Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Koļam ir viens niķis — bieži, manuprāt, pat pārāk bieži viņš skrien pie Alvīnes tantes uz Ziepniekkalnu. Palīdz viņai, it sevišķi vasarās, kad siens jāpļauj, arī ziemā — pagalms, kūts priekša un celiņi jāizšķūrē, lai vientuļā, bet vēl tīri dūšīgā saimniece varētu izbraukt ar ratiem un aizgādāt pienu uz Koku ielas veikalu. Un vēl jau lērums citu smagu darbu, ar kuriem sievišķis pats galā netiek. Kaut pazīt nepazīstu, tik pa gabalu redzējis, man uz viņu ir cemme — nesaprotu, kādēļ tā govju tante neņem sev kalpu, bet bezkaunīgā kārtā izstrādina Koļu. Nesaprotu viņu dīvainās attiecības. Koļa tik vien ir stāstījis, ka Alvīnes dēls bijis viņam skolas biedrs, gājis bojā Latvijas brīvības cīņās, bet citu radu tantei neesot. Esot jāizpalīdz. Jā, jā... gandrīz viss meistara brīvais laiks paiet, izdabājot veca un, cik noprotu, valdonīga sievišķa kaprīzēm. Mālderējot ir gadījies tādas redzēt. Interesanti, kas būs, ja viņai aptrūksies spēka, ko tad Koļa darīs? Jau tagad zinu, kas būs, — viņš aptekalēs tantiņu vēl cītīgāk. Godīgi ielikt sirmgalvi veco ļaužu mājā Nikolajam sirdsapziņa neatļaus, jo to taču sauc par nabagmāju, kauns un negods. Atzīšos, iekšā neesmu bijis, die’s vien zina, kā tur patiesībā ir, bet, kad tas brīdis pienāks, es viņam teikšu, saņemšos un teikšu, ka veco ļaužu patversmes uztur valsts un pēc tiesas un taisnības tur nemaz slikta dzīve nevar būt. Patiesību sakot, vēl jau par agru muti dzesēt, Alvīntante turas tā nekas. Bet varbūt Koļa cer uz mantojumu?! Ja tā, tad bilde kļūst bišķi klārāka... kā man agrāk neienāca prātā.
 Un tomēr žēl Nikolaja, jo tieši Alvīnes tantes dēļ viņam ar jaunākiem sievišķiem iet... es pat nezinu, vai maz iet. Pie Koļas sāniem nevienu manījis neesmu, tāpēc bilde ir miglaina: kāpēc viņš nekāro iekāpt vīra svārkos? Bet… varbūt viņš nemaz vairs nejaudā? Tomēr jau diezgan vecs. Mjā, diez kas nav. Reizumis gribas iztaujāt, bet kaut kā neērti, un viņš, visticamāk, tikai iesmiesies un sacīs, ka par daudz gribu zināt. Labāk neprasīšu. Galu galā, tā ir Koļas dzīve, un kāda man tur daļa, pašam savu klapatu pietiek. Arī man ar meičām tīrā neraža, bet ne tā kā Nikolajam, mani vairāk nomoka personiski anatomiski kreņķi. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts, un nekāda prieka ar to dalīties nav.

Stāvu uz saliekamajām kāpeklēm grāmatveža Oša dzīvoklī un mazgāju no griestiem samelnējušo krīta klājumu. Saimnieks ar sievu un mazo dēlēnu aizbraucis pie radiem uz Cesvaini, mums pa kājām nemaisās. Trepju pašā augšā uz naglas esmu uzkāris spaini ar remdenu ūdeni, kur pamērcēt strīķeni. Ik pa brīdim ontlīgo pindzeli nomainu pret mazo špakteļlāpstiņu ar spicajām kantēm, lai apmetuma šaurajās plaisās izdzītu dziļāku vagu — pēc tam vieglāk aizķitēt ciet. Meistars pa to laiku ķēķī iekūris plīti un uzvārījis ūdeni. Kad Koļa ienāk istabā, ar acs kaktiņu manu, viņš ir salīcis kā purva kārkls, tāds kā uz nelabu laiku sadrūvējies.
 — Šodien tāds bēdīgs izskaties. Kas noticis? — Negribēju uzbāzties, tomēr nenociešos.
 — Nezinu.
 — Ko tu nezini?
 — Nezinu, kas notiek.
 — Varbūt es zinu?
 — Tu? — Koļa uzmet man īsu, izbrīnītu skatienu. — Nezinu, varbūt zini.
 — Bet kas tas ir, ko es… ko es varbūt zinu?
 — Es nezinu...
 Uzlējis galdnieku līmes graudiem karstu ūdeni, Nikolajs sēž pie spaiņa un lēnām maisa brūni pelēko tumi. Seju neredzu, bet viņa pakausis nepārprotami izstaro nelāgu omu.
 — Netīk man tas juceklis Eiropā. Nevar saprast, kā viss ieriktēsies... tas biedē, saproti? — Koļa ierunājas, galvu nepagriezis.
 — Saprotu, ka bilde tumša. Bet kas mums no tā?
