Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

KĀDĀ NOVEMBRA NAKTĪ, vēl vienā, kas nemanot bija pārtapusi rītā, kamēr viņa tur sēdēja, Džordžija Jitlande pavērās augšup un spogulī ieraudzīja savas bālās un negantās sejas atspulgu. Tikai pirms neilga brīža viņa bija pētījusi trīsdesmit divas pēdas garas, 1913. gadā būvētas burulaivas Pain Clark rasējumus, kurus kāds burāšanas entuziasts no Manilas bija ielicis savā mājas lapā, taču viņu izmeta no servera un pārņēma tik muļķīgs dusmu uzplūds, ka viņai bija jābrīnās, kas ar viņu notiek. Gan jahta, gan tas puisis Manilā viņai bija pilnīgi vienaldzīgi; tie bija tikpat mazsvarīgi kā jebkura cita mājas lapa, ko pēdējo sešu stundu laikā viņa bija apmeklējusi. Patiesībā viņai bija jāpiepūlas, lai atcerētos, kā pavadījusi šo laiku. Viņa bija izstaigājusi Ufici pili, neveltot vairāk uzmanības kā tūrists, kam noberztas kājas. Skatījusies kādu Pērtas alejā izvietotas kameras filmēto, apmeklējusi Frenka Zapas fanu klubu Brazīlijā, redzējusi Frēnsisa Dreika naktspodu Londonas Tauerā un nejauši uzgājusi čata grupu kosmopolītiem, kas ilgojas zaudēt kādu ķermeņa locekli.
 Reģistrēties — cik smieklīgi. Drīzāk jau — izrakstīties. Apsēdusies krēslā pie datora, Džordžija aizrāvās kā pensionārs pie pokera automāta, spēlējot uz visu naudu. Caurām naktīm iegrimusi šajā bezjēdzīgajā informācijas jūklī, sastopoties ar cilvēkiem un priekšstatiem, bez kuriem varēja iztikt. Viņa nezināja, kāpēc ar to noņemas, zināja tikai, ka tas apēd laiku. Tomēr bija jāatzīst, ka ir patīkami kādu laiku būt bez ķermeņa; satraukums, ka esi bez vecuma, bez dzimuma, bez pagātnes, kļuva par ieradumu. Nebeidzama virkne portālu, izvēļņu un gaiteņu ļāva nesāpīgi un uz neilgu laiku satikties vietā, kur par dzīvi uzskatīja nebeidzamu pārlūkošanu. Pasaule bez sekām, āmen. Un tajā viņa jutās viegla kā eņģelis. Turklāt tas atturēja viņu no dzeršanas.
 Viņa pagriezās krēslā, paņēma krūzi un atrāvās, kad viņas lūpas saskārās ar auksto plēvi, kas bija izveidojusies kafijas virspusē. Aiz viņas atspulga logā mēnesnīcas pielietā jūra šķita drebam.
 Džordžija piecēlās un iegāja virtuvē, ko no dzīvojamās telpas atdalīja krēslu un sadzīves tehnikas spīdīgais valnis. Viņa izvilka no ledusskapja pudeli un ielēja krietnu devu degvīna. Viņa stāvēja kādu mirkli, vērdamās atpakaļ uz gaismu uzsūcošās dzīvojamās istabas lielo telpu. Tā bija gana plaša, lai nešķistu piebāzta, jebšu tajā bija pusdienu galds astoņām personām, vieta datoram un otrajā galā trīs ap televizoru izvietotas sofas. Visa šī augšstāva siena, kas atradās jūras pusē, bija no stikla, un visi aizkari bija atvilkti. Starp māju un jūru simt metru attālumā bija tikai priekšpuses zāliens un dažas apaugušas kāpas. Džordžija vienā rāvienā izdzēra degvīnu. Tā bija tikai sajūta bez garšas, tieši tāpat reiz viena no māsām raksturoja viņu. Viņa pasmaidīja un pārāk skaļi lika glāzi uz trauku žāvējamā. Mazliet uz priekšu pa halli gulēja Džims. Zēni bija apakšstāvā.
