OKEĀNISKAIS ES
Oktobra pievakare, lietains, kluss, aiz loga puskrēslā kustas koku zari vējā, miegains laiks, es sēžu mazās bibliotēkas istabiņas grāmatplauktu ielokā, blakus ir iedegta savu laiku nokalpojusi stāvlampa. Ārā jau sācis tumst, tāpēc redzu savu atspulgu loga rūtī. Es skatos tam acīs. Absolūts sentiments. Viss ir vienkopus — pasaules tumsa, es-vērotājs, kura acis izgaismo, un es-attēls, ko redzu. Un vēl bibliotēka. Esmu viens ar bibliotēku. (..) Bibliotēka šajā gadījumā, tāpat kā visos svarīgākajos jautājumos, man neko nav varējusi iemācīt. Tajā pašā laikā arī pats neesmu atklājis neko tādu, kas jau agrāk nebūtu bibliotēkā. Šādā veidā domājot, es palikšu turpat, kur sēžu, ar tām pašām atšķirtajām lappusēm klēpī, tām pašām brillēm uz acīm. Tātad — jādomā ne tā. Jāuzdod pareizais, tikai uz manu vienīgo dzīvi attiecināmais jautājums dzīvē, kāda tā atspulgojas manos Es spoguļos pirmo un pēdējo reizi. Lai būtu derīgs risinājums, ir jābūt pareizi uzdotam jautājumam. Bet es nezinu, kas ir pareizi. Romānu OKEĀNISKAIS ES pats autors definējis kā psiholoģiskās fantastikas stāstu, taču abi šajā definīcijā ietvertie vārdi jāskata dziļāk par vispārpieņemto. Galvenā naratīva līnija, virzošais spēks, ir Narcisa stāsts. Ceļš, par kuru autors ved Narcisu, virzās caur literatūras, psiholoģijas un, plašāk, visas kulturoloģijas pieredzes pasauli. Narcisa tēla pamatuzstādījums gan balstās psiholoģijā pieņemtajā narcisa sindromā, taču autora izvērsumā tiek skatīts apbrīnojami plašā, pastāvīgi mainīgā kaleidoskopiskā mozaīkā. Romāna sižetu virza autora tēze pret psiholoģijā (un ne tikai) pieņemto dogmu “Narciss spogulī tīksminās par sevi”, tās vietā piedāvājot “ķecerīgu” tēzi: “Narcisa izmisīgo apmātību rada Atbildes meklējumi” – atbildes, kas esmu es, indivīds, šeit un šajā mirklī un vai to vispār ir iespējams noteikt, ja reiz mirklis nav ne notverams, ne nosakāms, jo katrs it kā satvertais mirkļa attēls ir tikai viens no daudziem iespējamiem un nav pierādāms, ka tieši šis fiksētais spoguļattēls ir “īstais”. Starp daudzajiem Narcisa Es tēliem, ko autors skrupulozi, katru kā sava mirkļa pierādījumu izvērsis romānā, arvien pieaugošais un dominējošais izrādās Inkvizitors. Vai Narciss, pieņēmis un izdzīvojis visus pārējos, salūzīs dogmas priekšā – tāds ir viens no interesantākajiem un būtiskākajiem šā romāna uzdotajiem jautājumiem. Grāmata tapusi izdevniecības Dienas Grāmata latviešu literatūras projekta Prāta piedzīvojums ietvaros, ko atbalsta AS Latvijas Gāze Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska
Mēs dejojām tango, es un Amēlija, ārā aiz loga pletās Parīzes jumtu klājiens, Parīzes jumti, Avilonas krēslainās paradīzes jumti, skanēja tango, mēs gājām saviem soļiem. Tādiem pašiem soļiem mēs būtu gājuši, ja spēlētu fokstrotu vai vēl kādu citu moderno deju. Un lustra viegli drebēja, mēs dejojām. Mūzika plandīja, meitene, dziedātāja, lidoja tai līdzi, viņas balss skanēja gurdi, kā elsojot: Vērpjošā atslēga Straumēm vien, teju vai acīm taustāmām joslām plūda ceriņu smaržas, liliju smagnējais tvans un magnoliju torsionu vērpetes gaisā. Garām pagāja Vīrs bez sejas, viņa kājas bija darvas noķepušas, bet rokās balti cimdi un