Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Staļins paspēra dažus nedrošus soļus pretī Berijam. Viņa veselā roka ieslīdēja zem frenča un sažņaudza austrumnieku kinžala spalu, kas bija izgriezts no cilvēka stilba kaula. Ar šo pašu kinžalu varmāka jaunībā bija uz kalnu ceļa iedūris mugurā kādai vecai sievietei un pēc tam viņu aplaupījis. Tā bija viņa pirmā slepkavība. Taču nu viņam vairs nebija spēka izvilkt ieroci. Vadonis klusēja, un viņa klusēšana kopā ar pārvērsto seju radīja baisu iespaidu. Berija uz notiekošo skatījās vienaldzīgi, it kā tam ar viņu nebūtu ne mazākā sakara. Viņš nojauta, ka Staļins vairs nekad nespēs runāt. Milzīgā indes deva lika Staļinam ciest ārprātīgas sāpes, un krampji bija savilkuši viņa rīkli dedzinošā mezglā.
 Berijā pamodās kaut kas līdzīgs žēlumam. Līdz galam neticēdams pats savām sajūtām, viņš noteica:
 — Tici man, Koba, es tur nebiju iesaistīts.
 Staļins krītot pieķērās pie galda lampas un nogāza to uz grīdas. Lampa nodzisa. Tagad kabinetu apgaismoja vienīgi vāja dienas gaismas atblāzma, kas spēja izspraukties garām samta aizkariem. Telpa iegrima puskrēslā, un uz kokgriezumiem klātajām sienām parādījās dīvainas un histēriski drebošas ēnas, it kā šī vieta būtu pārpilna ar pārdabiskām būtnēm. Kokgriezumiem bija īpaša vēsture. Tos vadonim bija uzdāvinājuši kāda Altaja ciemata amatnieki. Kokgriezumi Staļinam tik ļoti iepatikās, ka viņš pavēlēja iznīcināt pārējos šo amatnieku darinājumus un nošaut visus ciemata iemītniekus, lai viņu darinājumi turpmāk atrastos tikai vienā vietā — Staļina kabinetā. Kremlī tik ierasto spiritisko seansu laikā Josifs Visarionovičs mēdza laiku pa laikam izsaukt ciemata iemītnieku garus, lai pasmietos par tiem. Viņš bieži tiem atkārtoja Čingishana teiktos vārdus: “Viss skaistais ir nolemts nāvei, tāpēc es dzīvošu mūžīgi.”
 Lampas kupols krītot bija sašķīdis neskaitāmās gaišzaļa stikla šķembās, un Staļina ķermenis smagi uzvēlās tām virsū. No griezumiem sāka plūst asinis, taču viņš neko vairs nejuta. Viss bija galā.
 — Taču es viņiem arī netraucēju, biedri Staļin, — pienācis tuvāk, Berija teica krieviski. Tas piešķīra viņa vārdiem oficiālu iespaidu. Tad viņš iespēra līķim un gruzīniski nolamājās. Tas radīja mazāk oficiālu iespaidu.
 Atvērušos durvju troksnis lika Berijam pagriezties, un aina, ko viņš ieraudzīja, izgaisināja augstprātības izteiksmi, kas viņa varas gados bija saaugusi ar seju. Durvīs stāvēja neliels padumja izskata vīrelis ar ložmetēju rokās. Berija viņu pazina, tas bija Staļina personiskais kinomehāniķis.
 — Tautas ienaidnieki, Vaņa… ārsti indētāji… es nepaspēju… — Berija sacīja uztraukti un skaļi. “Par skaļu,” viņš sevi apsauca.
 — Es redzēju visu, Lavrentij Pavlovič. Stāviet un nekustieties, citādi šaušu.
 — Kā tu ar mani runā? Atdod šaujamo un ej, pasauc apsardzi.
 — Es jau biju, neviena nav. Man teica, lai es pats…
 — Kas teica? — Berijas balss jau skanēja kā vienmēr. “Būs labi,” viņš sev sacīja, “vai tad pirmo reizi tā gadās?”
