Brīnišķīgā satura portāls dgramata.lv

PUSCEĻĀ UZ ZIEMEĻIEM

Sahas Republika jeb Jakutija ir ne tikai plašākais reģions Krievijā, bet arī lielākā administratīvi teritoriālā vienība pasaulē. Ja tā būtu valsts, tad tikai astoņas būtu lielākas. Tā ir viena no mazapdzīvotākajām teritorijām Krievzemē un viena no retāk apdzīvotajām pasaulē, taču te iegūst dimantus, zeltu, sudrabu, ogles, naftu un neskaitāmus citus labumus. Kamēr tie tiek Maskavai, vietējie uzskata, ka patiesie dārgakmeņi meklējami citur — dabā, mākslā un cilvēkos.
 Ir pievakare, varbūt stunda pirms saulrieta, varbūt puse, bet, visticamāk, tā nebūs vispār. Saule nerietēs visiem par prieku, bet turpinās paslēpes. Ir pagājušas četrpadsmit stundas, kopš esam uz kutera — priekšpēdējā šoruden, bet varbūt pēdējā, ja saule klīrēsies vai sāksies vētra. Kuģis ir piepildīts līdz pēdējai vietai, un vairāk nekā septiņdesmit cilvēki no simta grib nokļūt tieši galapunktā. Tomēr aiz tumšiem mākoņiem slēptais saulriets mūs visus sagaida šeit, Sangarā, pirmajā pieturvietā, kur nav pat ostas. Kuģis piestājis stāvā krastā ar pussabrukušām vai pusuzceltām ēkām, taču kaprīzēm nav vietas — kaut kur taču jānakšņo! Te visu nosaka dabas apstākļi, un cilvēki pie tā ir pieraduši.
 “Nebrauciet līdz Žiganskai, lūdzu, es tikai par jums pārdzīvoju,” sarāvusies vējā, uz biļešu baržas klāja ir lūgusies tieva, rudmataina kundze — ostas izziņu pavēlniece. “Tie visi ir vietējie, viņiem tur jāziemo, bet jums taču vēl atpakaļ jātiek,” viņa centās pārliecināt mani, spītīgo, kas jau ceturto dienu mēģināja no Jakutskas nokļūt ziemeļos. Tur, septiņsimt kilometru pa taisno, deviņi simti pa upi, atrodas Žiganska, neliela pilsētiņa aiz Polārā loka. Tur dzīvo galvenokārt evenki, viena no ziemeļu tautiņām, kas veido Jakutijas krāšņo nāciju deķi.
 “Brauciet, laipni lūdzam, mums tieši ir zivju ķeršanas sezona! Bērni jau atvesti uz skolu, pie ziemeļbriežiem palikuši tikai pieaugušie, viņi tālu, bet paspēsim visu, ko gribēsiet, visu parādīsim,” smalkā restorānā dienas iepriekš man lietišķi un labvēlīgi apsolījusi Žiganskas kultūras nodaļas vadītāja Marija. Atbildīgā, aziātiski skaistā sieviete var daudz, bet ne visu. Kuģu un lidmašīnu satiksmi viņa pārzina, bet neregulē.
 “Uz “Stepana Aržakova” turp jūs netiksiet, es visu kuģi izpirku bērniem — cik no vecākiem paņēmu, tik jāaizved atpakaļ,” viņa ir strikta. “Un neviena lieka!” Marija pārtrauc manu tālredzīgo domu iefiltrēties starp arktiskajiem tīņiem. “Šis kuģis iet divas dienas, bet ar kajītēm,” Marija turpina. “Kuteri pa straumi brauc nepilnu diennakti, atpakaļ divas, taču tur visi sēž kopā, nekādu ērtību. “Kuļabins” ir atceļā no Tiksi, tur jūs netiksiet, bet saraksts un biļetes — tikai ostā! Uz lidmašīnu varat pat nemēģināt, tās visas būs izpirktas,” prognozē koptā, modernā sieviete, kas pošas atceļā uz savu dzimto pasaules malu. Aiz viņas paliek dārga parfīma smarža, atturīgo briljantu mirdzums ausīs un tas, ko gribas saukt par balto rūdījumu, — pozitīvs spēks izsisties, vadīt un atbildēt. Viņa tikko ir novadījusi Žiganskas kultūras dienas Jakutskā, un tieši tāpēc mūs, kinofestivāla viesus, paralēli savai programmai ir satricinājis ziemeļu pašdarbības kolorīts. Viņu skatuve pie festivāla durvīm, nacionālie kostīmi žilbina acis — briežu untas un kažokādas, pērlīšu izšuvumi un sudraba rotas, gaisīgas kleitiņas un viegli kažociņi, šamaņu bungas un rituālie priekšmeti, vieglums dejā un tundras dzidrums balsīs, bērniņi un jaunieši uz skatuves, vīri un sievas laukumā uzceltajās jurtās, čumos un vigvamos. Diena ir nejauka, līst lietus, bet ziemeļu eksotiku tas neskar. Viņiem piestāvētu sniegs un ziemeļblāzma, bet arī pelēkais laiks nespēj izjaukt svētkus — tik koši ir ziemeļnieki gan tērpos un kustībās, gan dabas spēkā un vitalitātē.
