Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

1944. gada 6. jūnijs ir pagrieziena punkts Selindžera dzīvē. Ir grūti pārvērtēt iespaidu, kādu D-diena un turpmākie vienpadsmit karadarbības mēneši uz viņu atstās. Karš, tā smagums, izmisums un tā sniegtās mācībstundas sevi iededzinās visās Selindžera personības šķautnēs un gūs atbalsi viņa prozā. Selindžers vārdos bieži pieminēja izsēšanos Normandijā, bet neizteicās par tās detaļām, «tā, it kā es visa tā zemtekstu būtu sapratusi bez vārdiem», vēlāk atcerēsies viņa meita. Šī klusēšana gadu desmitiem ir bijusi šķērslis pētnieku darbā. Selindžera nevēlēšanās atstāstīt šos notikumus līdz ar pretizlūkošanas uzdevumu slepenību karā, kas jebkurā brīdī varēja pārsviest viņu uz kādu svešu vietu, viņa biogrāfos ir radījusi slieksmi raudzīties uz viņa kara gadiem ar klīnisku izvairību, minot vien bezpersoniskus skaitļus un vietu nosaukumus, pirms steigties pāriet pie rūpīgāk dokumentētiem šī autora dzīves posmiem. Tomēr arī bez Selindžera paša kā pirmavota ir bijis iespējams izmantot to liecības, kas bijuši viņam apkārt un piedzīvojuši to pašu, ko viņš, nevis ērtības dēļ nonivelēt to nozīmi.
 1944. gada maija beigās Sabiedroto valstis bija sakoncentrējušas triecienam cilvēces vēsturē vēl nepieredzētu invāzijas kopspēku. Tas bija iedalīts trīs grupās, katrai no tām piešķirot vēstuli ar paredzēto izsēšanās punktu. Selindžera 4.kājnieku divīzija tika nosaukta par komandspēku J — jeb Jutas grupu — un dalīta trīs kājnieku pulkos — 8., 12. un 22., kam D-dienā pieslēdzās 359. un 70. tanku bataljons. Šīs vienības iekļāva divpadsmit konvojos Lamanša šķērsošanai un norīkoja krasta forsēšanai uzplūdu veidā.
 Selindžera dienas pagāja uz transportkuģa klāja, kurš visdrīzāk ir bijis pietauvots Briksemā, Devonā, gaidot pavēli doties uz Normandiju. Ik diena atnesa jaunas baumas par tuvojošos operāciju vien tālab, lai tās izrādītos nepatiesas, kad tās startam izdevīgās situācijās atkal netika izmantotas. Esot spiestam tik vien kā gaidīt, ko nākotne nesīs, ieslodzījums uz vietas bija mokošs. Beidzot 5. jūnija vakarā vīriem maltītē tika pasniegts steiks, ko varēja uztvert par zīmi, ka pavēlniecība vēlas uzturēt to fizisko spēku, un Selindžera kuģis izslīdēja no ostas un pagriezās uz Francijas krastu. Bez bailēm no tā, kas sagaida Lamanša otrā krastā, kareivjiem bija dzīvā atmiņā arī operācija Tīģeris un gaidāmais uzbrukums iedvesa šausmas jau no kuģu attauvošanās brīža. Divpadsmit jūdzes no Normandijas krasta transportkuģu dzenskrūves apklusa, un karaspēks uz to klāja, kas jau varēja saklausīt attālu artilērijas šāviņu dunu, satraukti gaidīja saullēktu un pavēli doties kaujā.
 Šai pavēlei pienākot, Selindžers līdz ar vēl trīsdesmit kareivjiem iekāpa izsēšanās transportierī. Mežonīgu viļņu mētāti, viņi bija ieslēgti tā šaurības krātiņā. Viņus ielencošie milzu karakuģi laida darbā ieročus, kas iededza liesmās rīta debesis un ar graujošiem sprādzieniem aprija gaisā esošo skābekli. Vīriem to gausi rāpojošajā transportierī bija redzams, kā artilērijas šāviņi ietriecas krasta smiltīs un uzsviež pret debesīm gruvešu strūklakas. Kājnieku transportieri nometa ātrumu, un, signalizējot uzbrukuma sākumu, tika izveidots dūmu aizsegs. Daži no kājniekiem čukstēja lūgšanas. Bija arī tādi, kas raudāja. Bet vairums bija klusi. Pēkšņi viņu bruņumašīnas izsēšanās platforma ar troksni izgruva līča ūdenī, un viņi jau brida tajā, lai sāktu ceļu uz krastu.
