Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Ķeizarmežā.¹ Svētdien, 11. XII 1911.

Bērni guļ. Haraldiņu paņēmu pie sevis — jutos tik pārāk vientulīga, kā svētdienas vakarā; strādāt negribas, acis tādas nogurušas. Fēlikss pēc vakariņām neizturēja — aizbrauca uz Rīgu² — iešot uz koncertu.³ Viņam te garlaicīgi, seviški svētdienas vakaros viņš nezin ko iesākt, vai nu ķildojas, jeb citādi nörgelē⁴. Es tad, kā agrākos laikos, esmu ļoti mierā, ka viņš aiziet, tad vismaz nav jāredz viņa saīgušais ģīmis. Bet tomēr sirds it kā sāp — ka viņš nemīl savu ģimeni, bet tikai vienīgi sevi. Es esmu laimīga, ka man ir tas darbs⁵, jo te es aizmirstos. Tik svētdienas vakaros, tad ir par daudz vientulīgi — kad mazie aiziet gulēt un strādāt negribas, māja tik tukša, kā izmirusi.
 Es tagad strādāju pie “Gaidas mīlestības”⁶, jau ir desmit burtnīcas saķepētas. Fēlikss saka, ka garlaicīgi (viņš lasījis pirmās trīs burtnīcas). Šo nedēļu noslinkoju, man bij arī liels uztraukums, nevarēju strādāt: Aspazijas—marksistu lieta⁷. Es ļoti mīlu Aspaziju, un man tā lieta ļoti sāpēja. Mēs ar Fēliksu gādājam, ka viņa tiek aizstāvēta, un vakar “Dzimtenes Wēstnesī” bij garāks raksts pret galējo kreiso presi,⁸ kura bij nodrukājusi to marksistu “balsi iz publikas” — strādnieku šķiras kūdījumu pret Aspaziju, tādēļ ka viņa drukā savus dzejoļus “Dzimtenes Wēstnesī”. Nabadzīte, kas viņai nav jāpiedzīvo savas rakstniecības 25. gadā! Tā ir tautas pateicība — viņas jubilejas gadā!⁹ Viņa man pēdējā vēstulē raksta, ka, ja mūsu pilsoņu sabiedrība nāk viņai pretī, tad viņa atgriezīsies, jo nav taču nekad sociāliste bijusi;¹⁰ es par to ļoti priecājos un ar aizrautību gādāju, ka viņa tiek saņemta atplestām rokām. Olavs priecīgs, A. Bergs sajūsmināts, Fēlikss traki priecājas un arī skrien, kur vajag, ka tik izdotos labi.¹¹
 Bērniņi visi veseli — liela laime, kuru saprotu, tikai redzot savus bērnus līdzās citiem. Šodien bij Grapmaņi ar saviem,¹² sirds sāp, tos uzskatot. Silviņa bij ruden jūrmalā¹³ tāda kā pabāla, bet tagad ir dūšīga, laba ģīm[j]a krāsa. Viņai ļoti cieta sirds — kas mani stipri apbēdina. Viņa neļaujas sev neko sacīties, var redzēt, ka viņa ies dzīvē pati savu ceļu. Lai Dievs dotu, ka viņas patstāvīgais raksturs sakristu ar veselu prātu! Viņa ļoti maz ir sirsnīga, tik reti kad pienāk klāt apmīļot mani, un tad ar tik strauji, vētraini. Arī Fēlikss to novērojis. Pret brālīšiem arvien tāda pati nežēlīga.
 Haralds ir tas mīlīgākais bērns, kā to visi vienbalsīgi atzīst. No rītiem viņš pienāk klāt pie gultas, nobučo mani un prasa: “Nu, hast du gut geschlafen? was hast du geträumt?” Vakarā: “Geh schlafen, Mami, schlaf wohl!”¹⁴ Ļoti bieži pienāk klāt, glauda, apmīļo, bučo roku (ko es nekad nelieku bērniem darīt). Runā tik mīlīgi, lēni, nekad nav skarbs.
 Ivulīts: “Ich bin dein Sohn, ich bin der Kleinste, ich muss bei dir schlafen,”¹⁵ tā viņš šodien apgalvoja. Bet, tā kā gultiņa pieder Haraldam, tad tam bij jādod priekšroka; rīt nāks Iv[ulīts]. Viņš ir Silvijai līdzīgs pēc ārienes un arī vairāk pēc dabas, kaut gan tagad tas skarbums tā neduras acīs, kamēr vēl maziņš.
