Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

IECELT SVĒTO KĀRTĀ...

 Mūsu mirušie neatstās nelaimē mūs...
V. Visockis

 1

Pašā savas vēstures norietā Padomju Savienība palika bez varoņiem. Kļuva skaidrs, ka Padomju Savienības vadoņi, visi bez izņēmuma, — ir neliešu un noziedznieku banda.
 Ja nolaistos no Kremļa aizmākoņu augstumiem un rūpīgi aplūkotu pieticīgos varoņus, kuri tautai būtu jāņem sev par piemēru, arī te varonība nobāl. Lūk, leģendārā 1941. gada 16. novembra kauja pie Dubosekovas starpstacijas. No mūsu puses ģenerālmajora I. V. Panfilova 316. strēlnieku divīzijas 1075. strēlnieku pulka 4. rotas 28 karavīri. Ar šautenēm, granātām un degmaisījumu pildītām pudelēm bruņoti kareivji. Viņiem — ne tanku, ne artilērijas. Bet vāciešiem — 54 tanki, viņu darbību atbalsta divi desmiti mīnmetēju un artilērijas bateriju.
 Pirms kaujas poļitruks Dijevs izteica vārdus, kuri pāršalca visu valsti: “Varenliela Krievija, bet atkāpties nav kur — aiz mums ir Maskava!” Varonīgie panfilovieši iznīcināja milzīgu daudzumu tanku, aizgāja bojā visi kā viens, bet ienaidnieku uz Maskavu nav palaidusi garām... Pēc Rietumu frontes virspavēlnieka armijas ģenerāļa G. K. Žukova ierosinājuma ar PSRS Augstākās padomes Prezidija dekrētu visiem divdesmit astoņiem pēc nāves tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums...
 Ar šo varoņdarbu mēs visi esam audzināti.
 Tomēr bija neskaidrības. 1941. gada 27. novembrī Krasnaja zvezda pavēstīja, ka 28 varoņu priekšgalā bijis poļitruks Dijevs. Tās pašas avīzes 1942. gada 22. janvāra numurā tika ziņots, ka varoņu grupu vadījis poļitruks Kločkovs. Mēģinājums apvienot divus varoņus vienā tēlā noveda pie pretēja rezultāta. Varonis vairojās. Padomju historiogrāfijā viņš palicis četros variantos: Dijevs, Kločkovs, Kločkovs-Dijevs un Dijevs-Kločkovs.
 Un, ja jau visi aizgāja bojā, kā kļuvis zināms varonīgā poļitruka teiktais?
 Bija arī citas nesakritības. Vēl brīnumainākas.
 Pēc kara pie šīs epizodes ķērās prokuratūra. Uzpeldēja detaļas, patiešām fantastiskas. Vispirmām kārtām: aiz muguras Maskava, bet atkāpties joprojām bija kur. 1075. strēlnieku pulks tajā kaujā tika izsists no pozīcijām. Par to amatu zaudēja gan pulka komandieris, gan komisārs.
 Vēl kāda nianse. Ja 2. bataljona 4. rota ir pilnībā kritusi, bet ienaidnieku nav palaidusi garām, ja 2. bataljona tranšeju priekšā deg desmiti vācu tanku, bataljona komandierim majoram Rešetņikovam bija pienākums par to ziņot. Bet viņš sazin kādu iemeslu dēļ to nedarīja — acīmredzot nepamanīja degošus vācu tankus. Neko par varonīgo rīcību neziņoja ne 1075. strēlnieku pulka komandieris pulkvedis I. V. Koprovs, ne 316. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors I. V. Panfilovs, ne 16. armijas komandieris ģenerālleitnants K. K. Rokosovskis. Visai interesanti, ka arī vācieši par šo kauju nekā nezināja. Tad nu rodas jautājums: ja jau neviens no frontes komandieriem nav ziņojis par varoņdarbu, kā par to uzzināja Maskavā?
 Pirmā par to ziņoja karalaika centrālā avīze Krasnaja zvezda. Avīzes literārais sekretārs A. J. Krivickis aprakstīja varonīgo kauju kā aculiecinieks. Bet vai viņš maz bija aculiecinieks? Kara prokuratūrā viņam pieklājīgi uzdeva jautājumu: vai 1941. gada 16. novembrī viņš bija Dubosekovas starpstacijas tuvumā? Tika noskaidrots: kaujas apvidū minētais biedrs nav bijis. Ja būtu bijis, no šīs elles dzīvs neiznāktu. Pratināšanā viņš atzina, ka 1941. gada novembrī nav izbraucis no Maskavas. Par varoņdarbu viņš uzzinājis no korespondenta V. Korotejeva, kurš apmeklējis karaspēka daļas. Tiesa, Korotejevs nebija riskējis doties priekšējās līnijas virzienā tālāk par 16. armijas štābu. Tieši tur, štāba sētas pusē, brašais kara korespondents saklausījis baumas par paveikto varoņdarbu un kā žagata knābī atnesis ziņu uz dzimto redakciju.
