Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

8. nodaļa

Melnās blakts klubs meklē Izabellas galvu

“Ha! Tas bija vieglāk par vieglu!” Izabella vēl arvien runāja par to pašu, nākamās dienas rītā kopā ar zēniem un Rasu kāpdama lejup uz virtuvi brokastīs. “Lido tik! Būtu es to zinājusi, jau sen būtu pamēģinājusi!”
 “Rimsties!” Rasa nosodoši sacīja, un pēc balss toņa vien varēja noprast, ka tāda piespiedu lidināšanās uz slotas viņai šķiet ļoti apkaunojoša.
 “Nuja, mūsdienās ir labāki un ērtāki transportlīdzekļi, ar ko pārvietoties,” Roberts sliecās piekrist Rasai.
 “Ne jau par to es runāju!” Rasa teica un vēra vaļā virtuves durvis.
 Virtuvē viņus sagaidīja auksts pavards un pliks galds. “Vai tad šorīt brokastu nebūs?” Roberts vīlies novilka, un Jancis pēkšņi sajuta, cik ļoti viņam gribas ēst.
 “Laikam Irbe šodien aizkavējusies tirgū,” Rasa domīgi novilka, bet Izabella jau traucās cilāt katlu vākus, bet tikmēr kāds klaudzinājās gar ārdurvīm.
 Kad Irbe ar groziem un nešļavām ienāca virtuvē, viņā raudzījās četri nosodoši acu pāri. Visi četri sēdēja pie galda, karotēm rokās, un tagad, sizdami tās pret galdu, skandēja: “Irbe, brokastis! Irbe, brokastis!” — “Vī, dieniņ, ne kauna, ne goda! Nevar i ne piecas minūtītes paciesties!” — “Kaunu un godu mēs jau vakar pusdienās apēdām. Šodien cel galdā kādu putru!” Roberts zobojās. “Vī, dieniņ, cik nepacietīgi! Nevar i ne mirkli pagaidīt! Es tikai nieka piecas minūtītes uz ielas stūra ar kaimiņieni pāris vārdus pārmiju.”
 “Kā tad, pāris vārdus!” Roberts novilka. “Zinām mēs tavus pāris vārdus!” Izabella piebalsoja brālim. “Triecāt stundu, pusotru!”
 “Nu, varbūt arī gadījās kādu strēķīti parunāt,” Irbe miermīlīgi piekrita, likdama katlu uz plīts. “Tak jau nebijām labu brīdi tikušās, kaut arī tepat, nāburgos, dzīvojam.” — “Skaidrs, kaimiņu būšana!” Roberts uzturēja sarunu. “Un kādas ziņas tad viņa tev pienesa?”
 Arī Rasa gribēja zināt, vai stunda, ko Irbe ir pavadījusi uz ielas stūra, bijusi tā vērta. “Vī, dieniņ, pilsēta vai mudž no karstām ziņām,” Irbe teica un palaida vaļā karsto katla vāku. “Vī, dieniņ!” Viņa grūda apdedzināto pirkstu mutē.
 “Iesmērē ar ziepēm! Uzlej eļļu! Paturi zem auksta ūdens! Apčurā!” Pamācības bira kā no pārpilnības raga. “Jūs ko, nopietni domājat, ka tas var līdzēt pie apdeguma?” Jancis sprauslāja. Izabella parāva uz augšu vienu plecu, viņa nebija droša un apgalvot nevarēja. “Tā visi runā,” viņa teica, uzsvērdama vārdiņu “visi”, lai piešķirtu savam teiktajam lielāku svaru.
 “Tīrā māņticība!” Rasa vīzdegunīgi izmeta, uzlūkodama mazo māsu. “Vienīgais pareizais variants,” viņa pamācoši pievērsās Jānim, “ir atvēsināt apdedzināto vietu, tātad paturēt zem auksta ūdens strūklas.”
 “Būs labi diezgan arī, ja nosmērē ar siekalām,” Irbe krekstēja, izvilkdama pirkstu no mutes un, jau aizmirsusi par apdedzinājumu, sāka krāmēties gar putraimu podiem.
 “Kādu putru tad šodien gribēsiet? Auzu pārslu vai...”
 “Irbe!” Rasa, kuru sīkais starpgadījums nespēja novirzīt no uzņemtā ceļa, turpināja mājkalpotājas iztaujāšanu. “Ko īsti tu uzzināji?”
 “Ak, es jau teicu! Pilsēta vai mudž no karstām ziņām.” Irbe iebēra pirmo patrāpījušos putraimu kuli katlā.
 “Ko? Prosa?” Roberts trūkās augšā no galda. “Nē, rīsi, nomierinies!” Izabella apsēdināja brāli. Irbe uzmeta zaglīgu skatu Rasai — varbūt būs aizmirsusi savu jautājumu un liksies mierā ar tincināšanu. Taču nē. Rasa vērās mājkalpotājā ar ciešu skatienu. Irbe smagi nopūtās un apsēdās galda galā.
 “Visi spieto ap ziņojumu dēli. Pārspriež atlīdzības lielumu, kas izsludināts par melnās maģijas grāmatu atrašanu. Sačukstas savā starpā, cik katrs tālu ticis ar meklējumiem. Dažs vieglprātīgāks spriež, ko darīs, kad iegūs balvu. Cits atkal domā, kā grāmatas pievākt pie nagiem.” Irbe sašutusi noplivināja pa gaisu savu lupatu. Tad pamanīja kādu pleķi galda virsmā un sāka cītīgi berzt. Izskatījās, traips bija riktīgi ieēdies, jo nenāca nost. Irbe uzspļāva un atkal paberzēja. Jānis nepatikā noskurinājās, taču pārējie Rozā kvarca brālības ordeņa biedri tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsa. Nu jau viņi visi ļoti cieši raudzījās Irbē. Laikam manīja, ka tā grib ko slēpt.
