Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

2. Es esmu Kara

Pēc divpadsmit prombūtnes gadiem es ierados Stambulā, kurā biju dzimis un audzis, un tagad, staigājot pa pilsētu, jūtos, it kā būtu sapnī. Par mirušajiem stāsta, ka zeme viņus, lūk, saucot, — mani, kā nojaušu, uz Stambulu izsauca nāve. Sākumā nodomāju, ka lieta grozās tikai ap nāvi, taču izrādās, ka satikos ar mīlestību. Taisnības labad jāatzīst, ka tajā mirklī, kad iegāju pilsētā, mīla bija tikpat tālu un vēl neaizsniedzamāka kā laikā, kad te dzīvoju. Stambulā pirms divpadsmit gadiem es iemīlējos savas mātes radinieces meitā, pavisam vēl skuķēnā.
 Četrus gadus pēc tam, kad biju atstājis Stambulu, braukājot pa Persijas bezgalīgajām stepēm, sniega klātajiem kalniem un skumjas uzdzenošajām pilsētām, kur izvadāju vēstules un vācu nodokļus, pēkšņi attapos, ka pamazām sāku aizmirst savas jauniņās mīļotās seju. Mani pārņēma satraukums, ar visām maņām centos to atcerēties, bet galu galā atskārtu, ka — lai cik spēcīgas būtu jūtas — ja cilvēku neredzi, viņa seja lēnām izzūd no atmiņas. Pēc sešiem Austrumos pavadītiem gadiem, pēc sešiem gadiem, ko aizvadīju vezīru dienestā, dažādos izbraucienos un strādājot ar dokumentiem, apjautu, ka tā seja, ko zīmēju savās domās, nebija manas Stambulas iemīļotās seja. Astotajā prombūtnes gadā es aizmirsu arī to, ko biju glabājis atmiņā, un, cenšoties tomēr atcerēties, saredzēju jau pavisam citu sejas veidolu. Lūk, un tagad, pēc divpadsmit gadiem atgriežoties Stambulā kā trīsdesmit sešus gadus vecs vīrietis, ar rūgtumu atskārtu, ka sen, sen jau vairs neatceros iemīļotās seju.
 Pa šiem divpadsmit gadiem daudzi draugi, radinieki, paziņas no mana rajona jau bija miruši. Aizgāju uz Ejipas kapsētu, kas paceļas virs Zelta raga, pie mātes un prombūtnes laikā mirušo tēvoču kopiņām noskaitīju lūgšanas. Miklas zemes smarža savijās ar atmiņām. Kāds blakus mātes kapiņam bija sasitis māla krūku, un, raugoties uz lauskām, es izplūdu asarās. Pats nesaprotu, ko apraudāju vairāk — mirušos piederīgos vai sevi, kas pēc tik ilgas prombūtnes atkal nokļuvis dzīves sākumpunktā, bet varbūt tieši pretēji — raudu, jo apjaušu, ka esmu nonācis vietā, kur beidzas dzīve.
 Sāka snigt. Raugoties, kā gaisā klusi lidinās sniegpārslas, kā tās griežas, lido un krīt, aizdomājoties, ka arī manā dzīvē viss notiek tikpat nenoteikti, nesaistīti kā sniegpūku lidojums, piecēlos un, aizmaldījies līdz kapsētas tālākajam kaktam, pēkšņi attapos, ka no tumsas mani vēro melns suns.
 Pārstāju raudāt. Izšņaucu degunu. Melnais suns draudzīgi paluncināja asti, es pagriezos uz kapsētas vārtiem. Pēc tam devos uz vietu, kur agrāk biju dzīvojis, un noīrēju mītni, kas iepriekš, pirms gadiem, piederēja attālam radiniekam no tēva puses. Palūkojusies uz mani, tagadējā saimniece atzina, ka esmu līdzīgs viņas kaujās ar safavīdiem nogalinātajam dēlam. Vienojāmies, ka saimniece uzkops māju un gatavos man ēdienu.
