Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

Priekšvārds

Vaira Vīķe-Freiberga ir spilgtākā personība Latvijas pēckara politiskajā vēsturē. Kopš Latvijas okupācijas 1940. gadā vien retais politiķis spējis izraisīt tik spēcīgu pozitīvu emocionālu rezonansi Latvijas sabiedrībā, un neviens cits nav varējis ilgstošā laika posmā nodrošināt ietekmi un savu mērķu sasniegšanu gandrīz tikai ar savu personības iespaidu, nevis ar naudas spēku vai amatam līdzi nākošo varu.
 Latvijas sabiedrībai it kā būtu pieejama plaša informācija par Vīķi-Freibergu. Prezidentūras laikā viņa ir intervēta simtiem reižu gan nopietnajā presē, gan sieviešu žurnālos, gan radio un televīzijā, gan Latvijā, gan ārvalstīs, viņas viedoklis par notikumiem politikā vienmēr bijis starp galvenajām dienas ziņām. Turklāt viņa ir vienīgā no atjaunotās Latvijas nozīmīgajiem politiķiem, kuras personības izaugsme un viedokļu attīstība ir izvērtējama, balstoties uz rakstiem un runām, kas teiktas un publicētas brīvā sabiedrībā, bez ideoloģijas uzspiestajiem štampiem un cenzūras ierobežojumiem.
 Pirmo rakstu par sevi un attieksmi pret Latviju un latvietību viņa publicēja jau piecpadsmit gadu vecumā, un kopš sešdesmito gadu beigām viņa trimdas presē regulāri izteicās par politiskām tēmām. Tomēr ne pārāk bieži ir bijuši centieni visu šo informāciju savilkt kopā un mēģināt saprast, kā viņas dzīvesstāsts un pieredze veidojuši viņas raksturu un politisko pārliecību.
 Tāpat kā Latvijas politikā arī rakstos un grāmatās par mūsdienu Latviju un tās neseno vēsturi ir grūti atrast līdzsvarotus vērtējumus. Cilvēki, partijas vai notikumi lielākoties tiek vērtēti kā vai nu viscaur labi, vai arī neglābjami slikti. Tas attiecas arī uz līdzšinējām grāmatām par Vairu Vīķi-Freibergu. Tās ir bijušas vai nu bezmēra slavinošas, nesaskatot viņā nevienu trūkumu, vai arī neatlaidīgi negatīvas, pilnas aizdomu un baumu (bet maz faktu).
 Kā laikraksta “Diena” žurnālistiem mums astoņu gadu garumā bijusi gan privilēģija novērot viņas spīdošos veiksmes brīžus, gan pienākums atklāt un vērtēt tās reizes, kad viņai kļūmējās. Turklāt stāsts par Vairu Vīķi-Freibergu nav atraujams no Latvijas nesenās vēstures rezumējuma. Grāmatā atradīsiet daudz iepriekš nezināmu faktu par viņas rīcību prezidentūras laikā, uz kuriem žurnālisti ikdienas steigā nav varējuši vai pat nav centušies sniegt pamatotas atbildes. Kā īsti notika prezidentes ievēlēšana 1999. gada jūnijā? Kādas bija aizkulises Latvijas lēmumam stingri atbalstīt ASV prezidenta Buša apņemšanos uzbrukt Irākai 2003. gadā? Kādus mērķus Vīķe-Freiberga centās sasniegt, veidojot attiecības ar Krieviju, un, cita starpā, kāpēc Putins neatbrauca uz Rīgu NATO samita noslēguma dienā? Kāpēc Vīķe-Freiberga ik pa brīdim tik smagi kļūdījās, tai skaitā spītīgi iestājoties par Ingrīdas Ūdres kandidatūru Eiropas Savienības komisāra amatam vai gandrīz līdz pēdējam aizstāvot prokuroru, kurš padomju laikā pratinājis disidentus, kā kandidātu uz prezidenta kancelejas vadītāja amatu?
 Mēs neesam paļāvušies tikai uz drukātiem avotiem vai uz Vīķes-Freibergas pašas teikto, bet, cik tas ir bijis iespējams, esam intervējuši visas notikumos iesaistītās svarīgākās personas.
 Iespējams, daudzi lasītāji tādu Vairu Vīķi-Freibergu ieraudzīs pirmo reizi. Kādam tas būs nepatīkams pārsteigums, cits teiks: es jau sen to zināju. Vērtējums lai paliek jūsu ziņā. Mēs labi zinām, ka viņu nav iespējams pilnībā saprast ne caur slavas dziesmām, ne caur maziskām aizdomām un kritiku. Mūsu mērķis bija uzrakstīt grāmatu, kurā viņas raksturs un darbība tiek atspoguļoti līdzsvaroti, ne mazinot to labo, ko viņa izdarījusi, ne slēpjot kļūdas.
 Šī ir politiska biogrāfija, tāpēc tajā nav padziļināti apskatītas vairākas svarīgas viņas dzīves šķautnes, tai skaitā darbs dainu pētniecībā. Arī viņas dzīvesstāsts no dzimšanas 1937. gada 1. decembrī līdz 1999. gadam un attiecības ar ģimeni ir pārsvarā izsekotas tik lielā mērā, cik tas ir svarīgi, lai saprastu viņas politiskās personības un pasaules skata veidošanos.
 Latvijas apstākļos tik darbietilpīgu grāmatu būtu ļoti grūti uzrakstīt tikai vienam žurnālistam, kura mērķis ir nevis izpildīt kāda naudīga pasūtītāja uzdevumu, bet gan censties pēc labākās sirdsapziņas dot aptverošu ieskatu notikumos. Tāpēc nolēmām apvienot spēkus, lai katrs pēc iespējas rakstītu par tām tēmām un tiem notikumiem, kurus esam novērojuši vai par kuriem varētu būt kādas sevišķas zināšanas vai izpratne. 1. nodaļu un pēcvārdu rakstīja Pauls Raudseps, kurš veica arī redaktora pienākumus, 2., 4., 7., 8. un 9. nodaļu — Sanita Jemberga, bet 3., 5., 6., 10. un 11. nodaļu — Gunta Sloga. Visas nodaļas esam savstarpēji pārrunājuši, kritizējuši, dažkārt papildinājuši; mūsu rakstīšanas stils un dažkārt arī viedokļi atšķiras, tomēr lielās līnijās mūsu uzskati ir līdzīgi.
 Par palīdzību šīs grāmatas tapšanā mēs vispirms vēlētos pateikties Vairai Vīķei-Freibergai, kura atrada laiku sniegt mums trīs intervijas vairāku stundu garumā. Pateicamies arī tiem daudzajiem šī laikmeta lieciniekiem, kuri bija gatavi veltīt laiku sarunām ar mums un no kuriem smēlāmies informāciju un izpratni. Atsauces uz viņiem atrodamas viscaur šai grāmatai.