 Pēc trīs dienu viesizrādēm ārpus pilsētas izturīgie pašdarbnieki atgriežas Jakutskā un krāšņo pilsētas svētkus. Viņi smaida un dej pompozi košajā gājienā, kur nacionālais kolorīts pienākas pēc visaugstākajiem priekšrakstiem, un pat nemana, cik mazi un suvenīriem līdzīgi izskatās karnevāla kopējā masā. Visi gavilē par 385 gadiem, kopš Jakutska ir Krievijas impērijas sastāvā, aizmirstot un noklusējot, ka pievienošana beidzamajai — padomju impērijai — bija nežēlīga, asiņaina un notika pret tautas vairākuma gribu. Jakuti pretojās, bet mazās ziemeļu tautiņas attapās jau pieskaitītas — impērijai, sociālismam, tirgus ekonomikai, globālajai sasilšanai un arī šim karnevālam, kas nolīst kā apdullinoša nodeva laikam. Svētki ir parādes puse, kur Ļeņins joprojām rāda virzienu ar savu granīta roku, bet salūtā tiek izšauts kāda mazāka ulusa gada budžets… Taču — vai tāpēc nedejot?
 “Jā, svētku mums tiešām daudz,” atzīst seksapīli skaista kultūras darbiniece, kas visu nakti svinējusi kultūras darba teicamnieka atzinības raksta un prēmijas saņemšanu. “Bet ko citu darīt, ja vasara ir tik īsa un esam tālu nošķirti no visiem? Ceļiem un tiltiem valstij naudas nepietiek, bet dzīvot taču gribas tūlīt. Tāpēc taisām kino un svinam svētkus. To nekad nevar būt pārāk daudz!”
 Svētki priecēja un izskanēja ar vērienu, bet Marijai izrādījās taisnība it visā. Tagad zinu — ja gribi ziemeļos nokļūt rudenī, biļetes jāpērk pavasarī un visu vasaru jābaro gari, lai nebūtu tādas miglas, ka neredz pat izstieptu roku, kur nu vēl upes krastus…
 Nezinu, vai tie bija ziemeļu bērni, kas salauza kuģi, bet mans rūpīgi un dārgi sastiķētais brauciens draud izirt. Izbraukšanas dienas rītā metāliska balss telefonā ziņo: “Nododiet biļeti, “Aržakovs” salauzts, nepeldēs!” Ostas rudmate par saplīsušo konkurentu tīri priecīga: “Sūtīsim papildu reisu, viss labi, jums tur trīs dienas sanāk, un ko tur vispār ilgāk darīt?” Es piekrītoši māju ar galvu un pērku biļetes jau ar piekto piegājienu — tad nedēļas nogale, kad kases ciet, tad pusdienlaiks ar degungalā aizcirstu lodziņu, tad konkurentu biļetes jāpērk centrā, ne ostā, tagad, lūk, sarkano revolucionāru Aržakovu Arktikas bērni piebeiguši… Nekas, kā Dievs dos, tā peldēšu, skaitu naudu. Nē, kā vietējie gari vēlēs… Pag, biļetes taču ir, viss kārtībā!
