Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

LIETU SISTĒMA

2011. GADA JAUNGADA NAKTĪ, kad apkārtējo māju ļaudis bija sapulcējušies uz augstākās mājas jumta, lai vērotu uguņošanu, Rēzus kaimiņš Žans uzaicināja Rēzu aplūkot savu ražotni.
 — Neesmu pārliecināts... — Rēzus samulsa.
 — Ja nopietni, gribu uzaicināt tevi strādāt pie manis, — Žans sacīja.
 — Tev jāiet! — Rēzus vīrs iesaistījās sarunā. — Beidzot nodarbosies ar kaut ko jēdzīgu, — vīrs iečukstēja Rēzum ausī.
 Mitrā janvāra rītā Rēzus iesēdās kaimiņa vadītajā Toyota RAV4 un auto uzņēma gaitu uz piepilsētu. Pēc kilometriem divdesmit viņi iebrauca zaļa metāla žoga ieskautā teritorijā un pieturēja pie oranžas trīsstāvu ēkas. Alumīnija krāsas plāksne pie caurlaides vēstīja, ka šeit atrodas Tehnograd.
 — Kādēļ tāds nosaukums? — Rēzus noprasīja.
 — Šeit kādreiz atradās armijas objekts. Neviens nezina, ko viņi taisīja, bet tam bija dots koda vārds — tehņičeskije gradusņiki.
 — Aha!
 — Sāksim ar noliktavu, kurā ir gatavā produkcija, — Žans ieveda viņu plašā cehā ar augstiem griestiem un garām palešu rindām, starp kurām pārvietojās mazi, veikli iekrāvēji. Kaimiņš norādīja uz dažāda izmēra kartona kastītēm ar ciparu un burtu kombinācijām sānos.
 — Kuru atvērt?
 — Mmm... — Rēzus gribēja teikt, ka vienalga, bet tas aizvainotu Žanu, tādēļ viņš norādīja uz lielāko kasti. Tā bija pilna ar baltām lapelēm, uz kurām iespiesti svītrkodi, kas atbilda kombinācijai uz kastes vāka.
 — Aha, — Rēzus atzinīgi pamāja.
 — Iesim tālāk, — Žans vedināja.
 Viņi izstaigāja visus trīs stāvus, un Rēzus ieraudzīja, kā automātikas cehā pēc matricas iespiež svītrkodus, kā modeļu darbnīcā veido matricu paraugus un kā iniciēšanas laboratorijā programmē jaunus kodus.
 Par tādu darba vietu varēja vien sapņot — tīrs, kluss, katra lieta un cilvēks zināja savu vietu, plašas, gaumīgas atpūtas telpas un darbinieku ēdnīca, iekšējā pagalmā neliels pirts komplekss ar baseinu un burbuļvannu, pavisam mazītiņa trenažieru zāle un pat ziemas dārzs.
 — Vai svītrkodi ir pieprasīta prece? — Rēzus jautāja.
 Žans savieba seju.
 — Tie nav nekādi svītrkodi.
 — Piedod, ka nesaprotu! Man nav tik... — Rēzus meklēja vārdus un nodomāja, ka viņam nav izredžu dabūt darbu šajā mierpilnajā vietā. Iezvanījās Žana mobilais un viņš atvadījās:
 — Man jāiet! Personāla daļa parādīs tev darba vietu.
 Rēzu apsēdināja atsevišķā kabinetā ar skatu uz ziemas dārzu.
 — Šo skatu nenopelna kurš katrs. Novērtējiet!
 Personāla daļa bija večuks ap gadiem septiņdesmit, krāsotiem kastaņbrūniem matiem.
 — Es gribētu zināt... — Rēzus iesāka, bet personāla daļa viņu pārtrauca:
 — Nevajag zināt. Še ir jūsu pienākumu saraksts. — Viņš nolika Rēzus priekšā lapu ar vienu teikumu un purpinādams aizgāja.
 Teikums vēstīja: nedari otram to, ko negribi, lai tev dara.
 — Kā pirmā darba diena? — vīrs vakarā jautāja.
 — Vai nepiekusi? — Sieva noskūpstīja Rēzu uz pakauša.
 Rēzus bija lakonisks:
 — Piekusu. Grūti.
 Pirms vakara ziņām, dārgākajā TV raidlaikā, Rēzus ieraudzīja ekrānā Tehnograd logo. Samtaina sievietes balss aicināja iegādāties jaunākās paaudzes lietu sistēmas.