 — Biedrs Žukovs, biedri Berija. Tūlīt atnāks Zašs un citi biedri…
 — Biedri, biedri! — nomēdījās Berija. — Noziedznieki tūlīt būs gabalā, bet vainīgs pie tā būsi tu. Zašs, saki? Es tavam Zašam vēl parādīšu, kur vēži ziemo! Vai tas bija viņš, kurš tev iedeva šaujamo? Ko klusē? Gan pateiksi, balodīt. Paej nost no durvīm, cietpauri!
 — Nē, nevaru. Mani brīdināja, ka jūs… nekustēties!
 Berija paguva paspert tikai divus soļus, kad viņa vēderā ieurbās lielkalibra lodes. Trieciena spēks atsvieda Beriju atpakaļ, un viņš uzkrita virsū nelaiķim Staļinam, pārklādams to ar savas sašķaidītās miesas ļerpatām. Abu asinis plūda katras savā straumē un nesajaucās.
 Šāds sākums bija vajadzīgs, lai piespiestu jūs izlasīt autora ievadvārdus. Jā, šis ir ievads, nevis pirmā nodaļa, bet, tā kā daudzi cilvēki ievadus nelasa vispār, nācās pielietot šo mazo viltību. Es domāju, Rakstnieku savienība mani atbalstīs. Visticamāk, klusējot. Nedomājiet, ka romānu rakstīt ir viegli. Es vēl neesmu īsti sācis, bet jau jūtos noguris. Patiesībā bija paredzēts, ka rakstīšu triloģiju, bet tas būtu pāri maniem spēkiem.
 Es zinu, ka bieži vien arī romānu lasīt nav nemaz tik interesanti (ja vien tas nav paša (un arī tad ne vienmēr (grūti apstrīdēt tik vispārīgus izteikumus (tāpēc jau es tādus lietoju (atzīstieties, kuram no jums patīk, ja jūs apstrīd? (citus apstrīdēt ir vieglāk, vai ne? (man jau arī patīk))))))), tāpēc atļauju jums nelasīt. Neesmu no tiem, kuri caurām dienām kliedz uz katra ielas stūra: “Lasiet manu romānu, lasiet manu romānu!” Es kliedzu tikai apstādījumos, jo tur ir labāks gaiss. Un nevis dienā, bet naktī, jo tumsā tas izklausās... kā tā labāk lai pasaka… efektīgāk, vai? Bez tam arī romāna tapšana ir vistiešākajā veidā saistīta ar nakti, jo pirmo nodaļu (īsto, ne šo) es visā pilnībā nosapņoju naktī no 28. uz 29. maiju, 1995. gadā. Zašu es redzēju sapnī 1996. gada 5. decembrī. 1997. gada 14. augustā es sapnī redzēju, ka esmu nokļuvis vidusskolas meiteņu ģērbtuvē tieši pirms fizkultūras stundas un visas meitenes man… Bet tas vairs neattiecas uz romānu. Atgriežoties pie stāstījuma pavediena, es gribu apgalvot, ka jūs būsiet ieguvēji tā vai savādāk. Ja romāns būs labs, viss būs lieliski. Ja ne, atgādiniet sev, ka es, to rakstot, esmu izniekojis desmitiem, ja ne simtiem reižu vairāk vērtīgā laika, nekā jūs, to lasot. Sīka, bet tomēr atriebība.
 Tiem, kuri jau ir paskatījušies, kā šis romāns beidzas, varu paskaidrot, ka fenomens, kas tiek dēvēts par laimīgajām beigām, ir apsēdis literatūru kā ļaundabīgs audzējs. Es aicinu cīnīties pret to! Un pirmais stājos ierindā.
 Tomēr esmu cieši pārliecināts, ka mans garadarbs spēs rast atbalsi ikvienā dvēselē, pat tādā, kas ikdienā labprātāk izvēlētos laimīgas beigas. Manai pārliecībai ir pamats. Jo kas gan piesaista mūsdienu lasītāju? Muļķīgi joki un sekss. Pirmais šeitan būs atrodams daudzumā, kas mērāms megatonnās, un arī otrs neizpaliks — jūs gaida šokējošs naturālisms un atkailināta patiesība it visā, kas saistīts ar dzimumdzīvi uz planētas Šžbžģa.