 Selindžeram 4. pretizlūkošanas korpusa atsevišķās daļas sastāvā bija jāizsēžas Jutas liedagā pirmajā forsēšanās vilnī pusseptiņos no rīta, bet kāds no aculieciniekiem ir ziņojis, ka viņš izkāpis krastā otrajā desanta metienā ap desmit minūtēm vēlāk. Brīdis bija izvēlēts veiksmīgi. Lamanša straumes bija pārcēlušas karaspēka izsēšanās vietu 2000 jardu uz dienvidiem no tās, kas bija noteikta plānā, tā ļaujot Selindžeram izvairīties no visblīvāk koncentrētajiem vācu aizsardzības spēkiem. Šajā krasta strēles daļā bija arī vismazāk mīnu, un atrastās inženieri strauji neitralizēja. Stundu pēc izsēšanās Normandijas piekrastē Selindžers pa vāciešu vāji apsargātu uzbērumu jau virzījās zemes iekšienē, turoties uz rietumiem, kur viņa vienību gaidīja pievienošanās 12. kājnieku pulkam.
 Divpadsmitajam pulkam bija paveicies mazāk. Kaut izsēdies krastā piecas stundas vēlāk, tas bija sadūries ar šķēršļiem, kādi nesagaidīja Selindžeru. Uzreiz aiz pludmales joslas divu jūdžu platumā vācieši bija stratēģiski pārpurvojuši zemi un koncentrējuši uguni uz vienīgo atvērto ceļa uzbērumu. 12. pulks bija spiests atteikties no tā izmantošanas un, pastāvīgas ienaidnieka uguns apdraudēts, līdz viduklim brist cauri purva rāvai. Šai purvā daudzviet zeme pēkšņi ieduga zem kareivju kājām, un tos aprija rāva. Appludinātā purva šķērsošana 12. pulkam bija prasījusi trīs stundas, un tā kaujiniekus atmiņas par tur pieredzēto turpināja vajāt līdz mūža pēdējai dienai. Līdz vakaram vienība bija pavirzījusies jau turpat piecas jūdzes dziļāk okupētajā teritorijā, kad tika apturēta Bozeviloplēnā. Tur tā sastapās ar šodien jau drūmu slavu ieguvušo normāņu krūmāju — vietējās ainavas iezīmi, kas nebija ņemta vērā kaujinieku apmācībā. Šis franču bocage bija neuzveicams un noslēpa vienības skatam ciematā izvietotos vāciešus. Nesākdami cīņu ar neredzamu ienaidnieku, vīri nolēma ierakties krūmāja tuvumā. Tam tika atdota gara, miegam nolaupīta nakts, kurai ilgstot, tie neuzdrīkstējās šaut un baidījās smēķēt vai sarunāties. 12. pulka kaujiniekiem «visgarākā diena» aizvien vēl nebija beigusies. Taču — pavērusi tiem dzīvu elli, kas nākamos vienpadsmit mēnešus Selindžeram būs jāapdzīvo kā kareivim. Viņam (to viņš acīmredzot būs sapratis jau šai pirmajā naktī) kaut kur bija jārod spēks, lai no tās izietu dzīvs un nepazaudējis dvēseli.
