Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Gadās, ka, acis piemieguši, jūs ceļat karoti pie mutes, priekšlaikus izjuzdami baudījumu no treknā, svilinošā viruma malka, vai arī esat savilkuši lūpas taurītē, grasīdamies papūst uz karsto gaļu. Gadās, ka, saposušies svētdienas drēbēs, jūs sēžaties pozēt fotogrāfa kameras priekšā, ka ar asu nazi tīrāt zivis un uzšķēržat tās, ka jūs kazlēnam dīrājat nost ādu vai arī paceļat roku, lai nopērtu bērnu, ka tupat uz brilles vai dzerat svaigas, putojošas asinis, kuras no kautā lopiņa rīkles nupat tikai satecējušas trauciņā, ka jūs mēžat kūti, metaties uz ceļiem baznīcā vai kāpjat virsū savai sievai. Gadās, ka jūs ar dūcīša galu tīrāt zemainās panadzes vai ierīvējat ar kamparu aiz noguruma kokainās kājas. Cik ilgi jūs jau dzīvojat tā, itin kā īsais tagadnes mirklis varētu ilgt bezgalīgi? Ne jūs paskatāties atpakaļ, ne paraugāties pārāk tālu uz priekšu.
 Laika gaitā jūs esat pieraduši nesajust un nepamanīt to zemi, kuru esat minuši gadu gadiem, to gaisu, ko esat elpojuši dienās un naktīs, un tās skaņas, kuras skanējušas jums ausīs tik ilgi, līdz pārvērtušās par kurlu klusumu. Jūs jau nekad vairs neesat apbrīnojuši savas upes, kuras veļ un veļ jums garām ūdeņus — dzidrus un tīrus vasarā un brūnus, kā ar krējumu uzputotu alus zupu, pavasarī un rudenī, savus vanagus, kuri augām dienām met lokus padebešos, savu krauju nogāzes, kuras apaugušas ar lazdām un vilkābeļu krūmiem, kā kuplām uzacīm milža sejā. Šajā sejā jūs esat ieminuši bezgaldaudz šauru rieviņu tādā pašā vienaldzībā, ar kādu vistām noplūcat spalvas, kūpināt desas, aplecināt lopus vai sagriežat maizi rikās. Notikumi, kurus esat pieredzējuši, — dzimšanas un miršanas, prieki un bēdas — nekad jums nav spējuši satricināt dvēseli, jūs esat darījuši visu, lai radušos šķēršļus noārdītu un tos nekad vairs neatsauktu atmiņā. Dumpīgos pārdzīvojumus jūs esat sabāzuši sazin kādās atmiņu šķirbās, tāpat kā mēdzat nogrūst bēniņos novalkātos apavus, drēbes un salūzušās mantas, neuzdrīkstēdamies tās izmest, taču vēlāk šos bēniņus nekad vairs neesat pārkravājuši, lai pārliecinātos, kas ilgajā laikā tur sakrājies, un nezin kādi pārdzīvojumi par tuvu cilvēku zaudējumu vienā mierā sadēd pa vidu ar miglainām atmiņām par sevišķi lieliem pavasara paliem un kādreiz no tēva izkarotajām tiesībām sajozt bikses ar siksnu, par kautiņā izsistu zobu un pirmo laulības pārkāpšanas nakti — nezinot, ne ar ko, ne kad.
 Un tikai pēc Etānas nāves jūs pārsteigti dabūjāt pārliecināties, ka dzīve nav ne parastā taka, kuru visi — jūs un jūsu saime — esat ieminuši no ārdurvīm līdz atejai, ne arī nostieptā stieple, pa kuru aizskrien raibi tērpies balagāna cirka akrobāts, ka tā ir pils, kurā viegli var apmaldīties un pa kuru jūs šaudāties, dzīdamies pakaļ izgaistošajām himerām un ēnām, kas patiesībā ir jūsu domas, vēlmes, ieceres un centieni, jūsu visdārgākie cilvēki un jūsu visneciešamākie ienaidnieki — tieši tāpat kā arī jūs esat vieni no šīm ēnām, kamēr kaut kur tepat aiz sienas, aiz gaiteņa pagrieziena vai vispār citā stāvā staigā tas, kurš karsti ilgojas pēc jūsu mīlestības vai jūsu nāves.