SAULES DĒLS

uz sākumu

SAULES DĒLS

Grāmata pievienota: 28.06.23

Izdevējs:

Dienas Grāmata

Iesējums:

cietie vāki

Autors:

Aspazija

Lapaspušu skaits:

Platums:

132

Augstums:

206

Cena:

6.45 Eur

Izdošanas gads:

2023

Poēmas pirmizdevums atsevišķā grāmatā, ar literatūrzinātnieka Jāņa Zālīša priekšvārdu un mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes pēcvārdu

Ilgi un nepelnīti it kā nomaļus palikusī apjomīgā Aspazijas poēma “Saules dēls” latviešu literatūras ainavā pilnā versijā visspožāk uzzibsnīja 1910. gadā laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” ar Jūlija Madernieka zīmētu dzejnieces portretu un vinjeti. Pēc vairāk nekā gadsimta šis dzejas darbs, pateicoties literatūrvēsturniekam Jānim Zālītim, mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei un – pāri gadsimtam – klātesot arī māksliniekam Jūlijam Maderniekam, beidzot sagaidījis savu izdevumu atsevišķā grāmatā.

Noformējumā izmantoti Jūlija Madernieka darbi
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis

Grāmatas fragments »

ZIEMEĻA ILGAS

Cēlas Ziemelim ir mājas:
Miglas celti augsti torņi,
Krusas klāti plati jumti,
Ledus baļķi, ērkšķu spāres,
Sienas — lieli sniega vāli.

Durvis vaļā neveramas,
It kā aizsalušas upes,
Nobultētas svina bultām,
Aiznaglotas dzelzu naglām.

Mājai apkārt trijos lokos
Vijas augsta vara sēta,
It kā aptinusēs čūska,
Izrobota robu robiem.

Dus tur melnie veļu putni,
Garos knābjus nokāruši,
Kam vēl piesaluse asins.

Māju sargi — bari vilku —
Staigā apkārt dien un nakti,
Lielām taurēm taurēdami.

Daudzas istabas ir mājai,
Piepelējušas un drēgnas,
Neredzējušas vēl saules.

Vienā mājo bads un saltums,
Otrā vaimanas un sāpes,
Trešā — slimības un nāve.

Citā atkal ķildas, nemiers,
Citā — neticība, gļēvums
Slēpjas, kaktā ierāvušies.

Un tā tālāk, vienmēr tumšāk,
Visas neizteiktās bēdas
Mīt bez cerības, bez vārdu —

Vienam kambarim ir tikai
Atstāts maziņš, maziņš lodziņš,
Segts ar zilu ledus plēvi,
It kā miroņacu dzīle.

Caur šo logu skatās ilgas,
Pirkstu galos pacēlušās,
Ledu kausējot ar dvašu.

Skatās, skatās — nesalūko,
Raugās, raugās — neierauga!

Bargais Ziemelis pats staigā
Dzelzu svārkos, kaula biksēs,
Zābakos, ar stīgām šūtos.

Smagie papēži kā āmurs
Grabot zemei sper uz pieres.

Čoku čokaros uz krūtīm
Garā bārda nokarājas
It kā sasalušas putas,
Mati sajaukti kā kārkli.

Nolauzts šķēpa gals tam mēle,
Zobi ņirdz kā cirvja asmins.

Spļauj viņš lietu, šķauda krusu,
Cauri degunam kauc vēji,
Uguns šķiļas, kad tas runā
Vārdus, kur nav žēlastības.

Asie nagi plēš kā ērkšķi,
Kur nav klāt nevienas lapas.

Saltas ledus tapas pirksti,
Pilni gredzenu mirdz saulē —
Vai! par to, ko viņi satver!

Visur bargums, greznums, aukstums,
Visur posts un sāpes, likstas,
Tikai nava žēlastības,
Tikai nava mīlestības!

Nava siltās Saules meitas,
Kura tam ap ledus svārkiem
Joztu apkārt saules jostu,
Sarkanu, ar zelta pušķiem!

Kas tam glaustu salto bārdu,
Sajaukušos kārklu matus
Izķemmētu zelta ķemmēm.

Saules meitas nav, kas dotu
Viņam pašu Saules dēlu,
Visu sāpju raisītāju,
Visu durvju atvērēju,
Visu bultu noņēmēju,
Žēlotāju, pestītāju,
Lielo, cēlo Saules dēlu!