Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

***

Jānis Jaunsudrabiņš no makšķerēšanas reizēm atgriezies mājās ar ļoti pieticīgu lomu: tur sanāktu tikai kaķim.
Lauku vecis, kas rakstnieku nepazīst, apvaicājas, kā ķēries.
— Bēdīgi.
— Uz dullo nekad nevajag iet, — večuks pamāca. — Vispirms uzziniet vietas, kur zivis uzturas, kādu ēsmu ņem, kādos laika apstākļos vislabāk copē. Es ieteiktu neskopoties un nopirkt Jāņa Jaunsudrabiņa grāmatu “Ar makšķeri”. Tur viss sīki izskaidrots. 

***

Laikraksts “Ļiteraturnaja gazeta” krievu rakstnieces Veras Panovas nekrologā aiz pārskatīšanās ievietoja latviešu rakstnieces Annas Sakses portretu. Ieraudzīdams otrā rītā avīzi, galvenais redaktors Aleksandrs Čakovskis aiz pārbīļa gandrīz pats dabūja galu. Viņš steidzīgi sūtīja uz Rīgu atvainošanās telegrammu. Jau tās pašas dienas vakarā no Annas Sakses pienāca atbildes telegramma: “Pokoiņica ņe vozražajet.” (“Nelaiķe neiebilst.”)

 ***

Ojārs Vācietis, vēl būdams jauns dzejnieks, autobusā brauc uz savu dzimto pusi — Trapeni. Blakus apsēžas pusmūža sieviņa.
— Jūs esat ļoti līdzīgs Vācietim.
— Jā, tā man daudzi saka, — Ojārs smaidot atzīstas.
— Es jūs neapskaužu.
— Kāpēc tā?
— Par jūsu dubultnieku stāsta, ka viņš esot šausmīgs metējs un meitu ģēģeris. 

***

Dailes teātrī ierodas Imants Ziedonis, lai satiktu dzīvesbiedri Ausmu Kantāni.
— Ko jums vajag? — ugunsdzēsējs Konrāds noprasa.
— Vēlos sastapt savu sievu aktrisi Kantāni.
Ugunsdzēsējs ieiet mēģinājumu telpā un skaļi sauc:
— Biedrene Kantaina, jūs foajē gaida biedrs Kantainis! 

***

Pēc Jāņa Mauliņa pirmā romāna “Kājāmgājējs” iznākšanas autors satiek paziņu.
— Vai patīk grāmata?
— Ir dažas patiešām vērtīgas vietas. Man ļoti noderēja apraksts par dzīvokļa remontu. 

***

Jauna autore pārstājusi dzejot.
— Kāpēc apsīkums?
— Vizma Belševica man deva padomu: “Rakstiet tad, kad pa īstam sāpēs.” Es gaidu, bet nesāp. 

***

Rakstnieku grupa no Rīgas viesojas Raiņa trimdas vietā Slobodskā un pie viņa pieminekļa noliek ziedus. Otrā dienā izrādās, ka puķes pazudušas. Vai nozagtas?
— Mēs tās paņēmām, — skaidro muzeja darbiniece, — lai kāds patiešām nenospertu. 

***

— Biedri Auziņ, vai jūs nebūtu tik laipns un neatbrauktu uz mūsu skolu? — no Ogres rajona uz žurnāla “Draugs” redakciju astoņdesmito gadu sākumā zvana literatūras skolotāja.
Arnolds Auziņš ar mieru. Aizbrauc, klausās skolēnu sagatavoto montāžu un nevar atcerēties, kad sacerējis tik labus dzejoļus. Literatūras skolotāja iznāk zāles priekšā un saka:
— Pie mums ieradies dzejnieks Imants Auziņš.
Uzvārda brālis kautrīgi izlabo:
— Es esmu Arnolds Auziņš.
Skolotāja neapmulst:
— Imanta brālis Arnolds pastāstīs par viņa dzīvi un daiļradi.
Abi Auziņi nav pat radinieki. 

***

Skaņu ierakstu studijā “Melodija” Sandra Ozolīte iedziedājusi Harija Užāna dziesmu ar Ārijas Elksnes dzeju “Par visu maksāju es dārgi”. Teksts krievu valodā jāsūta uz Maskavu, lai dabūtu atļauju plati izdot. Redaktore ir kategoriski pret:
— Melodija der, bet tik pretvalstiskus vārdus nedrīkst tiražēt! Mums Padomju Savienībā viss ir lēts. 

***

Andris Jakubāns Dubultu aptiekā lūdz zāles pret klepu.
— Nedošu, neesat pelnījis.
— Kā tad tā?
— Kāpēc jūs, Jakubāna kungs, presē nevēršaties pret deputātiem, kuri nekaunas sev palielināt algu?
— Ja ļausiet man izveseļoties, es labošos.
— Ņemiet tabletes, taču mēs sekosim līdzi jūsu rakstiem. 

***

Dacei Rukšānei iznākusi trešā grāmata. Viņu intervēt ierodas žurnāliste.
— Man teica, ka jūs esat rakstniece. Par ko jūs rakstāt, ja nav noslēpums?
— Tas ir liels noslēpums.