 Pēc tam gāju pastaigāt un ilgi, ilgi klaiņoju pa ielām, itin kā tā nebūtu mana Stambula, kurā atgriežos, bet viena no nezināmām, tāltālām, pasaules nostūrī uzceltām arābu pilsētām. Kam līdzīga šī pilsēta? Vai tiešām ieliņas kļuvušas šaurākas, vai man tikai tā izskatījās? Lai palaistu garām piekrautos zirgu pajūgus, dažās ieliņās, kurās mājeles šķitās kā saaugušas cita citā, man nācās piespiesties pie sienām un durvīm. Vai tiešām pilsētā sākuši dzīvot bagātāk, vai arī man tā tikai šķiet? Ieraudzīju tik greznu karieti, kāda nebija redzēta ne arābu, ne persiešu zemē: tā izskatījās pēc brašu zirgu vilkta cietokšņa. Netālu no Čemberlitaša kolonnas sastapu divus netīrās lupatās tuntuļojušos smirdīgus nabagus, divus bezkauņas, kas, viens otru balstot, nāca no Lopu tirgus puses. Kaut viens bija akls, tas skatījās krītošajā sniegā un smaidīja.
 Ja kāds man censtos iestāstīt, ka senāk Stambula bija nabagāka, mazāka, bet laimīgāka, iespējams, es nenoticētu, taču atskārtu, ka mana sirds čukst tieši to pašu. Tāpat kā kādreiz, manas mīļotās nams bija liepu un kastaņu ieskauts, taču, kad pieklauvēju pie vecajām durvīm, izrādījās, ka namā dzīvo jau citi iemītnieki. Manas mīļotās māte, radiniece pa mātes līniju, bija mirusi, bet viņas vīrs ar meitu bija pārcēlušies uz citu vietu, tērgātāji nemaz nenojauta, ka viņu vārdi ievaino manu sirdi, viņi stāstīja vairāk par savām nelaimēm. Neuzmākšos jums ar viņu nelaimīgo dzīvi, teikšu tikai, ka liepu zaros jautri šūpojās lāstekas, ne garākas par mazo pirkstiņu, bet vecais dārzs, ko atcerējos kā ar saules gaismu un zaļzaļumu pielietu paradīzi pat karstās dienās, tagad klusēja nekopts, sniega piebērts un uzdzina domas par nāvi.
 Lai gan to, kādas nelaimes bija piemeklējušas manus radiniekus, es zināju no tantes vīra, svaiņa Eništes, kas bija atsūtījis vēstuli uz Tebrīzu. No vēstules uzzināju, ka viņš slepeni gatavo Sultānam grāmatu, tāpēc sauca mani atpakaļ uz Stambulu palīgos. Viņš bija uzzinājis, ka Tebrīzā biju pasūtījis pagatavot grāmatas osmaņu vezīriem, vietvalžiem un Stambulas grāmatmīļiem. Tā arī bija, man bija tas gods pieteikt grāmatu izveidi: iepriekš saņemot no pircēja naudu avansā, Tebrīzā sarunāju māksliniekus un kaligrāfus, kas karu un osmaņu karotāju klātbūtnē bija nonākuši visai trūcīgos apstākļos, tomēr nebija pārcēlušies uz Gazvīnu vai kādu citu persiešu pilsētu, es devu darbu šiem izcilajiem māksliniekiem, kas cieta trūkumu, jo nevienu tajā nostūrī viņu māksla neinteresēja, bet es mudināju viņus izgreznot tekstus ar ilustrācijām, pieprasīju skaisti iesiet, lai sūtītu vēlāk uz Stambulu. Iesaistījos grāmatu radīšanā tāpēc, ka savulaik, kad pats vēl biju jauns, tieši Enište man atklāja brīnumaino ilustrētu sējumu noslēpumu.
 Ielā, kur kādreiz bija dzīvojis tēvocis Enište, tajā galā, kas iziet uz tirgu, tāpat kā toreiz, atradās bārddziņa salons — pamanīju tos pašus spoguļus, skujamos, vara traukus, ūdens krūkas un virtenēs sasietus ziepju gabalus. Bārddzinis arī bija tas pats. Mēs saskatījāmies, bet nezinu, vai mani atpazina. Ieraugot pie griestiem ķēdē piekārto krūku ar karsto ūdeni, ko izmantoja matu mazgāšanai, un redzot to šūpojamies kā kādreiz, kļuva nedaudz priecīgāk.
