SKRŪVGRIEŽA GALS izrādās nedaudz par biezu un lec ārā no galviņas šķēluma. Iekaltās atslēgas mehānisms ir pamatīgs kā seifam, ar trim bultām un droši vien arī ļoti sarežģīts, pirkts ārzemēs, kādā valstī, kur zog vēl trakāk nekā pie mums, ja vien pieļaujam tādu iespēju.
Līdz pusei atvērtās durvis virās šūpojas, un man vienam tās grūti valdīt, bet es neuzdrīkstos lūgt palīdzību tam lāga vīram, kurš man atnesa skrūvgriezi. Lai nepaliktu vēl lieki pirkstu nospiedumi, kas pēc tam būtu jāidentificē. Par tādiem jociņiem Sidrabs man noskrūvētu galvu, bet es negribu, ka man noskrūvē galvu. Tāpēc vīrs tagad stāv aiz manis divu soļu attālumā un noskatās manā darbībā ar lielu ieinteresētību. It kā es demonstrētu kādu burvjmākslinieka stiķi, nevis mānītu ārā skrūves, kas notur atslēgas mehānismu ozolkoka durvju panelī. Atšķirībā no citām šīs kāpņutelpas un droši vien arī visas mājas dzīvokļu durvīm Silšalkas kunga miteklim tās ir pēc pasūtījuma taisītas, pamatīgas, smagas, apkaltām stenderēm, drošas pret sitieniem, spērieniem un arī ielauzējiem, ja tie neatnāk ar sētnieka ledus kapājamo stangu.
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nepaietu mazliet sāņus? — Es domāju, ka strādāšana veiksies labāk, ja man tiks vairāk gaismas. Kāpņutelpas logi ir plati un augsti, taču noputējuši un sen nemazgāti, turklāt tos daļēji aizsedz lifta šahta, tagad arī vīrs skatīdamies ir aizliecies priekšā blāvajam gaismas avotam, un, lai gan vēl ir tikai vēla pēcpusdiena, man jāgrābstās kā pa tumsu.
Vīrs paklausīgi liek pussolīti sāņus. Gaisma atgriežas, skrūve, skaļi iespiegdamās, izkustas no vietas.
Vīrs dzīvo stāvu zemāk. Viņam ir smilškrāsas ūsas un rūtots flaneļa krekls mugurā. Laikam jau pensionārs vai bezdarbnieks, ja dienas vidū bijis mājās. Viņš neko nav redzējis, taču šo to ir dzirdējis.
— Es gaidīju pārnākam mazmeitu no veikala, aizsūtīju pēc baltmaizes un minerālūdens. Tikai tāpēc es ieklausījos, kad lifts sāka nākt augšā. Taču manā stāvā neapstājās, uzbrauca tālāk uz sesto. Tad pagāja kāda minūte vai pat mazāk, un augšā sāka kliegt, saukt palīgā. Es pēc balss uzreiz nepazinu, ka tas ir Silšalka, to es atģidu tikai vēlāk. Bet kāda tam nozīme, tagad tādi laiki, ka vienalga uzreiz ārā trepēs neskriesi — ej nu sazini, kas tur notiek, šodien jau visiem pienapuikām šaujamie kabatā. Atklāti sakot, es vairāk baidījos par mazmeitu, kurai kuru katru mirkli vajadzēja atgriezties.
Ja šis turku kara veterāns “pienapuiku” adresē arī man, tad tas ir visnotaļ netaisni, jo man ieroči vienmēr riebušies. Es pat uz Policijas akadēmiju aizgāju mācīties tikai tādēļ, ka nevarēju izdomāt gudrāku ceļu, kā izbēgt dienestam Latvijas armijā, jo vienu armiju jau man bija tas gods iepazīt — padomju. Es no tās dezertēju deviņdesmit pirmā gada pavasarī, kad, sargājot savu nevainību, biju spiests ar tabureti vienam kamieļu ganam pārlauzt roku un otram sadragāt plecu,—toreiz mana vaina bija viegli pierādāma, bet viņu ne, un pēc Neatkarības deklarācijām visa krievu virsniecība bija noskaņota pret baltiešiem. Divas nedēļas es slapstījos pa purviem un mežiem, līdz sasniedzu Latviju, kur Baltijas kara apgabals jau bija izsludinājis manu meklēšanu. Līdz pat augusta pučam mani vēl ar dažiem dezertējušiem puišiem slēpa Sieviešu līga. Ieroči man riebjas arī tagad. Un ja man tas kilogramu smagais dzelzsgabals reizēm karājas padusē, tad tā jau ir dzīves diktēta nepieciešamība. Citu pienapuiku dēļ, kas piena vietā mīl lakt konjaku, braukt ar svešiem meršiem un izsist no biezajiem pašu izdomātus parādus.