 Pēc tam vēl ilgus gadu desmitus Dž. D. Selindžers par vienu no savām dārgākajām relikvijām sauks nelielu kapsulu, lādīti dažu viņam visnozīmīgāko priekšmetu — piecu kaujas zvaigžņu un Prezidenta Kaujas uzslavas raksta — glabāšanai. Arī kā izlūkošanas aģents, nonācis karalaukā, viņš bija spiests uzņemties kaujinieku vadību, atbildēt par to eskadriļu un vadu drošību un darbību. No viņa pavēlēm bija atkarīgas viņa kauju biedru dzīvības, un viņš uzņēmās šo atbildību ar dzelžainu pienākuma izjūtu.
 Pretēji daudziem kareivjiem, kas bija nepacietīgi alkuši mesties desanta operācijā, Selindžeram trūka jebkādu ilūziju par karu. Tādos stāstos kā Vārīgais seržants un Pēdējā brīvsoļa pēdējā diena viņš jau bija paudis netīksmi pret viltus ideālismu attieksmē pret kaušanos karā un centies parādīt, ka tas ir kas asiņains un zemisks. Bet nekāda apjauta par kara kroplumu — ne loģiski, ne caur karu izgājušiem cilvēkiem iepazītā — viņu līdz galam nevarēja sagatavot tam, kas vēl bija priekšā.
 Septītā jūnija rītausmā 12. kājnieku pulka vīriem kļuva skaidrs, ka vācieši ir savilkuši spēkus kādā ģeogrāfiskā punktā netālu uz rietumiem no Bozeviloplēnas. Krūmāju noaugusi vai kaila, šīs vidiene bloķēja Sabiedroto desanta ceļu un pret to bija attiecīgi jāvēršas. Pulksten 6.00 no rīta tika uzsākta ofensīva pret vācu spēkiem, kas, uzbrukuma šokēti, pēc brīža atstāja ieņemto pozīciju. Tad pulks vērsās uz ziemeļiem, vajādams bēgošos vāciešus.
 Selindžeram bija pavēle divīzijas sastāvā izlauzt ceļu uz ziemeļiem un ieņemt ostas pilsētu Šerbūru. Bez kontroles pār ostu karaspēks nevarēja tikt virzīts kaujā ar Sabiedroto invāzijai vajadzīgo pilno intensitāti. Neieņemot Šerbūru, visai operācijai draudēja izgāšanās. Taču 12. pulkam veicamo primāro uzdevumu izpildīšanai nepieciešamais laiks izrādījās daudz ilgāks nekā cerēts. Pēc piecu jūdžu izrāviena D-dienā tas turpināja strauji virzīties uz priekšu, nenojaušot, ka jau drīz savu iekarojumu distances mēros ne vairs jūdzēs, bet jardos.
 Visi trīs (4., 8. un 22.) 4. kājnieku divīzijas pulki bija aizdzinuši ienaidnieku līdz joslai, kas apmēram 8000 jardu platumā šķērsoja Kotantēna pussalu. Šajā joslā vācieši bija izretinājuši kaujas ieroču bateriju rindu. 12. pulks pēkšņi izrādījās ļoti grūtā pozīcijā starp ienaidnieka fortifikāciju Emondevilas ciemā un Azevilas cietoksnī koncentrētajiem ieročiem. Iespiests šajās spīlēs bez manevra iespējām, pulks piedzīvoja savas pirmās kaujas ugunskristības.
 Nepārtrauktā Emondevilas mīnmetēju un Azevilas smagās artilērijas apšaudē 12. pulks kāvās divas dienas un naktis. Apzinādamies savas pozīcijas nopietnību, divīzijas komandieri aicināja apkārtējos pulkus pārsviest visus spēkus uz Azevilas cietoksni un tā atbrīvot 12. pulka flangu, ļaujot tam koncentrēties uz Emondevilu, kur viņu pulks cieta no ienaidnieka divkārša skaitliskā pārākuma un smagas artilērijas vienlaidu uguns. Tā kaujinieki bija devušies uzbrukumā vācu ierindai, par briesmīgu zaudējumu cenu iegūstot vien dažas pēdas zemes. Steigā aizvilkuši no lauka kritušos un ievainotos, vīri atkal forsēja vācu pozīcijas, ar jauniem cilvēku upuriem maksājot par nieka ielāpu iekarotas telpas. Ik pa brīdim šajā dienā 12. pulks svieda savus spēkus cīņā pret ienaidnieku, līdz vācieši klusi atkāpās un Emondevila izrādījās ieņemta. Kad uzbrukums beidzot bija galā, pilnībā atklājās tā sakurtā asinspirts. 12. pulks bija zaudējis 300 vīru. Viņi bija ziedojuši vienu no katriem desmit vienības ierindniekiem, lai ieņemtu ciemu, kura iedzīvotāju kopskaits nesasniedza simtu. Selindžera atrašanās vieta šīs kaujas laikā nav noteikti zināma, taču tās atstātā pieredze izrādījās ielodēta to vīru psihēs, kuriem viņš dienēja līdzās.