 — Nezinu… viņdien noredzēju sapni. Man viena un tā pati bilde sapņojas jau kuru gadu, kopš kara laikiem... bet šoreiz norēgojās pagalam šķērms murgs.
 Viņš pieklust, komet man ausis saslejas kā aitu sunim.
 — Izstāstīsi?
 — Nu... viens un tas pats, viens un tas pats... Sēžu rudzos ar plinti rokās, pamatīgi notrūcies, bet kā nu ne — tuvojas zaldātu desmits vai pat vairāk. Šie izkārtojušies rindā, ķemmē lauku, rauga mani atrast, tomēr paiet labu gabalu garām nepamanījuši. Man atvieglojums, mjā... bet tā bija iepriekš. — Koļa nopūšas un turpina: — Āreče, šoreiz pavisam citādi. Viens no tiem kareniekiem, ar štiku šķirdams vārpas, nāca man tieši virsū. Tik draudīgu skatienu viņš mani uzlūkoja, ka man tirpuļi pār kauliem nogāja. Es gultā sēdus. Paldies Dievam, pamodos, pirms viņš paguva iedurt, bet mugura vienalga slapja. Līdz rītam nevarēju aizmigt. Ar papēžiem jūtu, tas nav uz labu.
 — Nu... sapnis paliek sapnis. Vienreiz ar pilnu māgu aizgāju gulēt, visu nakti murgoju.
 — Smejies? Nu, smejies, smejies...
 — Ko tu, nemaz nesmejos. Izskaidrot gribēju... vai tad tā negadās? Un nevajag visu uztvert burtiski. Varbūt sapnis nozīmē, teiksim... — Esmu šo to lasījis no doktora Freida apcerējumiem, un man ļoti gribas Koļu nomierināt.
 — Ko, teiksim?
 — Nu... piemēram, bailes, ka saimnieks piekasīsies mūsu padarītajam darbam. Tie ciparu kalpi mēdz būt baigie knīpstangas un knauzeri.
 — Bailes? Nemels niekus. Es tūlīt tev kaut ko parādīšu.
 Koļa noņem no galvas apdrukāto papīra mici, groza rokās, tad atloka cepuri, līdz to atkal var lasīt kā laikrakstu.
 — Tu jau tikai pa gudrām grāmatām, avīzītes nemaz nelasi, — viņš saka.
 Kāpēc viņš mani kaitina? Ja tava māte strādātu Tautas bibliotēkā, tu arī no bērna kājas būtu pavests uz lasīšanu. Turklāt dubultīgi, jo blakus vēl ir Volfgangs, kuram no grāmatnīcas ar tukšām rokām nekādi neizdodas iznākt. It kā tur starp plauktiem sirēnas dziedātu: nopērc Mopasānu, nopērc Undseti un Bārdu…
 — Pavei, kādiem virsrakstiem pilna lapa. — Koļa uzceļas kājās un pienāk pie trepēm. — “Daladjē apspriede ar bruņoto spēku virspavēlnieku Gamelenu”. Domā, viņi tur Francijā par velti apspriežas... Skat, tālāk — “Vācu— padomju sarunas vestas lielā slepenībā”. Tātad ir kādi stiķi, ko pasaulei negrib rādīt! Te vēl — “Vācija attīstīs vēl lielāku aktivitāti”. Vai ne!? “Londonas biržā krīt vērtspapīru cena”. Kāpēc pēkšņi krīt? “Kā somi ārstē savus alkoholiķus”... bitīt, tas nav tas. — Kamēr es valdu smieklus, Nikolajs noliek avīzi uz ķebļa. — Šī ir no aizvakara, iedod savējo, tai jābūt vakardienas.
 Negribīgi noņemu cepuri un pasviežu viņam.
 — Nevarēs salasīt, ar krītu nosmērēta.
 — Varēs. — Koļa ar plaukstu notrauc baltos putekļus un izgludina locījumu vietas. Viņa acis steigšus lec no viena virsraksta pie cita. — “Slovāki prasa atpakaļ Polijai pievienoto apgabalu”. Kā tev patīk? Par zemēm sāk plēsties... “Apšaudīšanās starp poļu robežsargiem un vācu kareivjiem”. Rau, jau štosē viens otru... ka es tev saku, tik vienkārši tas nebeigsies. — Koļa izklausās tik nobēdājies, ka arī manī ietrīsas minora nots. Rīta mundrā oma vējā, bet meistara skatiens turpina ložņāt pa lapu. — Ha! “Vācijas—PSRS līgums labvēlīgi ietekmēs Baltijas un Skandināvijas valstu drošību. Berlīnē valda pārliecība, ka lūzums, kurš tagad iestāsies attiecībās starp Vāciju un PSRS arī politiski, var tikai pozitīvi ietekmēt minēto valstu drošību…”
 — Nu, vai nav pa pirmo!? Būsim kā miera salas starp Krieviju un Vāciju, — iespraucos, kamēr viņš nav paguvis aizlikt priekšā savu pesimismu un aizdomas. — Ļoti prātīgi no viņu puses, un mums arī labums.