 Jā, nu jau man trīs nedēļas, kamēr ir krievu bonne¹⁶, un nu strādāju dūšīgi vien. Tik tagad es manu tos lielos robus, kas palikuši manā izglītībā.¹⁷ Es esmu tāds pavisam slikts, mazs Fausts — no visa kā man ir sagrābstīts pa gabalam, pilnīgi ne no kā.¹⁸ Atmiņa vāja pavisam, ko tagad lasu, tas viss izgaro ātri; tik no vecu laiku krājumiem vien dzīvoju un tērēju.

¹ Ķeizarmežs (vācu vietvārda Kaiserwald tiešs tulkojums latviski) — villu kolonija Ķīšezera krastā, kopš 1923. gada — Mežaparks. (Turpmāk komentāros aiz vēsturiskajiem vietvārdiem un ielu nosaukumiem tiks minēti to mūsdienu varianti.) Kopš 1911. gada oktobra sākuma Lūkinu ģimene īrēja mājokli Mežaparkā — Rīgas policijmeistaram Paulam Gertikam 1904. gadā pēc arhitekta Paula Mandelštama projekta celtajā villā Gertik Hamburgas ielā; pēc namu numerācijas ieviešanas — Hamburgas ielā 11 (1911. g. 4. okt. ieraksts mājas grāmatā: LNA LVVA 1615. f., 4. apr., 9172. l.). Iespējams, ka ap to laiku villa jau bija pārgājusi prokūrista Konrāda Nolles īpašumā, kurš 1912. gadā uz plašā gruntsgabala uzcēla otru māju (1913. g. Rīgas adrešu grāmatā (Rigasche Adressbuch 1913. Riga: Adolf Richter, 850. lpp.) norādīts, ka Fēlikss Lūkins dzīvo Hamburgas ielā Villa Noll). Antonija Lūkina ar mazgadīgajiem bērniem Silviju, Haraldu un Ivaru Mežaparkā uzturējās pastāvīgi, bet ģimenes galva uz turieni izbrauca tikai vakaros pēc darba un brīvdienās.
² Par došanos uz Rīgu šeit un turpmāk dēvēti braucieni no Mežaparka (tolaik strauji augošā piepilsētas villu kolonija vēl nebija iekļauta Rīgas teritorijā) uz pilsētas centru. Pārvietojoties ar elektrisko tramvaju, kura Mežaparka līnija bija ierīkota 1910. gadā, līdz centram varēja nokļūt apmēram divdesmit minūtēs.
³ Dažādu žanru mūzikas cienītājs Fēlikss Lūkins tovakar acīmredzot apmeklēja slavenā vācu pianista, Artura Rubinšteina balvas laureāta Alfreda Hēna klavierkoncertu Melngalvju namā.
⁴ Nörgelēt (no vācu nörgeln) — pelt, paļāt; sīkumaini kritizēt.
⁵ Kopš 1911. gada vasaras Antonija Lūkina strādāja pie sava debijas romāna “Iedzimtais grēks”, kura pirmā daļa “Gaidas pirmā mīlestība” laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” (1907—1917; turpmāk DzV) Literārajā pielikumā (27 turpinājumos no 1913. g. 3. janv. līdz 3. februārim) un pilnais izdevums grāmatā (Rīga: [autores izd.] komanditsabiedrības “A. Valters, J. Rapa un biedri” ģenerālkomisijā, 1913) tika publicēts ar pseidonīmu Ivande Kaija. Zīmīgi, ka 1911. gada 24. jūnija (7. jūl.) vēstulē Rainim (RTMM 17947) Antonija Lūkina atzīstas, ka viņa jau kādu laiku “svīstot” pie romāna “Ivandes [izcēlums mans. — G. G.] mīlestība”. Tas ir vienīgais zināmais dokuments, kurā pieminēta šāda topošā darba nosaukuma versija.
⁶ “Gaidas mīlestība” ir pazīstamākais no romāna “Iedzimtais grēks” sākotnējo nosaukumu variantiem. Nedaudz precizētā variantā — “Gaidas pirmā [izcēlums mans. — G. G.] mīlestība” — autore vēlāk to attiecina vairs tikai uz darba pirmo daļu.