 Viņa atrāva bīdāmās durvis un izgāja terasē, kur bija vēss un trūdošu jūraszāļu, sālsūdens un pludmales smilšu, izmestu ēsmu un balodeņu aso smaržu biezs gaiss. Āra mēbeles bija aprasojušas. Vēsma nebija tik stipra, lai sakustinātu Perrier lietussargu robotās malas, taču rasa šajā gadalaikā bija zīme, ka vējš tuvojas. Vaitpointa atradās vējaino četrdesmito platuma grādu zobos. Šeit, vidējo rietumu krastā, vējš varbūt arī nebija draugs, bet ellišķīgi droši, ka pastāvīgs kaimiņš gan.
 Džordžija stāvēja ilgāk, nekā bija patīkami, līdz viņas krūtis sāka smelgt no vēsuma un mati, kā šķita, sarāvās. Pār lagūnu viņa ieraudzīja mēness malu, līdz tā pēdējā gaisma aizķērās aiz bortu margām, brezenta jumtiem un vējstikliem, padarot enkuru bojas par mirguļojošām, ņirbošām zvaigznēm. Un tad gaisma izzuda un jūra kļuva tumša un tukša. Džordžija kavējās uz aukstajām plāksnēm. Īstās pasaules bija gana; šajās dienās tā viņai radīja tādu pašu patiku kā zivju eļļas malks bērnībā.
 Pludmalē kaut kas pazibēja. Četros rītā, iespējams, tā bija tikai kaija, taču meiteni tas varēja izbiedēt. Tagad bija tumšāks, nekā bijis visu nakti; viņa itin nekā nevarēja saskatīt.
 Jūras gaiss mitrināja viņas ādu. Dzestrums dedzināja galvas virsu.
 Džordžija nebija rīta putns, taču, kad strādāja maiņās, bija redzējusi vairāk nekā pietiekami daudz rītausmu. Gluži kā tajos Saūda Arābijas rītos, kad viņa bija atgriezusies neticīgo rajonā un, pēc tam kad viņas darbabiedri iegājuši gulēt, vilcinājusies ārpusē. Ar zeķēm kājās viņa mēdza stāvēt uz mauriņa augstvērtīgā paklāja un ieelpot Džidas gaisu, cerot notvert kādu nieku tīras jūras vēsmas, kas nāktu pār augsto perimetra sienu. Jūtelīga pieķeršanās ģeogrāfijai viņu kaitināja, austrālieši bija ar to pārņemti, un rietumaustrālieši bija vēl sliktāki, taču nebija jēgas noliegt, ka vecais rituāls pirms rītausmas nav nekas vairāk kā parastas ilgas pēc mājām, ka tas, ko viņa centās sasmaržot, ir viskija un sodas kokteilis, ko dzēra katru Pērtā pie upmalas pavadīto vakaru savā bērnībā, dīvainā sālsūdens mutuļošana no jūras viļņiem, kas ieplūda Svana upē, tās līcīšos, uz grīvas sēkļiem. Bet Džidā vienīgais, ko viņa guva no savām pūlēm, bija tvaikojošie klinšmalas ceļa izgarojumi, kadiljaku izplūdes gāzes un pusmiljons kondicionēta gaisa daļiņu, ko Sarkanās jūras krastā izpūta Freon iekārtas.
 Un te nu viņa bija, pēc ilgiem gadiem ar nožēlojamu, profilaktisku mērķtiecību iesūkdama tīro, svaigo Indijas okeāna gaisu. Lai gan viņa bija jūrniece, nirēja un zvejniece, Džordžija zināja, ka šajās dienās āra jaukumi nāk viņai par sliktu.