 Vēl līdz 11. jūnijam viņa pulks nebija sasniedzis savu sākotnējo D-dienai nosprausto mērķi uz ziemeļaustrumiem no Montebūras. Emondevilas panākumu uzmundrināts, 12. pulks lauzās dziļāk Normandijā pārsteidzošā ātrumā. Kā izrādījās, tas virzījās pat pārāk strauji. Tas jau bija jūdzi priekšā pārējai divīzijai un — tādējādi riskēja tikt atšķelts no pārējā armijas spēku grupējuma. Tuvojoties Montebūrai, tam tika pavēlēts atkāpties, līdz to sasniedz 8. pulks. Šī manevra laikā pārgrupētie vācu spēki, kas bija atstājuši savas bruņojuma baterijas, nomainīja ar papildspēkiem savu pulku pilsētas tuvumā, ieņemot tieši to apgabalu, ko 12. pulks tikko bija atbrīvojis. Pēc tam ir ticis aplēsts, ka Montebūra atradās ne vairāk kā 200 vācu kareivju rokās, kas ir vien sīka daļa no spēka, kurš tai uzbruka. Pārākums pozīcijas ziņā ļāva tiem aizkavēt gan 8., gan 12. pulku pilsētas pievārtē vairāk nekā nedēļu. 12. pulka kareivjiem atrodoties pozīcijas priekšlīnijā, 19. jūnija naktī divīzija beidzot atguva pilsētu cīņā par to, lai atgūtu apkaimi, ko bija ieņēmusi un cerējusi noturēt astoņas dienas iepriekš.
 Divpadsmitajā jūnijā seržants Selindžers uzšņāpa Vitam Bernetam pastkarti ar trim teikumiem, kuras uzbūve vien jau radīja nojausmu par traumu, ko viņš pārdzīvoja. Apliecinājis redaktoram, ka ir ierindā, Selindžers piebilda, ka radušajos apstākļos viņš ir «pārāk aizņemts, lai šobrīd turpinātu darbu pie grāmatas». Šī zīmīte ir grūti lasāma tās autora komplicētā rokraksta dēļ. Rakstīta vien nepilnu nedēļu pēc D-dienas, tā varētu liecināt par gūtās pieredzes vēl aizvien satriekta autora steigu.
 Vācieši šajā brīdī atkāpās no Šerbūras — savas pēdējās aizsarglīnijas. Aiz to mugurām vīdēja jūra. Labi nostiprināta un ieslēgta spēcīgu aizsardzības līniju lokā, Šerbūra pārvērtās ievērības cienīgā cietoksnī. Montebūras ieņemšana pavēra ceļu uz Šerbūru Sabiedrotajiem, kas tagad sāka savilkt ap to savilkt savus spēkus. Tiem bija nepieciešamas piecas dienas, lai pa koridoru iespiestos nocietinātajā ostā. Lai arī Šerbūra apšaudēs bija teju vai izslaucīta tukša, daudzas tai raidītās prasības padoties tika ignorētas. Neredzēdami vairs, kur atkāpties, vācieši bija spiesti turpināt cīņu. Izraisījās kauja pilsētas pozīcijās, ieņemot ielu pēc ielas un namu pēc nama, kurā Selindžers iemācījās bīties no ienaidnieka snaiperu labi slēptajām acīm. Tikai 25. jūnijā viņam un viņa pulkam izdevās — netraucētiem — ieņemt šīs pārpaliekas no pilsētas. Tajā valdīja milzīgu apmēru sagrāve, taču ostas pozīcija armijai tika nodrošināta un līdz ar to arī Sabiedroto spēku iebrukums okupētajā Eiropā.