— Tikmēr, saukdams: “Palīgā!” un “Zvaniet policijai! Zvaniet policijai!”, Silšalka jau bija garām mana dzīvokļa durvīm. Man visā tajā lietā kaut kas likās dikti neloģisks, bet es nevarēju aptvert, kas tieši. Tad man iebelza kā ar āmuru pa pieri — viņš nebrauc lejā ar liftu, bet lēni kāpj pa trepēm. Kad atvēru durvis, viņš jau bija pie trešā stāva. Saucu: “Kas noticis?”, bet viņš tikai turpina savu: “Palīgā! Zvaniet policijai!” Un es ieraudzīju uz pakāpieniem asiņu pilienus... Es sapratu, ka viņš ir ievainots.
Grūti, čīkstēdama padodas arī otra skrūve.
— Apakšā parādes durvis automātiski noslēdzas. Lai tās no ārpuses atslēgtu, jāzina šifrs. Ar laiku šifrs kļūst zināms arvien lielākam ļaužu skaitam, tāpēc ciparu kombināciju mēdz mainīt...
— Mēs mainījām pavisam nesen, nedēļa vēl apkārt nebūs.
Nams atrodas patālu no ielas, tāpēc labi var dzirdēt pagalmā sabraucam automašīnas un aizcērtamies to durvis pēc pasažieru izkāpšanas. Izklausās, ka ieradies liels bars. Būs vai visa priekšniecība, jo Silšalka vis nav kaut kāds piparbodnieks, bet smagsvara deputāts, kas vada Saeimas komisiju vai kaut ko tamlīdzīgu. Televīzijā uzstājas vismaz divreiz nedēļā un turklāt nikni. Viens no nacionālhistēriķiem, kā šos sauc mans tētuks. Kad kāpām automašīnā, lai brauktu uz šejieni, Sidrabs izskatījās pagalam norūpējies. Viņu var saprast, viņam katru dienu būs jāzvana uz ministriju un jāatskaitās. Deputātu un žurnālistu ziņkārības apmierināšanai. Sevišķi jau pirmajās dienās, kad darba līdz kaklam un šī liekā klapata sevišķi traucē. Pēc tam interese noplok un visi it kā atmet ar roku — bija un izbija, jau no paša sākuma mēs zinājām, ka tas riekstiņš mūsu policijai nav pa zobam! Ja notikušais neskartu Silšalku, avīžu kriminālhronisti tam neatvēlētu piecas pilnas rindiņas. Nav pat slepkavība, tikai smagi miesas bojājumi. Ja beigu beigās upuris vēl nenomirs, tad viņiem notikums vispār nešķitīs pieminēšanas vērts.
Kāpņutelpas lejasgalā kļūst dzirdamas balsis. Brītiņu par kaut ko dzīvi apspriežas, laikam — vai braukt ar liftu, vai kāpt pa senču modei, beidzot nolemj izlocīt kājas.
Pirmie starpstāvā no lifta šahtas režģotās aizmugures iznirst Sidrabs ar Bosu. Šī būs otrā reize, kad man tiek tas gods apskatīt lielo priekšnieku tuvumā. Iepriekšējā bija Policijas akadēmijā, kad viņš man svinīgi pasniedza beigšanas diplomu un uzslavēja par sekmēm. Radītājam, viņu veidojot, ir krietni misējies. Lai gan par gaumi nestrīdas, es gribētu, lai man parāda to cilvēku, kam Bosa āriene varētu patikt: maza auguma, turas taisni, bet vienalga izskatās, ka kupris mugurā, galva pilnīgi kaila kā ola, jo ap deniņiem atlikušie sirmie mati nocirpti līdz ādai, mute gara un plata kā vardei, toties acis tiktāl aizpampušas, ka šķiet aizvērtas, un tikai kaut kur pašā dibenā pie pakauša redz divas melnas, asas zīlītes. Kroni visam uzliek Voltēra domātāja piere, kas izbīdīta uz priekšu tikpat tālu kā apakšžoklis. Sidraba gaļas blāķis viņam blakus atgādina Goliātu. Goliāts, kas ved pie pavadas lielu krupi, jo Sidrabs iet blakus, bet runājot it kā pārliecas lielpriekšniekam pāri, un sacītie vārdi birst Bosam tieši uz pakauša. Mīksti, jo Sidrabs runā daudz, bet klusu un kā taisnodamies — no priekšniekiem viņš vienmēr mazliet bīstas. Lai gan neapšaubāmi ir visaugstākās klases profesionālis, un man ļoti paveicies, ka tiku nosūtīts strādāt tieši viņa pakļautībā.