 Vairs nebija vērts likties gulēt. Džims celsies augšā gandrīz pēc stundas, un viņa nekad nedevās pie miera pirms viņa pamošanās, ja vien nebija iedzērusi zāles. Kāda gan jēga apgulties laikā, kad viņš cēlās augšā un pirmoreiz dienā izdvesa nopūtu, kas pauda par gatavošanos? Džimam Bakridžam nevajadzēja modinātāja signālu, viņš kaut kā bija iemanījies celties agri. Viņš bija no zvejniekiem, kas pirmie dodas ārā un pēdējie atgriežas, viņš nosprauda latiņu, uz kuru tiecās pārējā flotile. Iedzimts, tā teica visi. Laikā, kad viņš izbrauca lagūnā un devās cauri klinšu ejai ar labo bortu gar putnu pilno salu, visā līcī bubināja dīzeļmotori un pārējie lūkojās uz viņam aiz muguras dziestošo rīta zvaigzni.
 Septiņos nāca puikas, samiegojušies un gatavi brokastīm, lai gan nākamās stundas laikā viņi kaut kā kļuva arvien mazāk un mazāk gatavi skolai. Viņa pagatavoja viņu pusdienas — ābolmaizes Džošam un piecas šķēles ar pastēti Bredam. Tad beidzot viņi izdrāzās pa aizmugures durvīm, un Džordžija varēja ieslēgt augstas frekvences uztvērēju un klausīties flotiles sarunās, kamēr veica lielas mājas sakārtošanas darbus. Un vēl un vēl, un vēl.
 Kustības aprises lejā pludmalē nebija nekāda kaija; tur bija zvaigžņu gaismas zibsnis uz mitra metāla. Tieši tur, priekškāpas ēnā. Un tagad atskanēja benzīna dzinējs, astoņcilindrīgs.
 Džordžija cieši lūkojās, sakļāva rokas ap acīm, lai fokusētu skatienu tumsā. Jā. Divsimt metru tālāk pludmalē uz riņķi griezās kravas automašīna, lai nostātos pret krastu. Bez priekšējām ugunīm, un tas bija dīvaini. Taču bremžu gaismas to nodeva; tās izgaismoja sārtu laivu piekabē, tās vadības paneli centrā. Tā bija neliela, varbūt mazāk nekā sešus metrus gara. Neprofesionāla laiva. Pat gliemju vācēju laivām bija lieli dzelteni licences marķējumi. Neviens profesionāls zvejnieks tik slepšus nebrauktu ar laivu, stundu pirms Džims Bakridžs kāpj ārā no gultas.
 Džordžija ieķērās vējjakas oderē un pāris mirkļu stāvēja priekšnamā. Smagi pulksteņa tikšķi, krākšana, ierīču dūkšana. Degvīns joprojām dedzināja vēderu. Viņa drebēja no kofeīna un nemiera. Pie velna, viņa domāja. Neparedzētas darbības mirklis Vaitpointā. Bija jāiet un jāapskatās.
 Aprasojušais zāliens zem kājām bija patīkams un siltāks, nekā viņa gaidīja. Viņa devās pāri tā nopļautajam kažokam līdz priekškāpai un smilšu ceļam uz pludmali. Pat bez mēnesnīcas baltās smiltis ap lagūnu bija luminiscējošas un pulverveidīgas. Vietas, ko skāris paisums, bija cietas un viļņainas.
 Kaut kur tumsā sāka braukt laiva. Tik klusi, ka tai bija jābūt četrtaktu motoram. Īsu laiku tā peldēja brīvgaitā, un, kad tika piedota gāze, viņa tikai acumirkli saskatīja balta ķīļūdens līniju lagūnā. Vienalga, vai tas notika slepeni vai tikai apdomīgi, visa šī procedūra bija neparasta ar savu klusumu un ātrumu. Garām aizplivinājās putna spārns, neredzams, bet tik tuvu kā čuksts; šī skaņa durstīja Džordžijas ādu kā gripas sākums.
 Pludmalē neskaidri vīdēja suns. Piegājusi tuvāk, viņa ieraudzīja, ka tas ir piesiets pie mašīnas. Tas rūca, šķita, gatavojas riet, bet vilcinās.