 — Kā tad, stāsti manim Daugaviņa... fričiem es neticu. Krieviem arī ne. Tu paklausies... — Koļa lasa tālāk. — “Vācu noteicošās aprindās apzīmē par smieklīgu daudzo angļu un franču laikrakstu ziņu, it kā gaidāmais vācu—padomju neuzbrukšanas pakts varētu slēpt sevī draudus Baltijas vai Skandināvijas valstīm.” Tā vācieši saka, tomēr nez vai angļiem un frančiem ir note baidīt mūs un izgudrot to, kā nav.
 — Nesaprotu, kā neuzbrukšanas pakts var slēpt draudus. Tak skaidri pateikts — ne-uz-bruk-ša-nas! Angļi ir greizsirdīgi dēļ tā līguma, tamdēļ tā runā.
 — Matiņ, tu taču neesi muļķis. — Koļa uzrauj kreiso uzaci vai līdz puspierei. Reizēm viņš sametas tik kvelds, ka nenobrīnīties.
 Ar skaustu jūtu, Eiropas politiskie ūdeņi ir duļķaini, un no avīzēm visu patiesību neizlobīsi, taču es neesmu Koļa — man negribas uztraukties par tik neskaidrām lietām. Tāpat jau pietiek, ar ko prātu aizņemt, bet te vēl nākamība nezināmā.
 — Muļķis varbūt ne. — Es paraustu plecus. — Bet ko mēs, vienkārši amatnieki, varam zināt, kas tur pa augšām notiek.
 — Nu un tad, ka vienkārši amatnieki? Nerunā tā, it kā mēs akli būtu un paši nemaz nespētu spriest. Tev domas uz študierēšanu nesās, kur palika?
 — Nekas man nenesās. Ja mamma dīc, tas nenozīmē, ka man arī gribas. Pagaidi, Koļa, vai tad par Eiropas būšanām jau visu izrunājām?
 — Nē, bet to vēl paspēsim. Es domāju, tev tomēr vajag uz augstākām skolām skatīties.
 — Nē, nu atkal… Vai tad es tev traucēju? Slikti strādāju?
 — Nerunā blēņas. Tu strādā godam, bet es tev novēlu labāku nākotni. Gribas, lai radagabals dzīvē sasniedz vairāk nekā es.
 — Jūs esat ar mammu sazvērējušies, vai ne? Ko nozīmē — sasniegt dzīvē vairāk? Man ir labi, kā ir. Pietiek, saproti?
 — Kā, pietiek… — Koļam aptrūkstas sakāmā.
 — Nu, tā! — Plaši izplešu rokas. — Un, ko es darīšu, augstskolu izstudējis? Pats zini, kā citiem ir gadījies — ar visu savu diplomu paliec par inteliģento bezdarbnieku. Un kurš tad beigās būs vairāk sasniedzis? Nē, tādas abstraktas un riskantas perspektīves mani nevilina. Nav mans ampluā.
 — Tomēr gudrus vārdus esi sasmēlies diezgan. — Koļa pasmīn.
 — Ir nu gan, pilnas grāmatas ar tādiem vārdiem. — Ko viņš man neliek mieru? — Un tu taču zini, ka armijā smadzeņtrīci dabūju. Ķobis augstskolai vairs neder.
 — Nu, tā tev tikai tāda atrunāšanās. Pasaki, kurš savu reizi nav dabūjis pa pauri?
 — Bet ne jau tik stipri kā es!

Koļa aizskāra vāru vietu. Kad domāju par studēšanu, nonāku kā svaru kausos, kuri ieķīlējušies mūžīgā līdzsvarā. No vienas puses, es nebūt nenoliedzu akadēmisko zināšanu vērtību, un nav viegli noraidīt labi domātos aicinājumus skoloties, bet, no otras puses, man vienkārši negribas. Nevēlos vairākus gadus dirnēt lekcijās kā koka dieviņš, tricināties pirms eksāmeniem. Un visa tā disciplīna, diez vai nebūs tāpat kā skolā. Nāks kāds pārkaļķojies profesors un liks iemācīties to, to un vēl šito, lai gan varētu pavisam ko citu, daudz interesantāku un noderīgāku. Ir jau no studējošajiem skolas biedriem dzirdēts. Kam man lieki pārdzīvojumi izglītības sistēmas žņaugos? Dzīvot vajag viegli, nevis smagi. Un vai man par varītēm jāpielāgojas ieskatiem, ko citi pieņēmuši par labu un pareizu esam, pat ja tie ir atzīstami? Nē. Iztikšanai nopelnu atliku likām, bet mājās varu lasīt un mācīties, ko pats vēlos. Jo mans interešu klāsts ir raibs, lai neteiktu juceklīgs. Daudzas mīļākās, bet, kuru ņemt par vienīgo sievu un uz mūžu, nespēju izlemt. Piemēram, tagad mani aizrauj psihes noslēpumi, bet pirms tam pētīju Veco Derību, pat seno ebreju valodu saviem spēkiem drusciņ pamācījos. Kas zina, varbūt rīt sagribēsies izzināt putnu dzīves īpatnības vai apgūt sanskritu.