Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

2022. gada 10. decembris

Katram, kas tagad dodas uz Ukrainu, ieteicams ņemt līdzi tādu komplektu, ko varētu nosaukt par paplašināto krīzes mugursomu. Sākot ar kabatas vai pieres lukturīti, prīmusu, svecēm, guļammaisu, uzlādēšanas akumulatoriem un citām nepieciešamākajām lietām. Tas nebija aktuāli vēl līdz oktobrim, kad Krievija uzsāka plānveidīgus triecienus Ukrainas enerģētikas infrastruktūrai. Pirms tam, neraugoties uz kopējo kara atmosfēru un atsevišķiem raķešu triecieniem, dzīve lielākajā daļā valsts teritorijas attālāk no frontes bija pietiekami komfortabla. Ar elektrības, ūdens, gāzes padevi, normālu tirdzniecību, internetu un telefona sakariem. Tagad viss būtiski mainījies, un daudzi ukraiņi atzīst, ka neesot bijuši pietiekami sagatavoti šādam pavērsienam. Arī es zināmā mērā biju pārstājis atbilstoši nopietni komplektēt savu ekipējumu, jo vēl iepriekšējā brauciena laikā it visur, sākot ar Rietumukrainu līdz pat Harkivai un apdzīvotām vietām vien dažu kilometru attālumā no iebrucējiem, bija elektrība.
 Vēstures skolotājas un 9. Bučas liceja direktores Larisas Storožikas kabinetā iegāju, kad bija atskanējis zvans par kārtējās stundas beigām. Viņa ir laipna un viesmīlīga, labprāt pastāsta par skolas dzīvi pašlaik. Protams, interesējos gan par skolēnu skaitu, gan pašu skolotāju noskaņojumu, gan visu, kas saistīts ar bērnu drošību. Atšķirībā no daudzām citām mācību iestādēm, šis licejs ir iekārtojis pagrabus, kuros pietiek vietas visiem skolēniem. Tas ļauj visām klasēm mācīties vienlaikus. Citās skolās, kur nav pietiekami ietilpīga patvēruma, mācības vienu nedēļu norisinās skolā, bet otru — attālināti. Kopā ar direktori nokāpjam lejā pa trepēm. Pagrabi pēc vasarā veiktā remonta šķiet ērti, te ir mājīgas klases dažādu priekšmetu apgūšanai, tajā skaitā arī sporta un aizsardzības apmācībai. Pavisam skolā šobrīd mācās septiņsimt piecdesmit bērnu, bet pirms lielā krievu iebrukuma bijis tūkstoš divsimt.
 Ar direktori runājām par drūmākajām dienām, kad Bučā atradās okupanti. Divi skolotāji esot nogalināti. Asaras sariešas Larisas acīs. “Dienu iepriekš, 23. februārī, man bija stunda piektajā klasē. Lasīju dzejoli par to, kā 22. jūnijā pulksten četros no rīta sākās karš. Tādā agrumā 1941. gadā jau tika bombardēta Kijiva,” stāsta direktore. Prasīju, kā viņi pārdzīvojuši okupāciju, un Larisa atzina, ka Dievs kaut kā pasargājis. Tas esot bijis brīnums, jo skolā daždien paglābušies pat trīsarpus simti cilvēku. “Mēs iemācījāmies ar okupantiem sadzīvot, drīzāk izdzīvot. Centos īpaši nesatikties ar viņiem. Protams, es taču negāju un nestāstīju viņiem, ka esmu skolas direktore. Tajā laikā viņi mēģināja atklāt tos, kuri dienējuši armijā un karojuši pret okupantiem kopš 2014. gada.” Vaicāju, kādu palīdzību viņas skola vēlētos saņemt. Dažādas galda spēles, rotaļlietas un našķus — tās ir lietas, kas palīdz bērniem aizvadīt laiku gaisa trauksmes laikā skolas pagrabā. Licejs pats nodrošina sevi ar ģeneratoru, jo bez tā normāls skolas darbs nebūtu iespējams. Centralizētās elektrības neesot jau trīs dienas.
 Pussešos no rīta satikos ar Tatjanu Kuļiku un viņas vīru Oleksandru, lai piekrautu viņu automašīnu ar humāno palīdzību no Latvijas un vestu uz Hersonu, ko dienu un nakti apšauda Krievijas armija. Iekraujam segas, guļammaisus, gāzes prīmusus un degļus, sauso spirtu, strāvas ģeneratoru un ukraiņu voluntieru sarūpētās pārtikas paciņas. Mašīna piekrauta līdz griestiem, jo ar pustukšu nebūtu vērts doties aptuveni septiņsimt kilometru tālajā ceļā. Izbraucām uz Odesas trases. Ceļš labs, un vairākus simtus kilometru braucām bez problēmām. Darbojās gandrīz visi benzīntanki, ir degviela un laba kafija braucējiem. Tomēr pēcpusdienā kļūdījāmies, nogriezāmies pa citu ceļu, un, lai gan tas veda vajadzīgajā virzienā, tā kvalitāte ievērojami samazināja braukšanas ātrumu.
 Abi laulātie — Tatjana un Oleksandrs — ar visiem trim bērniem martā izbraukuši no Čerņihivas apgabala nelielās Osteras pilsētas, kas tobrīd atradās gandrīz aplenkuma stāvoklī, un pusgadu nodzīvojuši Šveicē. Iespējams, būtu palikuši vēl ilgāk, taču vecākais no bērniem, septiņpadsmitgadīgais Deniss, teicis, ka jāatgriežas dzimtenē. Tatjana pavisam nesen jau vedusi palīdzības kravu uz Hersonu. Toreiz šoferim nācies kārtīgi uzspiest uz gāzes pedāļa, kad pāri mašīnai aizskrējuši divi šāviņi. “Es nevaru tāpat vien sēdēt un neko nedarīt. Sēdēt un baidīties, tas neder, jāpalīdz,” savu motivāciju doties nogurdinošos un reizēm bīstamos braucienos skaidroja Tatjana. Viņa darbojas vietējā Osteras sieviešu kustībā “Dovira”, kas komplektē un nogādā dažādas palīdzības kravas kā civilpersonām frontes zonā, tā arī karavīriem.
 Mikolajivā kustību ielās regulēja policisti, tātad nav elektrības. Arī apkārtējās daudzstāvu ēkas, piecstāvu un deviņstāvu, bija nomācoši drūmas ar tumšiem logiem. Tuvojoties Hersonai, pabraucām garām divām armijas kolonnām.
 Galamērķi sasniedzām vēl pirms komandantstundas sākuma septiņos vakarā, un tā ilgst veselas divpadsmit stundas. Par lielu pārsteigumu, Tatjanas radinieces dzīvoklī, kur varējām pārlaist nakti, bija elektrība. Vēlāk uzzinājām, ka tā parādījusies pirms trim dienām. Tiesa, šāds komforts nav pieejams visu diennakti. Pulksten astoņos vakarā gaisma pazuda. Tā atjaunojās pēc trim stundām, taču pazuda ūdens padeve. Visu nakti laiku pa laikam dzirdama šaušana. Tie ir pietiekami smagi ieroči. Kas un kur šāvis, nezinām. Tatjana no rīta stāstīja, ka slikti gulējusi, baidījusies.