⁷ Domāts Pēterburgas latviešu “studentu-marksistu” uzbrukums Aspazijai ar kreisajos laikrakstos “Jaunais Laiks” (1911—1912) un “Jaunā Dienas Lapa” (1905—1918; turpmāk JDL) attiecīgi 1911. gada 23. un 24. novembrī (6., 7. dec.) rubrikā “Balsis iz publikas” ievietotas atklātas vēstules starpniecību. Dzejniecei tika pārmests, ka viņa, netieši iesaistīdamās Jāņa Vainovska aizsāktajā polemikā ar Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi un Jāni Akurateru par publicēšanos pilsoniskajā presē (sk. rakstu “Es kaunos...” DzV 1911. gada 15.(28.) okt. numurā), atšķirībā no minētās rakstnieku trijotnes bija atteikusies norobežoties no DzV — izdevuma, kuram kreisie spēki piedēvēja “zemu morālisko un sabiedrisko līmeni”. Drīz vien Aspazija tika ievilkta publiskā domu apmaiņā ar “studentiem-marksistiem”.
⁸ Norāde uz anonīmu publikāciju “Mūsu galējie kreisie un spriešanas brīvība” DzV 1911. gada 10.(23.) decembra numurā.
⁹ Aspazija pati par savas literārās darbības sākumu gan uzskatīja 1894. gadu. 1911. gada 13. decembra (pēc j. st.) vēstulē Antonijai Lūkinai (LU AB MR I. Kaijas f. I, 1—24) viņa rakstīja: “Par manu jubileju tagad vēl nevar runa būt. “Atriebēja” [Aspazijas agrīnā, 1887. g. sarakstītā luga. — G. G.] bij tikai manuskripts 18 [faktiski 22. — G. G.] gadu vecas meitenes slepenā atvilktnē, pirmo reizi es uzstājos publikas priekšā 1893. g. 25. novembrī ar prologu, kas bij sacerēts Latviešu biedrības [domāta Rīgas Latviešu biedrība; turpmāk komentāros — RLB. — G. G.] 25 gadu jubilejai. Tātad tikai pēc 6—7 gadiem.”
¹⁰ Iepriekšējā komentārā minētajā vēstulē Aspazija par izlīguma iespēju ar latviešu pilsonību un tās preses izdevumiem gan izsakās visnotaļ atturīgi.
¹¹ Lūkinu pāris bija izstrādājis kaut ko līdzīgu “kaujas plānam”, kā, izmantojot “studentu-marksistu” uzbrukumu Aspazijai, atkarot dzejnieci kreisajām aprindām un piesaistīt viņu pilsonībai. 18. decembrī Fēlikss Lūkins ar šādu nolūku bija apmeklējis ietekmīgo sabiedrisko darbinieku Vili Olavu, kurš, kā Antonija Lūkina apgalvo todien nosūtītajā vēstulē dzejniecei, esot “izrādījis lielāko gatavību visu darīt priekš Jums, un, ja Aspazija vienu pirkstu vien sniegšot uz mūsu [t. i., pilsonības. — G. G.] pusi, tad mūsu simpātijas skriešot viņai pretī pilnos spārnos”. Tikpat atsaucīgi esot izturējies arī DzV līdzizdevējs un kopš 1909. g. — tā virziena faktiskais noteicējs Arveds Bergs, kuru Fēlikss Lūkins mēģinājis pārliecināt, ka laikraksta “tiešs pienākums ir .. aizstāvēt savu dzejnieci stingri” (RTMM 137707).
¹² Šeit, visticamāk, pieminēta Fēliksa Lūkina māsa Leontīne Grapmane un viņas vīrs Jānis Grapmanis, kā arī abu meitas Zigrīda un Līvija.
¹³ 1911. gada vasaras sezonu Antonija Lūkina ar bērniem bija pavadījusi Rīgas jūrmalā, Bilderliņos (vācu Büldring; tagad Bulduri; kopš 1920. gada 2. marta — Rīgas Jūrmalas pilsētas, mūsdienās — Jūrmalas valstspilsētas daļa). Lūkini bija noīrējuši lielu vasarnīcu bijušajā Marijas (Vienības) prospektā 24, kur solījās izmitināt arī Aspaziju, ja vien viņa tovasar izšķirtos par atgriešanos no Šveices.