 Piesēžu saulītē turpat uz baržas ar skatu uz Sibīrijas likteņupi Ļenu, skatos, kā motorlaiva — taksometrs — pildās ar ļaudīm, ko pārcelt pāri ar bērniem, mantām un likteni plecos, skatos un iztēlojos upes vareno, vijīgo čūsku no augšas — leknu, spīdīgu, brīvdomīgi līkumainu, tādu, kas romantiskas sirdis iededz ilgu pilnās liesmās, lūkojoties gan no iluminatora, gan uz ekrāna arktisko filmu daiļskatos. Skatos un šūpojos vieglā viļņu ritmā, ar seno krasta baļķu smaržu nāsīs, ar pacilājošu trauksmi pakrūtē par katru stundu un kilometru, kas mani vedīs tuvāk Polārajam lokam. Neizpētītā gēnu atmiņā izlaužas pirmatklājēju gars, kam dzīves uzdevums nebija jāmeklē, atlika vien doties tur, kur baltais cilvēks vai pat cilvēks vispār vēl nebija spēris kāju… Kādi iemidzināti jutekļi kliedz pēc piepildījuma — dodiet apvāršņus un mūžamežus, dodiet reibinoši svaigu gaisu un nebeidzamas debesis, dodiet straumi, kas nes kā spēcīgs raksturs un liktenis vienlaikus! Biļete taču ir, gan būs arī pārējais, drošinu sevi un pētu dārgi iegūto dokumentu. Tad smejos skaļi un no sirds — ceļoju kā ЛАТВИЯ Р. Э.! Krievijā bez tēva vārda nevar, identitātei jāsastāv no trīs saskaitāmajiem, tādēļ esmu Latvija, kā pēc manas pases atvasinājusi augstprātīga slāvu sieviete ar iespaidīgu copi. Latvija R. E.!
 Tomēr miglu tas neatceļ. Jau no četriem agrā, aukstā rītā esmu ieņēmusi gaidīšanas vietu uz daudz pieredzējušās baržas. Cilvēku ir krietns pūlis, visi ar lielām somām, tāpēc ir apsargs, svari un meitene, kas skaļi un skarbi izraksta kvītis par pārsniegto bagāžas svaru. Arktikas ļaužu ir vairākums, man patīk viņu neuzbāzīgā mentalitāte, tāpēc pūļa kopējā asinsrite man ir pa prātam. Arī tad, kad visi triecienā metas uz nenumurētajām kuģa vietām, esmu tam gatava. Par sevi taču ir jāpastāv arī dabā! Kad neērtie krēsli drēgnajā peldlīdzeklī ir ieņemti, visas ejas piekrāmētas ar mantām un cilvēki savietojušies raibā puzlī, kuteris ar nokavēšanos atiet. Kādu brīsniņu tas paplivinās kā apjukusi vabole ūdenī, līdz atskan maigs “bumsss”.
 “Nekur nepeldam, migla!” pavadone nokliedz apātiskā balsī. Ziņu vienlīdz mierīgi uzņem gan ziemeļu, gan slāvu ļaudis, kas šeit ir vietējie. “Te mēs neko nevaram darīt, te daba cars un valdnieks.” Žilbinoši baltus zobus demonstrē jauns vīrietis ar brīnumaini paklausīgu meitiņu uz rokas. Viņam apkārt izsēduši draugi makšķernieki, kas spīdīgām acīm brauc pēc rudens loma. Arī man blakus jauni vecāki, kam klēpī pa bērnam, vēl kāds Dersu Uzalam līdzīgs ziemeļnieks, vēl skaļa krievu kundze ar skolas pavāres balsi un varas apziņu, vēl smalka meitene ar grāmatu, kura nemitīgi skraida smēķēt, vēl planšetēs ieurbušies slīpacaini tīņi, veselīgi bērni, kas spēj aizmigt jebkur un ikvienā pozā, vēl izbijuši priekšnieki pēc skata un iesācēji biznesmeņi ar lielīgām ambīcijām: “Pie manis uz Ļenas klintīm jau nākamgad varēsiet braukt ar ātrgaitas kuteri, ne ar šādu tupeli!” Laiku īsina sarunas, miegs, kārtis, cigaretes, bērnu rotaļas un milzīgās pārtikas somas, kas līdzi katram ceļotājam.
 Iespiesta un neziņā es jūtos īstajā vietā. Man ir lasāma grāmata ar mednieku stāstiem par šamaņiem un grāmata bildēs, kas pāršķiras visapkārt. Rudmates panikai es ļaujos daļēji. Kad migla nav izklīdusi arī pēc sešām stundām, izkāpju krastā un nododu savu ekskluzīvo biļeti. “Ja kustēsies, braukšu līdz Sangarai,” saku nezin kam un kāpēc. Vismaz nosaukums skaists…