 Izmeklēšanā noskaidrots, kā radušies skaitļi, ar kuriem Krasnaja zvezda bija raisījusi pasaules izbrīnu. Varoņdarbs veidojās šādi. Avīzes galvenais redaktors D. Ortenbergs pajautāja sacerētājam Korotejevam, cik varonīgajā rotā bijis cilvēku? Šis atbildēja: 30—40. Nolēma: viņu bija 30. Bet nevarēja taču būt, ka visi bija varoņi. Nevarēja. Mums mēdz būt arī negatīvi piemēri. Arī Augstākais Virspavēlnieks biedrs Staļins 1941. gada 18. septembra pavēlē nr. 308 paģēr “ar dzelzs roku savaldīt gļēvuļus un panikas cēlājus”. Tātad bija tā: pirms kaujas divi pacēla gaisā rokas un metās padoties. Mūsējie, skaidra lieta, viņus tūlīt nošāva. Tā sakot, ar dzelzs roku savaldīja. Cik varoņu palika? Pareizi — 28. Tad Ortenbergs padomājis nosprieda, ka divi nodevēji ir par daudz. Tāpēc vienu izsvītroja. Bet varoņi tā arī palika 28. Cik tad bija vācu tanku? Pieņemsim, pa diviem vācu tankiem uz katru varoni... Tātad bija 56 tanki. Vēl padomājis, galvenais redaktors divus atskaitīja. Lai būtu tuvāk patiesībai. Gadu desmitu laikā iznīcināto tanku skaitu samazināja līdz 18. Arī te — tīra matemātika. Vienkārši 54 dalīja ar trīs. Ja mūsu lieliskie cilvēku dvēseļu inženieri turpinātu tikpat drosmīgi dalīt un atņemt, beigu beigās varētu piekļūt patiesībai pavisam tuvu.
 Izmeklēšanā atklājās kas tāds, ko atcerēties ir neērti. Tāpēc kara prokuratūra necēla troksni. Sacerētājus varētu sodīt. Varētu sadot pa kaklu galvenajam redaktoram. Taču panfiloviešu varoņdarbs jau iekļauts enciklopēdijās un ābecēs, jau iegravēts granītā, kaltiem burtiem ierakstīts kara vēsturē kā viena no tās visspilgtākajām epizodēm. Turklāt šajā lietā iesaistīts Padomju Savienības maršals G. K. Žukovs. Sacerētāji pārcentušies? Nekā briesmīga. Visa Padomju Savienības vēsture ir sagudrota. Taču, ja nebūtu Žukova, 28 panfiloviešu varoņdarbs paliktu vienā kategorijā ar stāstiem par kazaka Kozmas Krjučkova ļaundarībām. Par viņu Pirmā pasaules kara laikā klīda pārsteidzoši nostāsti, kas jēgas un gara ziņā tuvi stāstiem par barona Minhauzena varonīgajām izrīcībām. Runāja, ka Kozma Krjučkovs uz viena pīķa spraudis pa septiņiem vāciešiem. 28 panfilovieši varēja palikt tajā pašā brālībā, kur Kozma Krjučkovs. Nekā slikta šādos stāstos nav. Aleksandrs Tvardovskis taču uzrakstīja poēmu par to, kā krievu karavīrs Vasilijs Tjorkins, iznācis no rīta uz lauka, redz — viņam gāžas virsū tūkstoš vācu tanku! Krievu karavīrs, skaidra lieta, neapjūk... Par jautro mēles kulstīšanu frontinieki mīlēja Tvardovski un viņa izdomāto karavīru Vasiliju Tjorkinu, kurš iznāca kā uzvarētājs no jebkuras villošanās. Visi saprata: tas ir safantazēts, jautrs joks. Bet stāstu par 28 panfiloviešiem Žukovs no frontes baumas, no preses pīles pārvērta reālā notikumā. Tā viņš katrā izdevīgā brīdī plātījās: kur es, tur uzvara! Jebkurš vācu uzbrukums apsīkst tur, kur parādos es! Manis komandētie mirst, bet nepadodas! 1941. gada decembrī kāds no padotajiem izlasīja Krasnaja zvezda stāstu par 28 panfiloviešu fantastisko varoņdarbu un ziņoja Žukovam. Žukovs pieprasīja izveidot sarakstu ar bojāgājušajiem, tiem, kuri varēja būt bijuši leģendārajā kaujā, un ieteica viņus apbalvošanai. Visiem, kuri bija sarakstā, pēc nāves tika piešķirti augsti apbalvojumi. Žukovs pirmais šim brīnumainajam notikumam piešķīra oficiālu skanējumu. Pēc tam, kad Augstākā padome publicēja dekrētu, varoņdarbs pārstāja būt žurnālistu pļāpu līmenī, tas kļuva par reālu notikumu. Lai gan ne visi no sarakstā iekļuvušajiem bija gājuši bojā. Varoņu sarakstā, izrādās, bija arī tādi, kuri brīvprātīgi aizgājuši pie hitleriešiem un kalpoja viņiem ar sirdi un dvēseli.
 Stāsts par 28 panfiloviešiem bija tik slikti uzskricelēts, ka nepārtraukti raisīja interesi pētniekos, kuri gribēja zināt patiesību. Ilgi pirms glasnostj un perestroikas V. Kardins Novij mir lappusēs nesaudzīgi analizēja šo absurdo gadījumu. Viņam sekoja B. Sokolovs, V. Ļuļečņiks un citi. Pēc tam publikācijas plūda straumēm, taču šī epizode izkrita no varonīgo veikumu saraksta.