Māras Zālītes grāmata TO MĒS NEZINĀM. Sarunas ar Imantu Ziedoni tapusi no ieceres 2000. gadā, kad abi dzejnieki dažādās Rīgas kafejnīcās risināja sarunas par dzīvi, kultūru, literatūru. Īpaši izceļams ne tikai pilnestīgais, pārbagātais sarunu saturs, bet arī un, iespējams, galvenokārt – šīs “interviju” grāmatas apbrīnojami precīzā un grodā iekšējā “saspēle”, kāda pa spēkam tikai autoram, kas ir dzejnieks un dramaturgs vienā.
“Manām sarunām ar Imantu Ziedoni nav ne sākuma, ne beigu. Esam sarunājušies vairāk nekā trīsdesmit gadu. Šeit lasāms tikai fragments īsā laika nogrieznī. Tā ir 2000. gada pirmā puse. Mēs arī agrāk šad un tad mēdzām iegriezties kafejnīcās un runāt par… Te nu būs redzams, par ko tie dzejnieki runā. Patiesīguma un sarunu pilnīga autentiskuma vārdā neesam tās literāri nedz gludinājuši, nedz stērķelējuši, nedz kā citādi uzlabojuši. Tā tie dzejnieki runā. Kopīgi izvēlējāmies arī nosaukumu. Kā refrēns gluži neviļus sarunām cauri izvijas frāze: “TO MĒS NEZINĀM.” Ar jautru izbrīnu to ievērojām un pie tā arī palikām. Var būt, ka vietām būtu noderējušas tādas kā remarkas, piemēram, –“smejas”, “ieklausās mūzikā”. Vai –“ilgi klusē”. It īpaši –“ilgi klusē”.
Māra Zālīte
Grāmatas mākslinieki Sarmīte Māliņa un Oskars Stalidzāns
Liecieties mierā, es nekāds dzejnieks neesmu!
M. Gunārs Dukšte mūs aicina lidot ar gaisa balonu maijā Tērvetē. Es jau esmu lidojusi. Un tu?
I. Tikai ar planieri.
M. Kā ir? Nedzirdi otru, tikai vējš svilpj?
I. Planierim mazliet svilpj vējš, varbūt balonam tas nav tik izteikti...
M. Balonam nekas nesvilpj...
I. Tāda šņākoņa aiz loga, no spārniem varbūt kaut kāda skaņa. Es neatceros.
M. Ar balonu ir kā ar Marijas debesbraukšanu. Tādu es to iedomājos — tu celies stāvus gaisā, vienkārši tev nav svara. Tu esi kā gars. Brīvs no gravitācijas. Cik tālu tu lidoji? No kurienes līdz kurienei?
I. Tas bija pie Bauskas, tas ir tāds līkums apkārt. Ievelk viņu, to planieri, tiek vējā, un tad viņš planē, viņam jātiek atpakaļ uz starta vietu.
M. Es nezinu, vai mēs tiksim. Bet planēt mēs varam. Ko tu šodien darīji?
I. Šodien līgu par darbiem, lai kā dabūtu naudu.
M. Par kādiem darbiem?
I. Kur var naudu dabūt. Mazu naudu, tomēr...
M. Literāriem darbiem?
I. Darbiņi, kuri ir patīkami. Es ar “Ceļaprieku” nolīgu, ka viņiem rakstīšu. Par latviskām vērtībām.
M. Kas ir “Ceļaprieks?”
I. Varbūt “Ceļotprieks”? Tāds žurnālītis, tūristu. Nezinātā Latvija. Vēl nezinātā Latvija. Apmēram tādā griezienā.
M. Tu turpini Latvijas institūtā iesākto?
I. Jā, to pašu, bet varbūt tur bija vairāk visādu tēmu, bet šeit, šeit drīzāk tādi maršruti, kuri man patīk, kurus es gribētu ieteikt cilvēkiem, kur ko paskatīt... kur ko darīt, kur ko Latvijā meklēt.
M. Tu izbrauksi pats tos maršrutus?
I. Jā, izbraukšu pats, es jau faktiski zinu. Bet izstaigāšu vēl, pafotografēšu un kaut ko norādīšu. Un vēl es uzņēmos Rēriha dzejoļus tulkot “Viedai”.
M. No krievu valodas?
I. Jā. Nu, Rērihs jau, jā.
M. Nu jā, ko es te prasu! Bet tu gan neesi nekāds daudzais tulkotājs. Vismaz salīdzinot...
I. Jā, es neesmu profesionāls tulkotājs, bet to, kurus man ir paticis tulkot, ir diezgan. Kāda dzeja, kas man patikusi. Rēriha domāšana, tā mani pašu interesē.