 “Un ko kaimiņiene teica?”
 Jancim atkal bija jādomā par to, ka no Rasas iznāktu labs pratinātājs.
 “Ko teica, ko teica? Ko tad šī man daudz var pateikt?! Tak jau mala tik savu! Kas no viņas ir iznākusi par lielu sievu, bet no manis nekā.” Irbe tik berza un berza pleķi uz galda un nemaz necēla acis uz augšu. “Viņa tak, redz, esot kluba biedre, piederot pie pilsētiņas smalkā gala! Bet es tik, kā ar putekļu lupatu staigājusi, tā staigājot!” — “Zinām gan, pie kāda gala viņa pieder!” Rasas acis meta dusmu dzirkstis. “Ko viņa tev teica?” — “Teica, teica. Ko tad šī var man teikt?!” Irbe vēlreiz smagi nopūtās. Pameta zaglīgus skatus pa labi, pa kreisi, bet, sapratusi, ka tāpat nebūs, kur sprukt no Rasas ciešā acu skata, plāja vaļā visu kā bija.
 “Teica, vakar jaunu biedreni klubā uzņēmušas. Bet, rau, šī ņēmusi un pazudusi, kā akā iekritusi. Un tā jau būtu tikai pusbēda, jo nav jau nekāda lielā vērtība, bet, lūk, galva, viņai pazudusi bijusi, un tā galva viņām atkal visām dikti vajadzīga, jo tā galva zinot, kur melnās maģijas grāmatas esot. Tā galva viņas uz turieni aizvedīšot, tāpēc tagad visas Melnās blakts kluba biedres meklējot kādu noklīdušu galvu. Un, ja es nejauši, savos apteksnes un mājkalpotājas darbos ejot, kādu blakti satiekot, lai uzreiz steigšus to viņai nonesot. Par atlīdzību viņa man apsolīja savu pērno izejamo kleitu un vēl duci priekšautu piedevām.”
 “Devīga gan tev tā paziņa!” Roberts dusmīgi lūrēja caur pieri. “Un ko tu viņai atbildēji?”
 Izabellas pārgalvība bija kaut kur nozudusi. Meitene sēdēja tīri bažīga. Jānis tramīgi palūrēja pār plecu, it kā aiz muguras jau varētu stāvēt kāda Melnās blakts kluba biedre.
 “Es klusēju kā ūdeni mutē ieņēmusi!” Irbe zvērēja, piespiedusi tīrāmo lupatu pie krūtīm.
 “Pusotru stundu?” Rasa neticīgi novilka. “Vī, dieniņ, vai tad domājat, ka man gudrības nemaz nav? Ka es nu nemācēšu māņu sarunas vest? Nomānīju uz citu pusi kā likts!” Un, kā savus vārdus stingrākus un teicamo nozīmīgāku padarīt gribēdama, uzšāva ar lupatu kādai garām lidojošai mušai, bet trāpīja tik pa krēsla atzveltni. Visi pie galda sēdošie palēcās. “Tu labi zini, ka neizpaudi? Ne ar pušplēstu vārdu neko lieku nepateici?” Rasa pamāja uz Izabellas pusi.
 “Debesu rasa!” Mājkalpotāja jau atkal salika rokas uz krūtīm un pacēla acis uz augšu. “Par ko jūs mani turat? Par nodevēju vai?” Bet jau nākamajā mirklī viņa, paliekusies uz priekšu, nevarēdama apvaldīt ziņkāri, jautāja Izabellai: “Vai tu patiesi zini, kur ir tās melnās maģijas grāmatas?”
 Meitene palocīja galvu par piekrišanas zīmi.
 “Mīļo pasaulīt!” Irbei aiz sajūsmas aizrāvās elpa. “Tad jau mēs varam dabūt atlīdzību! Viss Babes nams! Apdomā, ko tik par to nevarētu nopirkt!”
 Mājkalpotāja iegrima sapņos. Draugi izbrīnījušies saskatījās. No šādas puses viņi šo jautājumu vēl nebija aplūkojuši. Irbe sapņoja, un drīz viņa virtuvē tāda nebija vienīgā. Jānim gar acīm griezās jauns ritenis, planšetdators. Droši vien kaut ko gribēja arī Roberts. Par meiteņu sapņiem gan Jānim nebija ne jausmas. Taču vēl kādam vispār nebija nekādas daļas gar sapņiem. Tā bija brokastu putra, kura kāpa pāri katla malai un plūda uz spodrās plīts virsmas, piepildīdama istabu ar sviluma smārdu.
 Tūliņ arī vērās durvis un tajās nostājās pati Babes lielmāte. “Kaut kas traks! Pieci cilvēki istabā un pamanās putru piededzināt!” Viņa kā liels, milzīgs pārmetums stāvēja virtuves durvīs. Visi pie galda sēdošie sajutās traki nokaunējušies un vainīgi. Irbe ķēra un grāba, kas glābjams. Izabella metās viņai palīgā, bet Rasa izmanīgi virzīja sarunu uz citu pusi. Viņa pievērsa Babes kundzes uzmanību Izas galvai.
 “Melnās blakts klubs ir meties Izas galvas medībās.”
 “Jā, jā!” zēni piebalsoja.
 Drīz vien arī Babe uzzināja pilsētas jaunumus. “Te nav ko kavēties! Tas meitēns jānogādā drošībā uz Virszemi! Brokastis paēdīsiet tur!” viņa steidzināja bērnus.