevi. Sanāk, it kā mēs ar veļasmašīnu būtu uzrakstītas viena otrai virsū uz dažādiem skaņu celiņiem. Tai vietā, ko atzīmē anatomijas mācību grāmatās un papardes zieda bukletos, uz mana ķermeņa atspulgā rēgojas horizontālā iekrautuve, tukša un sietaina, atveramas durtiņas. Mirkli es iztēlojos šo skatu — līdz galam neattīstītu augli veļas mašīnas lodziņā; rokā sagrābis virvei līdzīgu nabassaiti, ar otru viņš glāsta Dieva Jēru, kas piegadījies blakus, Dieva Jērs zaļā, tīksmā pavasara, cerību un maldu krāsā.
 Tad man ienāk prātā, ka es neapzinos sevī inkubatoru. Ka manam sietainajam caurumam jāatrodas kur citur, tikai tas nav caurums, kurā jāiztēlojas auglis, drīzāk Pandoras lāde, melnu un sintagmatisku ideju piekrauta. Pieliecos nodzēst cigareti un lūkoju netrāpīt skudru karavānai, kas, sev vien zināmu nolūku vadīta, stiepj uz savu ligzdiņu vēlīnu bērzu ziedu. Taču kentiņš ir neprognozējams un pirksti ne vienmēr klausa — tabakas druska ar miniatūru oglīti galā izzveļas vienai priekšā kā baļķis, kā esamības barjera, viņa nomet nešļavu un raujas atpakaļ. Varbūt skudrai šis bija gada sāpīgākais piedzīvojums — no manas rokas, kas notrulinājusies un aizmaldījusies savos baudas meklējumos. Viena rīcība ietekmē citu un izraisa ķēdi — kazi, viņas satraukti sačukstas savā starpā, kas, ellē, izjaucis ierasto pasaules kārtību, kas izjaucis esamības kanonus, kas acumirklī gaišu dienvidu pārradījis pirmatnējā haosā.
 Jā, tā viņas sačukstas, kamēr mēs atvadāmies, Elīz. Tu nebūsi mana miesa. Tu būsi tur, tu paliksi tur. Vairs nenāc pie manis, nesēdi uz pleca. Taču atspīdumā loga rūtī vāri šķiet, ka vēl neesmu nevienu nogalinājusi — ne savā dzemdē, ne skudru karavānā. Varbūt gudrāk ir pīpēt otrpus logam, dzīvokļa iekšpusē, kur vienīgā sāpe ir sasveicināties ar kaimiņiem, izolējot šo saskarsmi ar sirsnības pilnu smaidu.