 Divpadsmit manas prombūtnes gadu laikā dažas ielas un kvartāli, kur dzīvojos savā jaunībā, bija izdeguši, pārvērtušies par pelniem un pīšļiem, vietas, kur reiz atradās nami, tagad bija nodeguļu un gružu lauki, pa kuriem, ja vien negribi sastapties ar klaiņojošiem suņiem vai kādu bērnus biedējošu trako, silts ieteikums tomēr nevazāties bez liekas vajadzības. Taču ievēroju, ka vietām bija uzceltas savrupmājas, kas tādu tālumnieku kā mani pārsteidza ar bagātību. Dažu namu logi bija izlikti ar ļoti dārgiem, krāsainiem Venēcijas stikliem. Turklāt, kā pamanīju, šeit sākuši celt divstāvu namus, kur otrais nedaudz izvirzīts virs ēkas galvenās sienas, paplašinot telpu.
 Tāpat kā citās pilsētās, arī Stambulā nauda bija zaudējusi vērtību. Līdz manai aizbraukšanai uz austrumiem maiznīcās par vienu akči varēja nopirkt milzīgu, savus četrsimt dirhēmus smagu klaipu, tagad par to pašu naudu var tikt pie divreiz mazāka klaipiņa, kas arī pēc garšas nemaz neatgādina maizi, ko ēdu bērnībā. Ja mana mirusī māte tikai redzētu, ka par duci olu jānoskaita trīs akčes, viņa uzreiz pateiktu, ka laiks ņemt kājas pār pleciem un jālaižas projām, kamēr vistas vēl nav sākušas mums taisīt uz galvas. Starp citu, es zinu, ka naudas vērtība krītas it visur. Runā, ka kuģos, kas atpeld no Holandes un Venēcijas, lāžu lādes esot pilnas ar viltotām monētām. Senāk Monētu namā no simt dirhēmiem kala piecsimt akču monētas, bet tagad, gan jau tāpēc, ka nebeidz karu ar safavīdiem, sāk kalt astoņsimt. Atcerieties, kad janičāri, sadusmoti par niecīgo atalgojumu, svieda izmaksātās monētas Zelta raga ūdeņos, bet tās peldēja pa ūdens virsu kā... sausas pupas, viņi sadumpojās, aplenca Sultāna pili, it kā tā būtu ienaidnieka cietoksnis.
 Šo bezkauņu, dārdzības, slepkavību un laupīšanas gadījumu pilnajās dienās galvu pacēlis sludinātājs Nusrets, kas sludina tepat Bajezida mošejā un apgalvo, ka esot pravieša Muhammada tiešās līnijas pēctecis. Šis sludinātājs, kas, kā runā, esot atbraucis no Erzurumas, uzskaita un izskaidro, kāpēc uznākušas bēdas un nedienas, kas pēdējos desmit gados pārņēmušas Stambulu: ugunsgrēkus Bahčekapi un Kazanžilaras kvartālā, mēra uzliesmojumus, kas vienmēr aiznes desmitiem tūkstošu dvēseļu, šaušalīgos karus ar safavīdiem, ko, neraugoties uz milzīgajiem dzīvajo spēku zaudējumiem, nevar vien beigt, kristiešu sadumpošanos rietumu teritorijās, kurās jau uzcelti mūsu osmaņu cietokšņi, — viņš šo visu skaidro ar to, ka esam nogājuši no pravieša Muhammada ceļa, aizmirsuši Korānā norādīto, ka derviši savās tekke spēlē mūzikas instrumentus, bet mūsu iecietība pret kristiešiem jau pārspēj visas robežas un pilsētā brīvi tirgo vīnu.