M. Tu vairies no brīvības? Līgsti darbus.
I. Nē, nu, tie nav līgumi, līgumus neesmu slēdzis.
M. Tomēr tu meklē iespējas saistīties.
I. Nē, es meklēju iespējas, kur nopelnīt naudu sev patīkamā veidā, sev nesaistošā veidā. Tāpat ir ar hobiju. Ja man ir “Ceļotpriekam” jāuzraksta, tad es pats ceļoju un pats klīstu apkārt. Pie reizes tad viņiem uzrakstu. Ja es Rērihu studēju, tad arī pie reizes to pārtulkoju. Tādā ziņā, vismaz man tā liekas, tās nav saistības.
Pie viņa
Es beidzot atradu tuksneša vientuļnieku.
Jūs zināt, cik grūti ir atrast šai pasaulē
tuksneša vientuļnieku. Es lūdzu, vai
viņš nenorādīs man manu ceļu un
labvēlīgi nepieņems manus darbus.
Viņš ilgi noraudzījās manī un tad
jautāja, kas man ir vismīļākais. Visdārgākais.
Es atbildēju: “Skaistums.” —
“Vismīļākais tev ir jāatstāj.” — “Kas tā
vēlējis?” es jautāju. “Dievs,” atbildēja
tuksneša vientuļnieks. Lai Dievs mani soda,
es neatstāšu visskaistāko, kas mūs ved pie Viņa.
1920
Nikolajs Rērihs, atdzejojis I. Ziedonis
M. Ar kādu sirdi tu atstāji Latvijas institūtu?|
I. Ar mierīgu sirdi, jo tur ir kārtīgi cilvēki, komanda ir laba, vismaz darbaspējīgi un inteliģenti viņi ir, arī patriotiski, ja šis vārds vispār kādam vēl ir saprotams.
M. Man vēl tā kā būtu.
I. Bet kā tālāk?
M. To es nezinu.
I. Man bail, ka tā doma nepazūd. Bet kā tālāk?
M. Vai tu zini, ka šodien ir dzimtās valodas diena?
I. To es nezinu.
M. Es arī tikai šorīt uzzināju, kad mani pieteicās intervēt šajā sakarā. Izrādās, ka šodien mums Latvijā ir dzimtās valodas diena.
I. Viena diena vismaz ir.
M. Diena, jā. Bet tas tā savādi, ka mēs ar tevi to nezinājām.
I. Nu, un kāpēc tāda ir vajadzīga?
M. Nu tāpēc, ka UNESCO ir iedibinājusi.
I. Ā, ir kaut kāda starptautiska sistēma?
M. Jā, bet mēs ar tevi, lielie valodas aizstāvji, to esam tā pavēlāk uzzinājuši.
I. Es nezinu viņas efektivitāti, neesmu to ievērojis.
M. Tāda pati efektivitāte kā veselības aizsardzības dienai vai bērnu tiesību aizsardzības dienai, vai grāmatu gadam, piemēram. Vai tu domā, ka tam būs kāda efektivitāte?
I. Nebūs. Tās ir aklas saistības. Uzņemas, ko nevar pildīt.
M. Vai skatījies vakar “Panorāmu”? Vai pašlaik iespējams kāds pagrieziena punkts mūsu valsts morālajā situācijā? Vai to var gaidīt?
I. Nevar... Virtuālās realitātes laikā par punktu runāt ir nekorekti. Nebūs punktu, nav punktu, pagrieziena punktu. Tādi atklāsies tikai pēc gadu desmitiem, simtiem, kurš bija tas pagrieziena punkts. No tik maza attāluma nevar ieraudzīt, vai tas ir pagrieziena punkts vai nav. Tā mēs varētu vēlamā izteiksmē teikt, ka mēs gribētu, lai tas ir. Prezidente jau arī vakar izteica šo vēlējumu, bet tā jau tas nenotiek, un tā tas arī nenotiks, žēl, ka tas process būs garš un...
M. Milēniums. Izklausās kā elēniums, ir tādas nervu zāles. Vai tas nav kāds izšķirīgs punkts, kur metafiziskie pretstati saduras?
I. Jā, pēc visām metafiziskām prognozēm ir lielo, bet arī ilgo pārmaiņu punkts. Viss ļoti saasinās, arī ļaunie spēki kosmosā, pasaulē. Redzi, metafiziskās cēlonības ļoti bieži ir visa pamatā, un mēs, nezinot sistēmas, nezinot lielās sistēmas un mazās sistēmas, un to sajūgšanos... Lielo, mazo sistēmu sajūgšanos. Fiziskās pasaules, garīgās pasaules, dievišķās pasaules sajūgšanos, jā, neapjaušot šīs cēlonības, mēs brīnāmies par to, kas notiek. Redz, Dievs gan radīja pasauli, bet viņam bija arī palīgi.