 Cīņa par Šerbūru bija ilustrācija 12. pulka aizvien pieņemtajai iniciatīvai. Visā Normandijas kampaņas posmā Selindžera vīri bija karadarbības avangardā. Emondevilā bija jāpiesauc papildspēki tā atbalstam. Pēc papluinīšanas Emondevilā šie vīri vajāja bēgošos vāciešus līdz Žoganvilas ciemam, kur sastapās ar nežēlīgu pretsparu. Montebūrā tie nepacietībā atrāvās tālu no pārējās divīzijas, bīstami pietuvojoties pašai nostiprinātajai pilsētai. Pēc pavēles atkāpties un ieņemt aizsardzības pozīciju viņi pastāvēja uz savu vēlmi atgūt pozīciju, ko tiem bija izdevies sasniegt dienu iepriekš. 1944. gada jūnijā veikto 12. pulka operāciju vērtējums, šķiet, līdzīgās daļās būs kolektīvu emociju un taktikas izzināšana. Tie paši kareivji, kas bija negribīgi ierakušies Bozeviloplēnas krūmāju tuvumā 6. jūnija naktī, bija ieraugāmi nikni sviežamies pret ienaidnieku jau devītajā — pēc Emondevilas asinspirts. Līdzīgas kaujas uz 12. pulku iedarbojās galvanizējoši, un Selindžers šajā ziņā nebija izņēmums. Emondevilas slaktiņš kļuva par viņu ugunskristībām. Tas bija kalpojis, lai piešķirtu viņiem mērķi un sakausētu kā brālību. Selindžers nekāvās par Francijas atbrīvošanu vai demokrātijas nosargāšanu. Tāpat kā pulka biedri viņš cīnījās vistīrākās pleca izjūtas vārdā — ne par armiju, bet par to, kurš atrodas līdzās.
 Tādās kampaņās kā Šerbūras aplenkums Selindžera pretizlūkošanas uzdevumi tika kāpināti līdz maksimumam. Viņa darbs bija iztaujāt gan vietējos iedzīvotājus, gan sagūstīto pretinieku, lai iegūtu informāciju, kas varētu būt noderīga divīzijas štābā. Kad kauja par Šerbūru ieilga un vāciešiem kļuva acīm redzama to gaidāmā sakāve, tie lielām grupām sāka padoties gūstā. 24. jūnijā 12. pulks vien reģistrēja 700 vācu karagūstekņus, kam nākamajā dienā sekoja vēl 800. Selindžeram bija jānolemj, kurus no tiem nopratināt un kā interpretēt iegūto informāciju. Tas bija milzu mēroga uzdevums, kurš turklāt jāpaveic, cenšoties nezaudēt dzīvību pašam.
 Pirmajā jūlijā pulks no Šerbūras dienvidiem tika pārsviests uz Jutas piekrastei un Bozeviloplēnai ģeogrāfiski tuvo Gurbsvilu. Tur pārgurušajiem vīriem beidzot tika atvēlētas trīs atpūtas dienas. Selindžeram tā bija gan pirmā atelpa kaujā divdesmit sešu dienu laikā, gan pirmā iespēja kārtīgi nomazgāties un nomainīt apģērbu. Divīzija šo laiku veltīja situācijas izvērtēšanai: no 3080 Selindžera pulka kaujiniekiem, kas bija izcēlušies krastā 6.jūnijā, dzīvi bija vairs tikai 1130. Šo skaitļu paustā zaudējuma svars vēl pieaug, aptverot, ka tie bija vienoti visiem šajā konfliktā iesaistītajiem formējumiem. Upuru skaits Selindžera vienībā izrādījās visaugstākais visu Otrajā pasaules karā Eiropā karojušo amerikāņu korpusu kopskaitā.