ES NEKO NEATCEROS
Visbiežāk prozā galvenie vēstītāji un darbojošās personas ir dzīvi — tie mēdz būt vai nu cilvēki, vai dzīvnieki, vai kādas nebūt izdomātas būtnes. Taču rakstnieka Paula Bankovska grāmatā — septiņu garāku stāstu un vēl vairāku īsstāstu krājumā — vēstītāja loma tikusi lietām “bez sirds un dvēseles”. Savu mūžu nokalpojis dvielis, jau sen aizsaulē nonākusi šaursliežu dzelzceļa lokomotīve, kabatas nazis, vīna kaste — tie visi ir priekšmeti, kas vēlas dalīties ar savu pieredzi, vērojumiem un pārdzīvojumiem. Saikni starp garajiem stāstiem veido īsi, kodolīgi dialogi, iezīmējot absurdas situācijas, kādas rodas, kad pieaugušie mēģina iepazīstināt savus bērnus ar “lietu dabu”. Stāstus papildina autora akvareļi, kas ilustrē aprakstītās ainas un situācijas vai, iespējams, ļauj ielūkoties stāstu notikumu tuvumā esošajās vietās. Grāmata tapusi izdevniecības Dienas Grāmata latviešu literatūras projekta Prāta piedzīvojums ietvaros ar AS Latvijas Gāze atbalstu Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska Par bērniem vispār Reiz dzīvoja steidzīgs puisītis, kas neklausīja mammu, skrēja pāri ielai pie sarkanās gaismas, un trolejbuss viņu sabrauca plakanu un beigtu. Bija arī tāda ziņkārīga meitenīte, kas neklausīja vecmāmiņu, izliecās pa logu, nokrita no piektā stāva, un bija pagalam. Vēl bija gudrs puisītis, kas spēlējās ar sērkociņiem un sadega pavisam melns. Un meitenīte, kas iegāja mežā un pazuda. Un ēdelīgs puisītis, kuru nospieda ledusskapis. Un slinka meitenīte, kas sēdēja caurvējā, dabūja plaušu karsoni un nomira. Bija daudz visādu sliktu un nepaklausīgu bērnu, bet kad viņi visi nomira, pasaulē palika tikai labi un paklausīgi pieaugušie. 
Līdzīgās grāmatas:
|
Žanri
Meklēt grāmatu
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv
Visas tiesības aizsargātas ©2009