 Pļāpājot par sludinātāju no Erzurumas, sālījumu tirgotājs visai satraukti pavēstīja arī par naudu, uzskatot, ka cilvēkus pretī izvirtībai dzen viltotās monētas: tie jaunie venēciešu dukāti, šie ar lauvu galvām rotātie, viltotie florīni un sīkās akčes, kurās sudraba arvien mazāk un mazāk, pārplūdina pilsētu, itin kā Stambulas ielās vazātos kādi-nekādi čerkesi, abhāzi, mingērieši, bosnieši, gruzīni un armēņi. Izvirtuļi un skandālisti, sālījumu tirgotājs sašutis čukstēja, šie savācoties kafijnamos un, padomā tik, no rīta līdz vakaram tarkšķ un pļāpā. Baskāju plikadīdas, kam aizdomīgi tumša pagātne, opiju sapīpējušies bezprāši un neizķertie, cietumā nesaliktie kalandari, padomā tik, līdz rīta gaismai griežas un danco tekē, visiem cenšoties iestāstīt, ka tas arī ir ceļš uz Allāhu, šie bakstās šur-tur-nezin-kur ar saviem svētceļnieku zižļiem un dara kauna lietas, padomā tik, darās ne tikai savā starpā, bet arī ar pusaugu puisēniem.
 Pēc tam, sadzirdot saldi maigo ūda24 skanēšanu, vai nu man kļuva nelabi no tirgotāja indīgās pļāpāšanas, vai arī mans apmulsinātais, notikumiem un vēlmēm pārpildītais prāts parādīja ceļu uz glābiņu, pats nezinu īsti, kā bija, bet es zinu, lūk, ko — ja jūs mīlat pilsētu, ja esat daudz pa to staigājis, tad pēc gadiem ilgas staigāšanas pilsētas ielas kļūst tik labi pazīstamas un zināmas ne tikai jūsu dvēselei, bet arī miesai, ka drūmā dienā, kad gaisos skumji virmo sniegpārslas, kājas pašas aizvedīs uz iemīļotākā kalna virsotni.
 Atstājis Nalbantas tirgu, uzkāpu līdz sultāna Suleimana mošejai, kur, atspiedies pret sienu, raudzījos, kā sniegs lielām pārslām lēnām krīt Zelta ragā un apkārtnē, vēroju, kā tas apsedz pret ziemeļu vēju pagrieztos namu jumtus un kupolus. Gluži kā mani apsveicot, skaļi plīkšķinoties un sasitoties, vējā plandījās ostā ienākušā kuģa buras. Tās bija Zelta raga ūdeņu krāsā — miglas pelēkas. Cipreses, platānas un jumti, vakara skumjas, pa nogāzi atplūstošais ielu troksnis, tirgoņu izsaucieni un pagalmos bumbu spēlējošo bērnu balsis — viss satinās vienuviet manā prātā, un atskārtu, ka nekad nespēšu dzīvot nekur citur kā tikai manā pilsētā. Neticēsiet, bet tajā mirklī man šķita, ka vēl mazliet, mazliet, un es ieraudzīšu mīļotās aizmirsto seju.
 Dodoties lejā pa nogāzi, iejuku pūlī. Pēc vakara adāna iegāju ceptu aknu tirgotāja veikalā un pieēdos līdz ūkai. Ar maigumu vērojot, kā ēdu aknu gabaliņus, saimnieks rūpējās par mani gluži kā par ielas kaķīti, bet es tikai ēdu un klausījos beidzamās tenkas. Viņš pastāstīja par kādu kafijnamu, un dzirdētais tik ļoti atmodināja ziņkāri, ka pajautāju, kā līdz turienei tikt. Kad izgāju ārā, bija gandrīz satumsis, iegriezos vienā no šaurajām ieliņām aiz Vergu tirgus, kur atradu meklēto kafijnamu.
 Tas bija ļaužu pilns, valdīja karstums. Ieraudzīju, ka uz paaugstinājuma, kur atradās iekurts pavards, līdzās stāv stāstnieks — medahs, kādus biju redzējis Tebrīzā un citos Persijas apgabalos, tikai tur viņus sauc par perdedariem, par sargiem — aizkarotājiem, kuri būtu tā kā durvju sargi, kas katru nemaz nelaiž iekšā, lai stāstus uzzina tikai izmeklētie; tā nu šis stāstnieks stāvēja, kaut ko runāja, līdz paņēma raupju papīru, uz kura nevērīgi, toties ļoti meistarīgi bija uzzīmēts suns, un medahs, ik pa laikam norādot uz uzzīmēto, sāka atstāstīt to, ko viņam bija pavēstījis šis suns.