Pieņemu miera stāju, roka ar skrūvgriezi lejā taisni pa bikšu vīli.
— Labdien!
— Pagaidiet, — Boss apstājas manā priekšā un cieši raugās sejā ar savām aizmiegtajām acīm — Pagaidiet, tūlīt es atcerēšos jūsu uzvārdu...
Neatcerēsies vis, es pie sevis smejos, jo mans uzvārds ir pārāk ikdienišķs un kopš akadēmijas beigšanas jau pagājuši divi gadi. Būs vien jāgaida, kamēr Sidrabs pasaka priekšā.
— Kārkliņš! Aldis Kārkliņš, vai ne?
— Tieši tā!
— Ko jūs, Kārkliņ, patlaban darāt? Kāpēc?
— Gribu nosūtīt uz ekspertīzi atslēgas mehānismu, jo durvīm nav lauzuma pēdu.
— Atkal pats uz savu galvu? — Sidrabs man jautā, taču es saprotu, ka pārmetums tas nav un jāatbild arī man nav. Tā ir tikai netieša informācija Bosam, ka pats Sidrabs gan tā nebūtu rīkojies, jo faktiski mehānisma nosūtīšana ekspertiem, lai pārbaudītu, vai tajā saskatāmas mūķēšanas pēdas, ir zināmas neuzticības izrādīšana deputāta liecībai. Silšalka sacīja, ka slēdzenes bijušas tikai divas — viņam pašam un viņa palīdzei.
Šajā nopietnajā brīdī es, kā par nelaimi, atceros anekdoti par sargkareivi latgalieti, kas uz sava priekšnieka jautājumu par disciplināru sodu atbild sacīdams: “Par disciplinaru sūdu souc todu sūdu, kū uzlīk prīkšnīks pots uz sovas golvas!” Un gribas zviegt. Jo vairāk turos, jo vairāk pie anekdotes piedomāju, un zviedziens no vēdera neatvairāmāk kāpj augšā. Tas nu gan būtu īstajā laikā!
— Noteikumi paredz šādos gadījumos ekspertu slēdzienu,— Sidrabs beidzot piebilst kā manis attaisnošanai.
— Atslēga ir ļoti sarežģīta... Tādas ir grūti uzslēgt, parasti jau lauž... — arī es sāku neveikli taisnoties, kā par nelaimi, atkal it kā apšaubīdams deputāta teikto, lai gan man ne prātā nenāk to darīt.
Sidrabs man uzmet niknu mirkli, un es apklustu.
Augšup brauc lifts. No tā izkāpj trīs vīrieši. Divi balsta trešo. Tas ir liela auguma, ļoti izskatīgs un kopts, it kā vismaz trīs reizes dienā sēstos friziera krēslā, gadus piecdesmit vecs, bet patlaban pagalam sakrities, seja pelēka, šķiet, ka viss apkārt viņam ir pilnīgi vienaldzīgs, runā kā aizmidzis, varbūt spēcīgu nervu zāļu iespaidā, ar kurām viņu droši vien piebāzuši dakteri. Pats Jānis Silšalka, agresīvs Saeimas tribīnes lauva, tantuku mīlulis, bet pēc dzirdētajām runām spriežot, arī erudīts un gudrs cilvēks.
— Viņa ir mirusi, — Silšalka vārgi izdveš it kā Bosam, it kā Sidrabam, it kā mums pārējiem.
— Mēs zinām, — Boss pamāj.
— Pirms stundas... Nenākdama pie samaņas... Es gaidīju pieņemamajā istabā...
— Izsakām visdziļāko līdzjūtību, — Sidrabs nodur skatienu.
— Būs vajadzīgs balts zārks...
— Atvainojiet, bet mēs bez jūsu palīdzības nevarējām neko daudz pasākt, — Sidrabs atkal it kā taisnojas.— Man nepieciešams jums uzdot dažus jautājumus...
— Lāsts slepkavam! — Silšalka izgrūž caur sakostiem zobiem.— Vai jūs gribat jautāt tūlīt?
— Diemžēl tā ir nepieciešamība, — cieti nosaka Boss.
Visi saiet dzīvoklī. Kāpņutelpā paliekam tikai mēs ar vīru, kurš man aizdeva skrūvgriezi.