ļoti gara šampanieša glāze. Viņa smokingam piederīgais taurenis viegli vibrēja un izplatīja pār spoži balto viesmīļa kreklu metāliskas varavīksnes oreolu. Es pārdomāju. Man bija jādzimst, man bija jāiznirst no Plēromas Okeāna vēl pēc kādām septiņarpus stundām — 1950. gada 12. septembrī, pāris minūtes pēc pusnakts, man vēl bija šis tas jāuzzina par pasauli, kurā ieradīšos, lai neietu bojā jau pirmajā mirklī. Tajā pasaulē pamodies, es sākumā gan vēl — pa pusei bezgalības būtne — neatšķiršu sevi no vides visapkārt, es kā Ādams un Ieva vienā personā stāvēšu papardēs, kas būs manis turpinājumi, un būšu arī klintis un debesis pār mums, un plēsīgie zvēri, kas mums uzbruks pirms izdzīšanas no paradīzes, man būs jāiepazīst savi mīlestības objekti — tēvs un māte, manam apmetnim, manai chorai, proti, visai jutekļiem pieejamai pasaulei, saules karstumam un vēja šalkām, kukaiņu spindzēšanai gaisā un šķembām zem manis vienotā, ķermeniski un dziņās būs jāsalīp asinīm, un izdzīvošanas karnevāla rituālos iesvētītam garam jātop iesaistītam arvien jaunos iniciācijas lokos, nu jau iesviestam sensenajā Edipa kompleksā. Un tālāk bridīsim, Ieva, tālāk paparžu laukos, tu, mana mīļotā, tu, mana māte un meita. Zaudētās paradīzes komplekss jau sakņojas dziļi dvēselē. Man būs jāsecina, ka ierašanās pasaulē manā jaunradītajā prātā nekādi atzīmēta netiks, man nebūs ne jausmas par vietu un laiku, kurā dzimšu, es tikai pēc tam mākslīgi spēšu aprakstīt, kas varēja būt noticis, ja mana atmiņa jau toreiz spētu atšķirt objektus kā norobežotas parādības, kā simbolus. Viņi mani sabiedriskos... piedod to viņiem, Okeān, bet citas iespējas, kā izdzīvot, jau nav! Izdzīvošana vienmēr ir piesaistīta kādam vienam līmenim, atmiņas par citu dziest. Pagātne nebeidzas, mans un arī tavs bijušais Es ietiecas nākotnes Es robežās. Tā Būs, saka nezināmais. Mans ķermenis, mans ķermenī pavadītais laiks arī man pašam, par subjektu kļuvušam, priekšstatīsies kā galīgas realitātes zīmes varenajā Tekstā, tik varenajā, ka es to iedomāšos ārpus sevis esošu, pasaulē garām un cauri man plūstošu un mani uzrunājošu simboliskajās sakārtās... Plandījās melnas tango kleitas, solists izslējās pie mikrofona, un viņa tēls, mirgodams aiz dejotāju ēnu parādīšanās un pazušanas ritmiskajām mijām skata lokā, vērpa savas maskas attēlus kā bezgalīgas fotosērijas kadrus. Grīda lēni griezās, un sienas rāmi pulsēja kā guļoša dzīvnieka sāni. Apreibušas acis te pietuvinājās, te attālinājās no manējām. Mēs gājām soli sānis. Tad es gāju soli atpakaļ, Amēlija man sekoja, es gāju vēl soli atpakaļ, viņa atkal man sekoja, tad vēlreiz es gāju soli sānis, bet uz otru pusi, un tad es sekoju viņai, un tad mēs gājām soli sānis, un mēs sekojām viens otram, un orķestris spēlēja, vijoles vaimanāja skumjās kā Verlēna rudenī, bet mēs gājām garām un cauri citiem dejotājiem, atvainojāmies, laipni uzsmaidījām pāriem un gājām tālāk, mēs virzījāmies uz citu zāli, kur varētu būt Londona vai Amsterdama, kur gaisma bija citāda un lustras vibrēja citādi, kur ļaudis dzima vēlāk, taču man vēl bija laiks, un es noteikti pagūšu atgriezties savā laikā. Un grīda bija silta un mitra.
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|