¹⁴ “Nu, vai tu labi gulēji? ko redzēji sapnī?” [..] “Ej gulēt, māmiņ, čuči saldi!” (Vācu val.)
¹⁵ “Es esmu tavs dēls, esmu vismazākais, man jāguļ pie tevis” (vācu val.).
¹⁶ Bērnu audzinātāja (no vācu die Bonne). Par nodomu pieņemt “krievu bonni”, kura bērniem mācītu krievu valodu un viņa pati varētu veltīt vairāk laika literārajam darbam, Antonija Lūkina bija rakstījusi Aspazijai jau 1911. gada 26. marta (8. apr.) vēstulē (RTMM 70545).
¹⁷ 1895. gada pavasarī nākamā rakstniece, tolaik vēl Antonija Millere, bija absolvējusi Lomonosova ģimnāziju — pirmo Rīgas sieviešu vidējo izglītības iestādi ar krievu mācību valodu. Pēc vairāku gadu pārtraukuma — 1900. g. oktobra beigās — viņa iestājās Bernes Augstskolas (Bernes Universitātes) Filozofijas fakultātē ar matrikulu No 9836 (mācību iestādē izsniegtā ieskaišu grāmatiņa: LU AB MR I. Kaijas f. XXII, 1). Taču jau 1901. gada maija vidū Antonija pārgāja uz Leipcigas Universitāti, kur tika uzņemta brīvklausītājas statusā un, nodrošinājusies ar katra docenta individuālu atļauju, līdz mēneša beigām noklausījās sešas lekcijas dažādās akadēmiskās disciplīnās. Tiek apgalvots, ka studijas dienasgrāmatas autore pārtraukusi un atgriezusies Rīgā pēc līgavaiņa Fēliksa Lūkina prasības. Tā paša gada 15.(28.) novembrī Lutera baznīcā notika viņu laulības. 1911. gada sākumā Antonija, nu jau trīs bērnu māte, pretēji vīra gribai atsāka studijas Sorbonnas Universitātē, Francijas koledžā (Collège de France) (šī elitārā mācību iestāde ar augstu akadēmisko prestižu atradās līdzās Universitātei un lekcijas tajā par brīvu apmeklēt varēja ikviens, kurš vēlējās), kā arī 1899. gadā dibinātajā Parīzes Žurnālistu skolā (École des Hautes Études Sociales, École de Journalisme). Taču negaidot viņas tālejošajiem nodomiem ceļā stājās nepārvarams šķērslis — bērnībā pārslimotas skarlatīnas izraisīts, progresējošs dzirdes vājums.
¹⁸ Norāde uz Gētes traģēdijas “Fausts” (I — 1808, II — 1832) titulvaroņa atzīšanos lugas pirmās daļas ievadmonologā: “Habe nun, ach! Philosophie, / Juristerei und Medizin, / Und leider auch Theologie / Durchaus studiert, mit heißem Bemühn, / Da stehe’ ich nun, ich armer Tor, / Und bin so klug als wie zuvor!“ (Goethe. Faust. Der Tragödie erster un zweiter Teil. Urfaust. Herausgegeben und kommentiert von Erich Trunz. München: Verlag C. H. Beck. Einmalige Jubiläumsausgabe zum 250. Geburtstag Goethes am 29.8.1999, 20. lpp.). Raiņa tulkojumā: “Esmu nu studējis prātniecību, / Tiesu zinības, ārstniecību / Un diemžēl ticības mācības arī — / Ar kvēlošu centību, plaši un gari. / Še, nabags nerrs, es stāvu nu! / Tik gudris, kā bijis priekšlaiku ..” (Rainis J. Kopoti raksti 30 sējumos (1977—1986; turpmāk RKR), 16. sēj. Rīga: Zinātne, 1982, 21. lpp.) Nākamās rakstnieces padziļināto interesi par Fausta leģendu un tās māksliniecisko interpretāciju Gētes traģēdijā apliecina fakts, ka, apmeklējot Leipcigas Universitāti, izvēlēto lekciju sarakstā viņa bija iekļāvusi arī profesora Dr. Alberta Kēstera lekciju “Fausta teika un Fausta poēzija, ar Gētes Fausta izskaidrojumu” (Faustsage und Faustdichtung, mit Erklärung von Goethes Faust). (LU AB MR I. Kaijas f. XXII, 3)